Bija lemts atgriezties bērnības zemē

2019. gada 2. augusts 00:00

4566

Dace sevi dēvē par tirzmalieti, kaut lielāko dzīves daļu pavadījusi Tukumā. Viņa ir radoša personība, kurai vienmēr Tirza ir bijusi svarīga. Tirzu Daces dēļ iemīļojuši ne tikai viņas bērni un citi radinieki, bet arī draugi, kas labprāt Daci apciemo vasarās. Jau pagājis gads, kopš Dace pavisam pārcēlusies uz dzīvi Tirzā savas dzimtas mājās “Ģevjāņos”. Citi Daci zina kā Tirzā pazīstamās Maldoņu dzimtas atvasi.

Māja vismaz sešās paaudzēs
Dace šobrīd dzīvo savas Maldoņu dzimtas mājās. Viņa saskaitījusi, ka šeit dzīvojušas vismaz sešas paaudzes. “Es domāju, ka noteikti šajā mājā ir bijuši vēl citi cilvēki un vēl citas paaudzes,” saka Dace. Viņa rakstījusi arī mājas stāstus. Tajos Dace minējusi, ka “līdz ar mājas celšanu tai apkārt ir iestādīti 4 ozoli, kas nu jau ir tuvu pie 150 gadus veci”.
Daces draugs, kurš ir literāts, izteicis versiju, ka mājas vārds “Ģevi” varētu būt cēlies no senvārda “Dievi” un tā varētu būt mājas vārda semantiskā nozīme. “Pat ja tā nebūtu bijis, tas tāpat ir tik brīnišķīgi skaisti, ka es labprāt tādu nosaukumu pieņemtu,” smejoties teic Dace.
Daudzi Maldoņu dzimtā ir bijuši skolotāji, arī pati Dace. Skolotāja bijusi viņas krustmāte Ieva Lazdiņa, Ilga Irēna Maldone, arī profesors Voldemārs Maldonis (1870-1941), kurš bijis tēlnieks, akadēmiskais darbinieks, latviešu luterāņu mācītājs un pat filozofijas nozares pārstāvis. “Kad pieminu savu krustmāti Ievu, tad vietējie mani pieņem kā savējo,” atzīst Dace. I.Lazdiņa bijusi skolotāja Tirzas skolā, kur bērni viņu ļoti iemīļojuši. Tirzā viņa pasniedza vēsturi un vēlāk darbmācību meitenēm, savukārt Adulienas skolā viņa bijusi direktore.
Dacei patīk pārmaiņas. Lēmumu par pārcelšanos uz dzīvi Tirzā viņa pieņēmusi vienas nakts laikā. “Es nedomāju, ka tik ātri atgriezīšos dzīvot šeit pavisam. 1.janvārī burtiski vienā minūtē pieņēmu lēmumu – pārceļos uz Tirzu,” atceras Dace. Viņa atzīst, ka visas jaunas lietas un kaut kā jauna uzsākšana prasa drosmi. Kā Dace kādreiz uz dzimtas māju braukājusi pa vasarām, tā šobrīd pie viņas braukā mazmeitas Indra un Petra un nu jau arī mazdēls Ralfs. Dace zina, ka šī māja kādreiz nepaliks tukša, jo meitenes jau tagad domā, ko un kā labāk iekārtot.
“Aizpagājušajā gadā man piedāvāja dalību projektā, kur vajadzēja rakstīt par cilvēkiem, kuri devuši ieguldījumu Tirzai. Rakstīju par profesoru Voldemāru Maldoni. Man pašai bija interesanti meklēt informāciju, jo tās bija maz. Beigās sapratu, ka viņš bijis izcils skolotājs, jo saukts pat par Maldoņtēvu, bijis daudzpusīgs, strādīgs un izdarīgs - vienas nedēļas laikā paspējis būt gan Pēterburgā, gan Rīgā. Jau par to, ka viņš ir bijis vienkārši brīnišķīgs cilvēks – ir prieks un lepnums!” vērtē Dace.

