Kipras asaras

2019. gada 6. augusts 00:00

Kāds pieskārās manam plecam. Atskatījos un pamanīju vīrieti, kurš angliski piedāvāja taksometra pakalpojumus. Pieklājīgi pateicos un paskaidroju, ka jau gaidu mašīnu. Mans skatiens tikmēr aizklīda pie pāris soļu attālumā stāvošā vīrieša. Viņš skatījās uz manu pusi un smaidīja. Es instinktīvi pacēlu roku un pamāju sveicienu.
- Jūs viņu pazīstat? – jautāja taksometra šoferis.
Noliedzoši pagrozīju galvu, bet mute, pašai sev par pārsteigumu, negaidot izrunāja vārdu - Budulajs!
Taksometra šoferis kādu brīdi aizdomīgi vēroja mani, tad klusiņām paskaidroja:
- Angelos. Viņu sauc Angelos. Tā kā eņģelis. Viņš nerunā angliski. Viņš vispār nerunā, jau sen, kopš aizlidoja dēls un vairs neatgriežas.
- Cik skumji, - noteicu.
- Viņam ir septiņdesmit seši gadi, - vīrietis turpināja. – Pirms trīs gadiem nomira Angelosa sieva, un kopš tā laika viņš gandrīz ik dienas brauc uz lidostu un ilgi vēro lidmašīnas. Angelos precīzi zina to ielidošanas un aizlidošanas laikus un satraucas, ja kāda kavējas. Neviens tā īsti nezina, kāpēc viņš tā dara. Ja sākumā Angelos vēl sarunājās un stāstīja, ka ar “British Airways” gaida atlidojam dēlu, tad tagad tā ir tāda neregulāra sagaidīšana – reizēm no rītiem, reizēm – vakaros… Tiesa, ikdienā viņš ir pārņemts ar labdarību – ar kādu kaķu patversmi kalnu klosterī, un tur darba pietiek. Maz laika atliek lidmašīnu vērošanai.
- Varbūt viņš pats vēlas aizlidot, tikai baidās… - lēnām izrunāju vārdus, kas pēkšņi izpeldēja no zemapziņas.
- Varbūt… – pēc garāka klusuma brīža vīrietis piekrita.
- Varbūt viņš nekad nav lidojis un nezina, kā nokļūt pie dēla, - turpināju savu domu pavedienu.
- Varbūt… – vīrietis palocīja galvu. – Būs viņam kādreiz jāpajautā…
Vēlā vakarā, kad balkonā vēroju tumšajās debesīs zvaigznēm blakus mirgojošās lidmašīnu gaismiņas, atkal atcerējos Angelosu, kuru man tomēr gribējās saukt par Budulaju.
Kāpēc cilvēki tik bieži vēro lidmašīnas? Varbūt tāpēc, ka reiz vēroja dzīvniekus, kas lido, lai pēc tam uzbūvētu koka spārnus? Un kāpēc ar skatienu pavada kuģus? Vai tās varētu būt ilgas pēc tālēm? Pēc kaut kā satraucoša, nezināma un jauna? Pēc svešumā dzīvojošiem tuviniekiem?
Kāpēc man patīk vērot gan vienus, gan otrus? Arī mani mazbērni ar sajūsmu uztver katra kuģa un lidmašīnas negaidītu parādīšanos. Vai tāpēc, ka tās spēj pārvietoties tur, kur cilvēks ar savām kājām netiek līdzi? Vai tāpēc, ka no attāluma viss šķiet tik neparasts, brīnumains un teiksmains?
Arī šovakar mēs ar vecāko mazdēlu sēžam balkonā un vērojam, kā tumšajās debesīs līdzās zvaigznēm mirgo tālumā izgaistošo lidmašīnu uguntiņas.
- Es gan gribētu lidot dienā, - mans piecgadnieks gudri bilst. – Tad nav mākoņu un lidmašīnas labi redz ceļu.
Piekrītoši pamāju viņam ar galvu:
- Mēs noteikti lidosim dienā.
Un iedomājos – interesanti, vai Angelos ar skatienu pavadīs arī mūsu lidmašīnu?

Pienenes sakne
Pienenes, manuprāt, ir viens no dzīvespriecīgākajiem augiem. Ar savu maigo zeltainumu tās sveic pavasari pilnā plaukumā un liek visiem uzdzirkstīt priekā. Miniatūrās saulītes ar savu plato smaidu atmodina ceļmalas un pļavas, un šķiet – pat izgaismo debesis. Pūkaini, smaržīgi, balti un gaiši rozā mākoņi apņem ābeles, kastaņās uzplaukst starainas sveces, galva reibst no ziedu bagātības! Tieši šis ir vispiemērotākais laiks, lai atpītu bizes un matos ielaistu pavasara vēju, lai uzsmaidītu savai mīlestībai, lai satiktu senus draugus un iegūtu jaunus. Tas ir visskaistākais laiks, kad apciemot Latviju un teikt: “Es esmu mājās!”
Tā nebija nejaušība, ka arī es savu dzimto pusi apciemot izvēlējos maijā. Tad acis priecē svaigs zaļums, kas Kiprā šajā laikā jau saules novītināts un vietām izdedzināts. Tad gaiss ir sasilis līdz mērena Kipras pavasara temperatūrai un aklimatizācija noris vieglāk. Tad skatiens kāri tver dabas skaistumu un sirds veldzējas pieneņu un rapšu lauku zeltainumā.
Maijs ir mans mēnesis, un ne tikai tāpēc, ka es tajā esmu dzimusi. Tas ir mans vissaulainākais un vispriecīgākais laiks ar visskaistākajām un paliekošākajām atmiņām. Tas ir mans lielu un mazu pārsteigumu laiks, jo tieši maijā esmu satikusi visbrīnišķīgākos cilvēkus, un tā tas ir noticis jau ilgus gadus. Par viņiem es varētu uzrakstīt daudzus īsākus un garākus stāstus, tomēr šoreiz es gribu par… pienenes sakni. Par to sīksto un sūro, kas turas dziļi zemē, kaut arī ir pilna rūgtuma. Botāniķi precizētu – “ar rūgtvielām bagātu spēcīgu, gaļīgu mietsakni”, un varbūt šī piezīme šoreiz būtu pat vietā. Tādu sakni, ko var izmanto dziedniecībā, līdzīgi kā citas pienenes daļas.
Pienenēm patīk sabiedrība – tās vienmēr aug cilvēku māju tuvumā. Varbūt tā šie augi māca iesakņoties? Pamēģiniet tās iznīdēt! Gribēsiet nopļaut zālienu, pieneņu lapas piekļausies tuvāk zemei; gribēsiet vienkārši izkaplēt, aizcirsta sakne veidos jaunu lapu rozeti. Rūpīgāk piestrādājot, kādu strēmeli arī izdosies atkarot, ja vien blakus nebūs pieneņu pļavas, no kurienes vējš atnesīs jaunas sēkliņas...
Pašlaik negribas plašāk izvērst šo līdzību, jo būtiskais jau ir pateikts: iesakņoties un ziedēt.
Visbiežāk mēs iesakņojamies tur, kur dzīvo mūsu tuvinieki. Tās var būt gan senču mājas, gan paša iekopta sēta, kurā ielikti pamati ģimenes dzīvei. Tas var būt arī pilsētas dzīvoklis, kurā pulcējas vai no kura viegli sasniedzami paši tuvākie cilvēki. Tā var būt pajumte, kurā palaikam sapulcējas tie, kurus dzīve izkliedējusi plašajā pasaulē, un tā var būt svešumā iegūta un iekārtota mītne, kur būt kopā ar savējiem – atbalstot, lolojot, mīlot. Minēto vārdu secība var būt arī pavisam citādāka, katrs tos var virknēt un pārkārtot, kā kuram tīk. Cik cilvēku, tik likteņu. Nav vienas mērauklas, lai kādu nosodītu, lai gan daudziem tas pat ļoti tīk – līdzināt pēc stereotipiem, uzskatot sevi par stiprāku un gudrāku. Un varbūt tieši tāpēc, ka prātā tikai savas domas, daudz kas turpat blakus paliek nepamanīts – paliek kāda nepasniegta roka un kāds īstā brīdī nepateikts vārds.
Lai arī manas pienenes sakne vēl arvien jūtas piederīga Latvijai, es esmu ļāvusi ziedam nogatavoties un sēkliņas uzticējusi dzīves vējam. Esmu sekojusi un mācījusies citu dzīvi – uz citiem pamatiem balstītu, citu savstarpējo attieksmi – bagātu ar sapratni, iejūtību un pretimnākšanu, citu mīlestību un citu kultūru. Es turpinu mācīties, jo katra diena nāk ar kaut ko jaunu – izjūtām, vārdiem, notikumiem, un jūtos bagāta, jo esmu kopā ar savu ģimeni, kas ir pati lielākā vērtība.
