Matīsam ir svarīgi būt kustībā

2019. gada 9. augusts 00:00

203

Matīss ir gudrs jaunietis, atklāts un atvērts visam jaunajam. Viņš interesējas par politiku un šajā jomā ir arī ļoti zinošs. Šovasar Matīss absolvēja Gulbenes 2.vidusskolu, kurā mācījies jau kopš 1.klases. Matīsam ir tikai viena atšķirība no pārējiem klasesbiedriem – ratiņkrēsls. Matīsam ir kustību traucējumi, bet tie viņu nav apturējuši dzīvot pavisam normālu dzīvi un mācīties parastā skolā līdzās visiem pārējiem. Mūsu valstī skolēns ar invaliditāti parastā skolā ir retums, līdz ar to gribas Matīsu saukt par īpašu gadījumu.

Skolas gaitas galā, ko tālāk?
Gulbenes 2.vidusskola ir burtiski izaugusi kopā ar Matīsu, jo pacēlāji skolā uzradās tikai tad, kad Matīss mācījās jau 4.klasē. Matīsa mamma Inga Baraņņikova zina stāstīt, ka Gulbenes 2.vidusskolu mācībām savulaik izvēlējušies tādēļ, ka to pirms tam bija absolvējusi Elīna Bērziņa un pie skolas bija uzbrauktuve. “Redzot uzbrauktuvi pie skolas, sapratu, ka tajā var iekļūt arī Matīss, vismaz pirmajā stāvā,” saka I.Baraņņikova. Savukārt Matīss stāsta, ka toreizējā direktore Tamāra Briede esot teikusi: “Mums tādi cilvēki ir jāņem un punkts!”
Matīsam ir jocīga sajūta, ka šogad vairs nebūs skolas gaitu. “Acīmredzot 12 gadu laikā skola mūs ir tā iedresējusi, ka katru gadu 1.septembrī ir jāiet uz skolu. Tas viss atkārtojas 12 gadu garumā, un pie tā pierod,” viņš saka. Matīsa klase bijusi samērā draudzīga, taču nav trūcis arī visādu intrigu un konfliktu. “No skolas, precīzāk, pamatskolas man ir palicis tikai viens visīstākais, patiesākais un labākais draugs. Ar viņu uzturu kontaktu visus šos 12 gadus, lai gan jau pāris gadus viņš dzīvo Rīgā,” stāsta Matīss. Mācībās Matīss nav bijis īsts teicamnieks, taču viņam patikusi vēsture, politika un valodas (angļu, krievu, vācu), bet nav patikusi matemātika. “Matemātikas centralizēto eksāmenu nemaz nekārtoju, jo nebija tādas tehniskas iespējas nodrošināt eksāmenu, izmantojot datoru. Eksāmenā būtu bijis jāzīmē un jāraksta, bet skolā man teica: kurš gan Rīgā lasīs tavu rokrakstu – neviens!” atklāj Matīss.
Matīss skolu beidza ar dzelžainu pārliecību par tālākajām studijām. Viņš vēlējās studēt politikas zinātni Sociālo zinātņu fakultātē. “Biju pārliecināts, ka tikšu un iešu, visu biju izpētījis, noskaidrojis, un pat gaiss jau bija “apostīts”,” stāsta puisis. Taču, kad pienāca diena, lai pieteiktos studijām, uzzinājis, ka fakultāte vairs nepiedāvā apgūt politikas zinātni neklātienē, lai gan, kad februārī apmeklējis fakultāti un apskatījis bukletu, programma neklātienē vēl bijusi pieejama. “Mēs ar ģimeni pēc tā kritām nelielā panikā – ko tagad darīt?” atzīst Matīss. Taču vēlāk Matīss atradis citu studiju iespēju un septembrī uzsāks mācības Humanitāro zinātņu fakultātē, kur neklātienē studēs moderno valodu un biznesa studijas. “Protams, tas nav tas, ko vēlējos, taču sēdēt mājās un neko nedarīt manā gadījumā ir pilnīgs nulles variants, tāpat kā pārvākties dzīvot uz Rīgu,” stāsta Matīss. Jaunietis uzskata, ka tas tikai pierāda, ka valsts nedomā par tādiem cilvēkiem kā viņš un viņa vajadzībām, valstī nav sakārtota sistēma, lai nodrošinātu izglītību pilnīgi visiem.
Tagad Matīsu sagaida jauna vide, jauni cilvēki un sajūtas, taču Matīss uz to skatās ar optimismu. “Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus, jaunas sejas un atrast kopīgu valodu. Manuprāt, ir svarīgi gan skolā, gan vēlāk studējot nodibināt kontaktus ar tādiem cilvēkiem, kuriem vēlāk vari uzticēties par visiem simts procentiem,” atklāj Matīss.