Tirzā būts jau kopš agras bērnības
Tirzā Daces mīļākā vieta viennozīmīgi ir mājas “Ģevjāņi”. Šobrīd viņa strādā arī Lizumā, tāpēc piebilst, ka sirds pieder arī Lizumam. “Man ir divas labas lietas – Lizums un Tirza,” secina Dace. “Mana pieredze ir tāda: ja es lūdzu palīdzību, tad es vienmēr to no tirzmalieša saņemšu. Tipisks tirzmalietis vēl ir mājās sēdētājs – viņam patīk savas mājas. Viņš labprāt ies pie citiem un palīdzēs, bet labāk būs tomēr mājās, jo viņam sava vieta ir tuva un mīļa. Vēl es teiktu, ka Tirzas cilvēki ir dzīvesgudri, jo katrā mājā visi prot visu. Brīnišķīgi ir arī tas, ka kaimiņos man dzīvo vēl divas Daces, un tad nu, lūk, sanāk, ka esam trīs,” stāsta Dace.
Viņa uzskata, ka ir lietas, kuras Tirzā būtu vērts ieviest. Viņai ir trīs sapņi. Viens no tiem – koku alejas, kas ietu pa visiem četriem ceļiem no krustojuma. “Tie ceļi ir ļoti savdabīgi. Ceļš, kas iet uz Druvienu, varētu būt liepu ceļš: tur aug liepas. Tas ceļš, kas iet uz skolu, varētu būt bērzu vai ābeļu ceļš. Tāpat arī ceļam uz Cesvaini vai Gulbeni vajadzētu izdomāt raksturīgos kokus. Šī ideja varētu būt kā Tirzas vizītkarte,” stāsta Dace.
Otra viņas ideja ir tāda, ka kādā no pagastam piederošām akmens ēkām varētu sataisīt atpūtas bāzi, piemēram, ceļotājiem, kas būtu kā motelis, kur īslaicīgi apmesties.
“Trešais mans sapņojums ir tāds, ka krustojumā vajadzīgs krogs. Tajā vietā krogs būtu raksturīgs, jo krustojumi vienmēr ir asociējušies ar krogiem,” min Dace. “Māju sajūta mani vienmēr pārņēmusi tajās vietās, kad, braucot no Tukuma, esmu tikusi garām Bērzkrogam uz šo pusi,” secina Dace.
Viņa stāsta, ka dzimtas māja Tirzā katru gadu piesaistījusi aizvien vairāk: jo paši vairāk darījuši, jo vairāk piesaistījusi. “Uz Tirzu braucu jau vismaz no pusotra gada vecuma – katru gadu un katru vasaru. Kādreiz pusaudža gados bija tāds periods, kad likās, ka šeit nav, ko darīt, bet tas, protams, pārgāja. Tad pienāca tāds brīdis, kad man šeit patika visu kārtot. Liels prieks bija, kad varēju izkārtot bēniņus, kuros atradās dažādas vērtīgas un skaistas lietas. Mēs atradām latviešu buramvārdus, krūzi, kurā bija gredzeni – tos kādreiz nēsājusi mana mamma Edīte, atradām Latvijas brīvvalsts laika Šmita sakārtotos pasaku krājumus, kas tolaik bija saglābti, jo padomju laikos tādus izrādīt nevarēja – tie bija no Ulmaņa laikiem,” atzīst D.Eihmane. Visas vērtīgās lietas piederējušas Maldoņu dzimtai.
“Nekad nebiju iedomājusies, ka šī vieta būs tā, kuru bērni grib parādīt arī saviem draugiem,” priecājas Dace. Runājot par to, vai Tirza ir atpazīstama, Dace saka, ka ir atklājusi, ka Tirzas vietvārds ir sastopams vismaz desmit pasaules valstīs.

Rada spēles bērniem, padomus – pieaugušajiem
Dace ir skolotāja un arī rakstniece. Viņa mācījusies gan Jelgavā, gan Liepājā, gan arī Tukumā. Pēc 8.klases aizgājusi uz Jelgavas mūzikas vidusskolu. “Kad sāku strādāt bērnudārzā, pilnīgas nejaušības pēc es vadīju mūzikas nodarbības, un bērni mani neklausīja. Vienā rītā es iegāju bērnudārzā un viens puisītis, tāds kā šobrīd mans mazdēls Ralfs, ļoti raudāja. To, kāpēc es paliku šajā darbā, laikam varētu saukt par līdzjūtību,” ar asarām acīs stāsta Dace. Viņa atzīst, ka bērni jau lielāko daļu pavada pie svešiem cilvēkiem, tāpēc arī skolotājam ir jābūt labam.
Grāmatas veidošana bērniem sākusies ar akadēmiskajiem darbiem. Bija nepieciešams izveidot izdevumu, lai bērniem iemācītu rakstīt. “Tad tieši bija parādījušās krāsojamās grāmatas ar Disneja varoņiem, tomēr tur bija jāaizkrāso lieli laukumi, kas neveicina rokraksta veidošanos. Tad ar aukli brīvajos brīžos burtnīcās veidojām rakstus, kuri bērniem bija jāaizkrāso,” atceras Dace. Ar šādu burtnīcu viņu pieņēmusi “Zvaigzne ABC”, un iznākusi pirmā grāmata “Tādi raksti pūriņā”, uz kuras vāka ir arī viņas bērni – Artis un Ieva.
Daces viens no projektiem ir arī latvisku rakstu pužļu izgatavošana. Pašlaik šādas puzles ir tikai izmēģinājuma versijā. “Ar savu pieredzi šobrīd dalos, un puzles ir izmēģinājis Druvienas bērnudārzs, Ikšķiles un arī mēs Lizuma bērnudārzā,” saka Dace.
Esot bijis arī periods, kad skolās kā novitāte ieviesta Orfa mūzikas metodika, kas paredzēja, kā bērniem mācīt mūziku caur spēlēm, ritmiem un rotaļām. “Tad man bija savāktas tik daudz spēles, ka es tās visas saliku vienā grāmatā – “Tītarbikšu savādā pasaule”.
Dace vadījusi arī kursus pirmsskolu skolotājiem par muzikālo un ritmisko mācību apgūšanu pirmsskolā, piedalījusies arī dažādās konferencēs. Līdz ar to viņai uzkrājusies liela pieredze, viena no lielākajām pieredzēm mūzikas metodikas apmācībā pirmsskolā, kas apkopota – mājaslapā “Kustība par latvisku kultūru izglītībā” un tiks arī izdota.

Par Daci◆ Dzīvesvieta: Tirza.
◆ Strādā: ir Lizuma vidusskolas direktora vietniece pirmsskolas darbā, mūzikas skolotāja pirmsskolā, jaunajā mācību gadā būs mūzikas skolotāja pirmsskolas grupā Tirzā.
◆ Sarakstītās grāmatas: “Tādi raksti pūriņā”, “Tītarbikšu savādā pasaule”, “Garās pupas raibie raksti”, “Latviešu ĀBECĒ” veidojusi darba lapas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bija lemts atgriezties bērnības zemē

Kategorijas