Ikdienā dzīvojot kopā ar saviem bērniem un mazbērniem, it kā nemanām, par cik sprīžiem viņi ir paaugušies, kā izmainījušies. Tas viss notiek tik plūstoši un nemanāmi… Tāpat neredzam ievelkamies jaunas grumbiņas tuvinieku un paziņu sejās, nejūtam stīvumu iegulstam kaulos un sagumstam plecus… Tas notiek tik nemanāmi pakāpeniski, ierasti un… nenovēršami.
Turpretim, pēc ilgākas šķiršanās atkal satiekoties, it kā pārkāpjam kādam tikko apjaušamam slieksnim (viena vai pāris gadu garumā) un uzreiz ievērojam ar Laika roku ievilktās pārvērtības. Pašus mazākos draugus un paziņas tās ir pārvērtušas par īstiem brīnumiem, un gribas jautāt sev pašai – tad jau mani mazbērni arī ir krietni paaugušies? Pusaudžus tās ir briedinājušas, darījušas stiprākus un gudrākus. Trīsdesmitgadniekiem un četrdesmitgadniekiem piešķīris neparastu valdzinājumu – tas taču īstais pilnziedēšanas laiks! Piecdesmitgadniekiem ir prieks teikt: “Tu nu gan nemaz neesi mainījies!” - un apzināties, ka neesmu liekuļojusi. Sešdesmit gadu slieksni nesen esmu pārkāpusi pati, tāpēc zinu, cik ļoti negribas skaitīt nedz savus gadus un grumbas pierē, nedz jau domāt par sirmiem matiem. Gribas tikai priecāties par atkalredzēšanos, sajust to sirsnīgo attieksmi, kas saglabājusies, gadiem ejot, un apstiprina sen zināmo: jūtas nenoveco...
Bet tie jau visi manējie – tik zināmi un tuvi, it kā tepat rokas stiepiena attālumā, jo mūsdienu tehnoloģijas jau nemaz neļauj vienam otru aizmirst. Varbūt tāpēc arī šoreiz šķita, ka daudz neko šis gads vai divi nebūs izmainījis, varbūt tikai vēl lielākā klusumā daudzstāvu māju kvartālu ietinis, svētdienas atpūtniekus no pilsētas pa mazdārziņiem un tēvu sētām izdzenājis. Varbūt kāds vecāks koks būs nozāģēts un jauns vietā iestādīts, kāda ēka pārkrāsota vai puķudobe uzziedējusi… Biju sagatavojusies tādām mērenām pārmaiņām, un laikam jau tāpēc otrais pieturas punkts ceļā no lidostas uz Gulbeni – Rīgas autoosta – mani saviļņoja līdz sirds dziļumiem.

* * *
Sen nebija nācies uzkavēties Rīgas autoostā, jo citas reizes, apzinot iespējas nokļūt mājās no lidostas, jau savlaicīgi pieteicās kāds nesavtīgs pretimbraucējs. Šoreiz trīs stundas ilgo gaidīšanas laiku sadalīju divās daļās: lēnai kafijas malkošanai labā kompānijā tirdzniecības centrā “Origo” un paklaiņošanai pa Centrāltirgu. Varbūt jau te izdodas nopirkt kādu dāvanu mazbērniem atceļam.
Diemžēl tirgus apgaita neaizpildīja plānoto stundas laiku. Labi zināmo ieliņu izstaigāšana prātā atsauca studiju laikus, kad tirgū viss murdēja, kad galdi bija pilni ar precēm un nebija neviena aizslēģota loga vai tukša veikaliņa, kad laucinieki brauca uz Rīgas tirgu iepirkties, jo tas bija izdevīgi. Šķiet, tas nebija nemaz tik sen.
Tomēr šī pastaiga man atstāja skumju noskaņu, kaut augļu un dārzeņu letes liecās zem sulīgo preču klāsta, kaut atjaunotie paviljoni priecēja ar savu svaigumu un ērtībām. Nomāktās un neieinteresētas sejas, ievērojamā cenu starpība, apkalpošanas kultūra… un es izlēmu uzkavēties autoostā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas