Peļņas brauciens uz gadu pārvērš visu dzīvi

2019. gada 2. augusts 00:00

2159

Peļņas brauciens uz gadu pārvērš visu dzīvi

“Cilvēku labklājība šajā valstī valdībai ir prioritāte,” tā pēc 19 nodzīvotiem gadiem Īrijā saka bijusī gulbeniete Ilze Hollande.
Tieši pirms 19 gadiem materiālie apstākļi bija iemesls, kas spieda pamest dzimto zemi, dzimto pilsētu Gulbeni un doties peļņā uz ārzemēm. Toreiz Ilze strādāja Gulbenes bērnudārzā “Auseklītis”. “Darbs bērnudārzā man ļoti patika. Biju apmierināta. Vadītāja bija Ārija Stucka. Toreiz biju aizņēmusies naudu, lai iegādātos dzīvokli, bet ar algu nevarēju parādu atdot. Viena pati audzināju meitu. No bērna tēva palīdzības nebija. Man bija jāmeklē ceļi, kā nopelnīt naudiņu. Bērnudārza vadītāja bija laba. Viņa mani atbalstīja un deva man “zaļo gaismu” doties prom. Tas bija 2000.gads, kad devos prom caur firmu Rīgā uz Īriju,” atceras Ilze.

Liktenīgais otrais gads
Šis peļņas brauciens uz Īriju patiesībā pārvērta visu Ilzes dzīvi. Tas bija jaunas dzīves sākums. Doma bijusi tā kā daudziem - aizbraukt tikai uz gadu. Ilzes meita Elīna, kurai toreiz bija seši gadi, palika Gulbenē pie viņas vecākiem. Ārzemēs viss izvērtās pavisam citādāk, nekā bija domāts. Ilze ne tikai spēja nodrošināt materiālo labklājību sev un tuviniekiem, bet iepazinās arī ar īru Niallu. Viņš hamburgeru rūpnīcā, kur strādāja Ilze, bija priekšnieks.
“Gadu strādāju rūpnīcā, pakoju hamburgerus. Lai arī visu dienu biju uz kājām, darbs nebija smags, bet monotons. Maksāja labu naudu. Tas, ka vari nopelnīt, bija stimuls. Sākumā dzīvoju īru ģimenē. Arī tas bija nokārtots caur firmu, jo tad, kad mēs aizbraucām, mūs sagaidīja darba devējs un aizveda uz ģimenēm. Viena dzīvoju īru ģimenē. Tas gan bija šoks, jo angļu valodu nezināju, izņemot pāris pieklājības frāzes. Aizbraucu gandrīz nezinot valodu! Uzņēma mani labi. Nodzīvoju īru ģimenē gadu. Pēc gada atbraucu mājās un nolēmu doties atpakaļ ar domu, ka pastrādāšu ārzemēs vēl vienu gadu. Tad mēs, latvieši, kopā noīrējām māju,” stāsta Ilze.
Tieši šis otrais gads arī izrādījās liktenīgs, jo Ilze iepazinās ar savu vīru, ar kuru joprojām ir kopā un audzina divus bērnus - 12 gadus veco Kevinu un gandrīz 8 gadus veco Džesiku.
Arī Ilzes vecākā meita Elīna pēc sešiem gadiem devās uz Īriju. Toreiz viņai bija 12 gadi. Ilzes mamma Milda atzīst, ka esot bijis ļoti grūti pieņemt to, ka arī mazmeita aizbrauc. Sirds ļoti sāpējusi. Un arī šobrīd, klausoties sirmajā sievā, jūtams, ka sirds par mazmeitu smeldz joprojām. Viņa uz Latviju atbraucot reti - reizi divos vai trīs gados. Tāpat kā Ilze viņa dzīvo Dublinā. Strādājot labā firmā, labā amatā un labi nopelna. Viņai ir mazs bērniņš.
“Ar dzīvi Dublinā viņa ir apmierināta. Atgriezties negrib,” saka Ilze, kura pati visus šos gadus katru vasaru brauc uz Gulbeni, lai apciemotu vecākus. Bet šovasar vairs tikai mammu, jo tētis devies mūžībā. Viņa atzīst, ka nekad nav bijusi doma atvaļinājumā braukt uz kādu citu valsti. Vasarās, kad ir atvaļinājums, ceļš vienmēr ved un vedīšot uz Latviju, kamēr vien vēl ir pie kā atbraukt. Ilze pamanījusi, ka pa šiem gadiem Gulbene kļuvusi tīrāka, skaistāka, sakoptāka, kaut gan esot arī vietas, kas nemainās. “Ceļi - cik grumbuļaini bijuši, tik arī ir palikuši, piemēram, ieejot Spārītes parkā,” saka Ilze.

