Nedēļa vēsturē

2019. gada 2. augusts 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par jūlija notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1941. gada 1. augustā no Toledo (Oregonas štats, ASV) autorūpnīcas konveijera noripoja pirmais armijas bezceļu automobilis “Willys MB”. Vēl 1940. gada vasarā 135 amerikāņu auto ražotāji saņēma pasūtījumu izstrādāt lētu mazgabarītu armijas automašīnu ar paaugstinātu izturību un spēju pārvietoties bezceļa apstākļos, kuru turklāt vēl varētu ērti transportēt lielākos attālumos gan pa gaisu, gan ūdeni.
Vēlāk kompānijas “Willys–Overland Motors” projektu, faktiski pārkāpjot autortiesības, papildināja ar veiksmīgām kompāniju “Ford Motor” un “American Bantam Car” idejām. Padomju Savienībā mašīnu tā arī iesauca par “Villisu”, bet Amerikā – par “džipu”, pēc vienas no versijām – no abreviatūras GP (“General Purpose” – vispārējiem uzdevumiem). Līdz 1945. gada vasarai saražoja vairāk nekā 600 000 šādu “džipu villisu”, no kuriem 50 000 lendlīzē saņēma Sarkanā armija. “Villisam” līdzīgu automašīnu – tā ieguva iesauku “bobiks” – sāka ražot arī Padomju Savienībā.

1876. gada 2. augustā Dienviddakotas štata Dedvudas pilsētiņā ASV mežonīgo rietumu leģenda (par viņu uzņemta Holivudas filma) pokera spēlētājs un duelants, kādu laiku arī šerifs, drosmīgais un taisnīgais Džeims Batlers Hikoks vienīgo reizi mūžā zaudēja modrību un nosēdās pie pokera galda ar muguru pret ieejas durvīm. Pa tām ienāca Džeks Makols, no mugurpuses piegāja Hikokam un divas reizes iešāva tam deniņos. Tiesā slepkava apgalvoja, ka atriebis savu brāli, kuru Hikoks pirms gadiem esot nošāvis. Tiesa noticēja, slepkavu attaisnoja. Atkārtotā tiesa gan lēma citādi, Makolu pakāra.
Slepkavības brīdī Hikoka rokā bija dūži un astotnieki, kombinācija, kurai pokera spēlētāju vidū ir nelāga slava – tā dēvētā “miroņa roka”.

1929. gada 3. augustā Vašingtonā (ASV) mira amerikāņu izgudrotājs Emīls Berliners, kurš 1887. gadā izgudroja skaņas mehāniska ieraksta atskaņošanas aparātu – gramofonu. Viņš dzimis Hanoverā (Vācijā) ebreju tirgotāja ģimenē. Drīz vien ģimene pārcēlās uz ASV.
Par skaņuplates dzimšanu uzskata 1860. gadu, kad francūzis Eduards Leons Skots de Martenvils ar fonoautogrāfa palīdzību ieskrāpēja skaņu celiņu eļļas lampas liesmā apkvēpinātā papīra lapā. Pie skaņas mehāniska ieraksta un atskaņošanas principa strādāja daudzi. 19. gadsimtā lielākos panākumus guva amerikānis Tomass Alva Edisons – viņa 1877. gadā patentētais fonogrāfs skaņu ierakstīja ar vasku pārklātā metāla rullītī.
1887. gadā E.Berliners piedāvāja diska formas ieraksta nesēju. Viņš ieraksta diskam ar elektrolīzes palīdzību izgatavoja metālisku “negatīvu” – matricu, ar kuru varēja tiražēt ieraksta kopijas – presēt skaņuplates. Viena matrica ļāva izgatavot vismaz 500 plašu, kas ļāva samazināt gan ražošanas izdevumus, gan produkcijas cenu. Skaņas ierakstīšanai izgudrotājs izveidoja speciālu ierīci – rekorderu, bet atskaņošanai – 1887. gada 26. septembrī patentēto gramofonu.
Sākumā populārākais skaņuplašu materiāls bija šellaka, bet tai, līdzīgi stiklam, bija zema mehāniskā izturība. 20. gadsimta vidū sāka izmantot piemērotāko polivinilhlorīdu (vinilu) – tas ļāva plates rotācijas ātrumu samazināt no 78 līdz 33 apgriezieniem minūtē, līdz ar to tāda paša izmēra skaņuplatē ierakstīt vairākus muzikālus “gabalus”.
1693. gada 4. augustu uzskata par dienu, kad Šampaņas vīndaris Senpjēra d'Olivjē abatijas mūks doms (reliģisks tituls) Pjērs Perinjons atklāja šampanieša ražošanas noslēpumu. Viņš pirmais no Šampaņas melnajām ‘Pinot noir’ vīnogām radīja īstu baltvīnu un, sajaucot dažādu šķirņu vīnus, ieguva sabalansētu garšu. Tālākais bija tehnoloģija – parādījās kvalitatīvākas, izturīgākas pudeles, viņš to aizdarīšanai lietoja Spānijas korķozolu mizu un ļāva vīnam pudelēs veikt otro fermentāciju. Radusies ogļskābā gāze uzlaboja dzēriena garšu.
Kad 1693. gadā talantīgais vīndaris radīja principiāli jaunu dzērienu, par to drīz uzzināja Francijas karalis Luijs XIV. Viņam tas ļoti iegaršojas, un drīz monarha piemēram sekoja citi Parīzes augstmaņi. Turklāt Reimsā, Šampaņas sirdī, kopš 816. gada tradicionāli kronēti visi Francijas karaļi. Šo notikumu atzīmēja ar labāko vīnu, no 18. gadsimta šim nolūkam sāka lietot šampanieti. Kad to iepazina citos Eiropas galmos, tas ieguva karalisku statusu.
1845. gadā Francijas Kasācijas tiesa aizliedza lietot nosaukumu “šampanietis” dzirkstošajiem vīniem, kas ražoti ārpus Šampaņas provinces. Aizliegumu 1891. gadā nostiprināja starptautiskais Madrides līgums. Pārējie reģioni un valstis drīkst izmantot Šampaņas tehnoloģiju, bet produkta nosaukumam jābūt atšķirīgam – tie ir dzirkstošie vīni.