Ikdiena aizrit četrās sienās
Par ikdienu Matīss pārliecinoši saka: “Kustamies šajā dzīvē lēnām uz priekšu.” Puiša ikdiena lielākoties aizrit četrās sienās, jo iziet ārā nav tik vienkārši, ja dzīvo otrā stāva dzīvoklī. “Iziet ārā mums ir vesels ģimenes pasākums,” smejas Matīss ar mammu.
Hobiju Matīsam īsti nav, taču viņš cenšas ikdienā atrast sev kādu interesējošu nodarbi. Galvenā problēma, ko uzsver pats Matīss, ir tas, ka viņš nevar pats saviem spēkiem iziet ārā un socializēties. “Mājās man ir divi varianti, ko darīt: skatīties televīziju vai dators. Citas nodarbes kā lasīt grāmatas, godīgi sakot, es ienīstu,” smejas Matīss. Viņam reizēm arī gribas pamainīt sabiedrību, kādā pavada ikdienu, jo katru dienu ir viens un tas pats – mamma, tētis, mājas un tamlīdzīgi, bet reizēm gribas ko citādāku.
Matīss stāsta, ka ir daudz tādu dienu, ko pavada iekštelpās, un tas bieži vien ir atkarīgs no laikapstākļiem. “Ir reizes, kad mamma sauc uz dārzu, bet es atsaku, jo uzskatu, ka sauļošanās ir bezjēdzīga nodarbe. Man svarīgi ir būt kustībā, ne uz vietas,” saka Matīss.
Matīss apzinās, ka tā pati izkustēšanās dārzā ir tikai viņa labā, bet tomēr reizēm izvēlas nekur nedoties. Tāpat ir arī ar vingrošanu. “Zinu, ka vingrot ir noderīgi un to vajag, jā, reizēm dodamies uz sporta centru, kad vien fizioterapeite var mani pieņemt. Bet tajā pašā laikā manā istabā stāv trenažieris, kas nu jau ir kā piemineklis,” stāsta Matīss. Tā esot paša pārliecība un slinkums. Kādēļ Matīss atsakās vingrot? Viņš dzīvo ar savu pārliecību: ja es gribu, tad es varu, ja negribu, tad arī nedarīšu. Turklāt puisim par daudz ko ir šī pārliecība: negribu un nedarīšu. “Es uzskatu, ka šis agregāts (trenažieris) ir lieka laika tērēšana,” viņš saka.

Vēlas iemācīties vadīt mašīnu
Matīsam īsta sapņa neesot, taču ir kāds dzīves mērķis, kas ir pielīdzināms sapnim. “Vēlos kādreiz iemācīties vadīt automašīnu, bet šobrīd es uzskatu, ka pagaidām vēl neesmu īsti psiholoģiski gatavs tam, lai piedalītos satiksmē,” atzīst puisis. Pagaidām Matīss brauc un vēl aizvien cenšas pierast pie sava braucamrīka – skūtera, kurš saņemts dāvinājumā no Rotari kluba. Matīss ar savu skūteri var nobraukt līdz pat 30 kilometriem - tik daudz atļauj baterija. “Šobrīd vēl mēdzu pieļaut kļūdas braucot. Reiz ar vecākiem braucām uz Stradiem un es šaurā vietā aiz neuzmanības iebraucu nelielā grāvī zālē. Tētis toreiz dusmojās, ka es neskatos, kur braucu, un nekoncentrējos,” stāsta Matīss.
Matīsam patīk arī ceļot. Pirms gada bijis nelielā izbraucienā uz Sanktpēterburgu, arī Vācijā pie krustmātes, bet pirms desmit gadiem. “Esmu apmierināts, ka mūsu finansiālais stāvoklis ļauj reizēm izceļot no valsts, protams, nerunājot par tuvākajām valstīm, piemēram, Igauniju,” stāsta Matīss. Viņš arī min, ka parasti ceļošanai viņi izvēlas automašīnu un pats labākais ceļojot ir iespēja iepazīt citu kultūru, valodu un tradīcijas.

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Matīss Baraņņikovs.
◆ Vecums: 19 gadi.
◆ Intereses: hokejs, basketbols, rallijsports un politika.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Matīsam ir svarīgi būt kustībā

Kategorijas