Smaidīgi, draudzīgi un pieklājīgi
Jau vairākus gadus Latvijā pastāv liela problēma, kad viens vai abi vecāki dodas uz ārzemēm pelnīt naudu un bērni paliek vieni paši vai dzīvo pie vecvecākiem vai radiem. Otra problēma – jaunie spēka gados ir prom, bet paliek mātes, tēvi, kuriem ikdienā nepieciešama palīdzība. Arī Ilzei uzticēt savu mammu kuram katram negribas. “Nereti internetā var lasīt, ka tie, kas paši ir ārzemēs, pārdod savu senču mājas Latvijā, jo paši atpakaļ nedomā atgriezties. Tāpat arī es diez vai kādreiz atgriezīšos, bet nekad nesaki - nekad,” saka Ilze.
Dzīvojot Īrijā, nevarot nepamanīt kraso atšķirību starp latviešiem un īriem. Te cilvēki galvenokārt ir nīgri, neapmierināti, nav tik pieklājīgi, veikalā nesmaida. “Vienīgais veikals, kurā vienmēr pārdevējas smaida, ir “Labais”, un tas ir vislabākais veikals! Īrijā, lai kādas cilvēkiem būtu problēmas mājās, viņi nekad to neizrādīs vai neizgāzīs dusmas, savu neapmierinātību uz otru cilvēku. Ja ir problēmas, tad īri apsēžas pie tējas tases un visu izrunā. Tur visi ir smaidīgi, pieklājīgi, draudzīgi, uzmanīgi cits pret citu un arī izpalīdzīgi. Zināms, ka latvietim latvietis ir “labākais ēdiens”. Ja kādam iet slikti, tad otram tas sagādā prieku. Īrijā tā nav, jo tur cits citam no sirds mēģina palīdzēt. Tas ir tiesa. Viens uz otru skatās kā uz līdzvērtīgiem, neņemot vērā, kādu amatu ieņem vai kāds ir sociālais stāvoklis,” stāsta Ilze.
Savukārt Latvijā Ilze un viņas vīrs nespēj beigt jūsmot par dabu un klusumu, ko izbauda mazpilsētā. Pagājušajā vasarā devušies aplūkot Aglonas baziliku. Par to Nialls vēl joprojām sajūsminās. “Tā ir fantastiska!” viņš saka.
Arī tik skaistu četru gadalaiku, kādi ir Latvijā, neesot nekur. Tajā pašā laikā Ilze gan bilst, ka ziemas vairs nav tik aukstas un sniegotas, kādas piedzīvotas bērnībā, nav sērsnas, kurai varējis pa virsu staigāt. “Ja Īrijā uzsnieg sniegs divus centimetrus, tad skolas tiek slēgtas, viss apstājas, tā ir katastrofa. Bet mēs izbaudām sniega priekus - ejam ar bērniem pikoties,” stāsta Ilze.
Abi atzīst, ka te arī atmosfēra ir citādāka - mierīgāka. Tādas pietrūkstot Dublinā. “Īrijā visu laiku esam kā vāveres ritenī - visu laiku skrējienā,” saka gan Ilze, gan viņas vīrs.
Kad kārtējo reizi atvaļinājums beidzas un jābrauc prom, tad tam esot psiholoģiski jānoskaņojas. Arī asara pār vaigu norit, jo jāatstāj vecāki, tagad mamma, kura ar katru gadu kļūst vecāka. “Braucu prom ar cerību, ka nākamgad būs pie kā atbraukt. Ir grūti atstāt,” atzīst Ilze.

Sirdī ielīst siltums
Esot Īrijā, Latvijas ziņas viņa neklausās, tikai tik, cik izlasa portālu “www.dzirkstele.lv”, jo interesē tieši vairāk vietējās Gulbenes aktualitātes. “Kad ieraugu portālā Gata (“Dzirksteles” fotokorespondents – red.) fotogrāfijas, tad sirds tā kā sametas, jo visu Gulbeni zinu, un sirdī ielīst siltums. Tas laikam tā būs uz mūžu, jo esmu gulbeniete. Mums Īrijā ir latviešu kopiena, bet es neiesaistos. Droši vien tāpēc, ka man vīrs ir īrs. Man pašai nav intereses, es vairāk esmu kopā ar īriem,” stāsta Ilze.
Arī latviešu valoda pamazām aizmirstas. “Vecākā meita atbrauca pie manis uz Īriju, kad viņai bija 12 gadi. Tagad mēs abas savā starpā runājam vairāk angliski nekā latviski, un tas ir ļoti slikti. Dēls saprot latviski un māk pateikt dažus vārdus, bet jaunākā meita neprot latviski, jo mēs mājās runājam angļu valodā. Man pašai ir žēl. Arī mana mamma nevar komunicēt ar mazbērniem - tas ir skumji, kaut gan mamma redz, ka man un bērniem klājas labi. Viņa nekad nav pārmetusi to un arī nekad nepārmetīs. Es pati sev vairāk pārmetu. Zinu, ka tā ir mana vaina. Kad esmu dusmīga, tad gan baros latviski, un tad jau bērni zina, ka esmu nokaitināta,” stāsta Ilze.

No labas dzīves neviens prom nebrauc
Jau pirmdien Ilze ar ģimeni dosies atpakaļ uz mājām Īrijā, lai atgrieztos ierastajā dzīves ritmā. Tur viņi īrē māju, kuras pagalmā aug upene un divas ābeles - kā atgādinājums par Latviju, kaut gan tās neesot pašu stādītas.
Tagad Ilze ir pašnodarbinātā un strādā par masieri. “Nostrādāju savā pirmajā darbavietā hamburgeru rūpnīcā desmit gadus, un tad to aizslēdza. Abi ar vīru palikām bez darba. Vīrs pēc kāda laika atrada darbu citā rūpnīcā, bet es mācījos par masieri, esmu arī bioenerģētikas terapeite un nodarbojos ar reiki un refleksoloģiju. Man ļoti patīk tas, ko es daru!” stāsta Ilze.
Īrijā būt pašnodarbinātajam neesot nekādu problēmu. Gada beigās jāveic atskaite, jānomaksā nodokļi, un pats sev esi saimnieks. “Ja pats vēl esi grāmatvedis, tad vispār vienkārši, bet, ja ne, samaksā grāmatvedim, kurš visus papīrus sakārto, līdz ar to pašam ar papīru lietām nav nekādas darīšanas,” stāsta Ilze.
Viņai ir savas domas arī par reemigrācijas plānu, par kuru tik ļoti tiek skandināts Latvijā. “Lai cilvēku dabūtu uz šejieni, varbūt uz īsu mirkli tam reemigrācijas plānam arī ir jēga. Tas ir, kamēr tevi atbalsta. Pēc tam, kad esi saņēmis palīdzību, atkal esi purvā, no kura pašam jāķeksējas ārā, jo visam apakšā ir finanses. Ja labāka dzīve tiek piedāvāta kaut kur citur, tad jābrauc, jo no labas dzīves prom neviens nebrauc,” uzskata Ilze.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Peļņas brauciens uz gadu pārvērš visu dzīvi

Kategorijas