1857. gada 5. augustā mazā Īrijas ciematā strādnieki uz amerikāņu kuģa “Niagāra” klāja nostiprināja galu uz milzīgas spoles uztītam kabelim. Sākās mēģinājums okeānā ieguldīt telegrāfa kabeli, kas savienotu Eiropu un Ameriku. Pirmais zemūdens telegrāfa kabelis 1850. gadā savienoja Duvru (Anglijā) un Kalē (Francijā). Drīz šādas līnijas savienoja Angliju ar Īriju un Beļģiju, Itāliju ar Sardīniju un Korsiku un pēc tam arī ar Ziemeļāfriku. Tagad kārta bija pienākusi Atlantijas okeānam.
“Niagāras” brauciens beidzās pēc 600 kilometriem – kabelis pārtrūka un nozuda dziļumos. Pēc gada otrajā mēģinājumā “Niagārai” palīgā nāca “Agamemnons” – bija iecerēts, ka kuģi okeāna vidū savienos kabeļu galus un dosies uz pretējiem krastiem, bet “Agamemnons” iekļuva desmit dienu vētrā, kuģim zvalstoties, tika bojāta kabeļa izolācija. Projekta vadītājs amerikāņu uzņēmējs Sairuss Fīldss neatkāpās un mēģinājumu atkārtoja. Šoreiz, liekas, viss izdevās – pirmā pa kabeli pārraidītā telegramma bija Britānijas karalienes Viktorijas apsveikums ASV prezidentam. Triumfa vilnis drīz noplaka – pārraidītie signāli pēc dažām nedēļām kļuva arvien vājāki un tad izzuda pavisam.
Pēc ASV pilsoņu kara Fīldsam izdevās sagādāt nepieciešamo naudu, viņš atkal mēģināja. Kad līdz Ņūfaundlendas salai pie Amerikas krastiem bija atlikušas 660 jūdzes, kabelis atkal pārtrūka. 1866. gadā par savu pēdējo naudu Fīldss mēģināja vēlreiz. Beidzot viņam uzsmaidīja veiksme.

1637. gada 6. augustā mira angļu dramaturgs, dzejnieks un aktieris Bendžamins Džonsons (dzimis 1573. gadā). Dzejnieks zināja, ka viņa mirstīgās atliekas apglabās Vestminsteras katedrālē, un jau laikus aizrunāja vietu, bet nesamaksāja par to. Kaprači pat netaisījās saglabāt tik vērtīgu vietu nabadzīgam rakstniekam, tāpēc pēc bērēm atkal atraka kapu un Džonsona zārku tajā ievietoja vertikāli, atbrīvojot vietu maksātspējīgākam “klientam”.

1921. gads 7. augustā Petrogradā mira viens no izcilākajiem dzejniekiem (daži apgalvo – otrais Puškins) krievu literatūras vēsturē Aleksandrs Bloks (dzimis 1880. gadā). Viņa nāvi ilgu laiku klāja noslēpumainības plīvurs, par pāragrās nāves cēloni tiek minēta arī smagā depresija un radošā krīze, bet daļa dzejnieka dzīves pētnieku uzskata, ka nāves cēlonis bija jaunībā iegūtas un neizārstētas veneriskas slimības sekas. Bloks mira vairākus mēnešus, viņu ārstēja labākie ārsti, bet neviens nevarēja nosaukt slimības cēloni.
Pirmais A.Bloka krājums “Dzejoļi par daiļo dāmu” iznāca 1904. gadā. Tāpat kā lielākā daļa krievu inteliģences, dzejnieks atbalstīja 1905. gada revolūciju, arī 1917. gada Februāra revolūciju uzskatīja par nepieciešamu. Pēc komunistiskā oktobra apvērsuma viņš uzrakstīja poēmu “Divpadsmit”. Šis darbs joprojām tiek interpretēts pretrunīgi – daļa tajā saskata jaunā režīma atbalstīšanu, daļa – nosodījumu. Poēmas dēļ daļa draugu no viņa novērsās, uzskatīdami, ka Bloks nodevis krievu kultūras tradicionālās vērtības, pārdevies barbariskajam komunistiskajam režīmam. Dzejnieks mūža pēdējos mēnešos centās iznīcināt visus poēmas eksemplārus, jau gulēdams uz nāves gultas, piekodināja sievai: “Ļuba, sameklē visus! Sameklē un sadedzini!”

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas