Mums paliek dziesma un atmiņas

2019. gada 9. augusts 00:00

149

Augustā aprit gads, kopš mūžībā devies latviešu trimdas sabiedriskais un kultūras darbinieks, ārsts, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, ilggadējs Amerikas Rietumkrasta Dziesmu svētku organizētājs Andris Ritmanis.
A.Ritmanis Atmodas laikā Latvijā kļuva pazīstams ar Ievas Akurateres izpildīto leģendāro dziesmu “Manai tautai” (“Palīdzi, Dievs!”), kurai ir vārdu autors, bet melodiju komponējusi viņa meita Brigita Ritmane. Šķiet, šo dziesmu zina gandrīz visi un klausās ar asarām acīs. Taču par tās autoru un viņa saistību ar Gulbenes novadu zina vien retais, lai gan Stāmerienas pagastā (pēc robežu maiņas – Stradu pagastā) atrodas viņa tēva mājas “Liepsalieši”.
A.Ritmanis dzimis un dzīvojis Rīgā, bet tieši Stāmerienas pagastam viņš atsūtījis savas atmiņas un fotogrāfijas, kas stāsta par Ritmaņu ģimenes un dzimtas apbrīnojamo izturību un spēju cauri Latvijas okupācijas gadiem saglabāt latvisko identitāti, dzīvojot ASV. Pašlaik tiek uzņemta filma “Dvēseļu putenis”, kurai mūziku komponējusi A.Ritmaņa meita Lolita Ritmane. A.Ritmaņa atmiņu krājumi glabājas Gulbenes bibliotēkā. “Liekas, ka, rakstot un kārtojot šīs piecas grāmatas, esmu it kā otrreiz pārstaigājis savu dzīvi. Esmu laimīgs, ka tā ir bijusi tik interesanta un skaista. Paldies maniem vecākiem, manam lielajam draugam – Magitai, maniem mīļajiem bērniem, bērnu bērniem, radiem un draugiem, kuri man to tādu ir padarījuši,” 1994.gada 3.maijā raksta A.Ritmanis, noslēdzot laika posmu līdz tam. Tomēr ir vēl viens krājums – līdz 1997.gadam.

Tēva mājas – Stāmerienas pagasta “Liepsalieši”
“Mana tēva dzimtās mājas Stāmerienas pagasta “Liepsalieši” - tik tālā atmiņā, ka pats nebūtu atradis ceļu, kā uz tām nokļūt. No Gulbenes pa grantētu šoseju, pāri Melnupītei, tad pa īstu lauku ceļu, kas domāts ratiem, ne spēka ratiem, un pēkšņi tur viņas bija. Ar lielu ceriņu krūmu pie laika gaitā rūdītās mājas sienas, balti ziedošām ābelēm un bitēm, kas ātri vien paspēja iedzelt Magitai pierē. Bites saimniekam nedzeļot... bet mēs bijām ciemiņi. Vecais brālēns Vilis Ritmanis ar smagu pāri par 80 gadu nastu uz pleciem, ko tomēr nebija varējuši saliekt pat 10 gadi Sibīrijā, bija kā kāds vecs, piedzīvojis, tā drusciņ viltīgi smaidošs latviešu rūķis, it kā no kādas latviešu pasaku grāmatas. Šī bija viņa zeme un viņa mājas. Šeit pavadīts mūžs, lai kāda bijusi dzīve šajos grūtajos gados. Viņa sieva kā tāda vecāka bitīte nemitīgi kustējās, rūpējās un stāstīja, un atvadoties iedeva mums līdzi lielu medus podu ar, vismaz man tā likās, pasaules garšīgāko, tik jauki smaržojošo Liepsaliešu bišu medu. Mēs bijām ciemiņi, tālie Amerikas radiņi.” Tā par ciemošanos tēva mājās 1991.gadā raksta A.Ritmanis. Interesanti, ka viņš pirms katriem Ziemassvētkiem rezumējis svarīgākos gada notikumus.

Mīlas stāsts sākās Rīgā, Mežaparkā
Magita jeb Asja ir Andra sieva, bet viņu mīlas stāsts ir īpašs. Atceroties tālaika Rīgu un iepazīšanos, viņš raksta: “Braucot uz skolu 11.tramvajā, jau labu laiku vēroju skaistu meiteni. Viņa iekāpa pie Visbijas prospekta. Galvā bija ģimnāzistes cepure, mugurā gaiši zils mētelis ar pelēku krādziņu. Es nevarēju novērst acis no šīs jaukās būtnes. Man brīžiem likās, ka viņas lielās, mirdzošās acis tā kā paskatās uz manu pusi, taču tas arī bija viss. Viņa nebija no tām, kas samirkšķinās ar katru puiku. Labi, ka viņai bija draudzene Dzidra, ko pazinu. Viņa sarīkoja ballīti, kur iepazinos ar Asju. Viņas vecāku māja atradās otrā Mežaparka galā – Siguldas prospektā pie Stendera ielas. Ar savu mīļoto satikos pusceļā vai arī aizsteidzos pie viņas ar velosipēdu dažās minūtēs. Pirms nežēlīgais karš mūs uz laiku izšķīra, vēl paguvām kopīgi izbaudīt Latvijas skaistumu un kultūru. Nevaru aizmirst, kā uz operu izrādēm nopirkām biļetes lētajā stāvparterī, jo naudiņas ne man, ne Asjai pārāk daudz nebija. Kad nodzisa gaisma, traucāmies uz brīvajām sēdvietām.”
Briesmīgais karš abus jauniešus, kuriem bija tikai 18 un 19 gadi, ierāva savos virpuļos. Andri aizveda uz vācu okupēto Poliju, kur viņš tika nozīmēts par sanitāru ievainotajiem karavīriem. Asja no Rīgas evakuējās uz Dancigu. Kad Andris no savas vienības dabūja atvaļinājumu, viņš atrada Asju un abi salaulājās, cerot, ka varēs būt kopā, tomēr karš abus atkal izšķīra. Palaimējās, ka viņi dzīvi un veseli pēc kara vēlreiz satikās, lai vairs nešķirtos. Abi sāka dzīvi nelielā Vācijas pilsētiņā Gotingenā, kur 1947.gadā piedzima meitiņa Brigita.
1949.gadā ģimene devās uz ASV, kur Andrim tika solīta mediķa darba vieta. Diemžēl tās tomēr nebija, tāpēc ģimene brauca pāri visai Amerikai – uz Oregonas pavalsti. Tur bija neliela latviešu sabiedrība, kurā cits citu atbalstīja. Turklāt bija vieglāk runāt latviski un atrasties latviskā vidē. Abi vecāki dienu un nakti strādāja, lai kaut kā savilktu galus. Brīvajās dienās viņi amerikāņu fermās lasīja pupas vai zemenes., plūca ķiršus, lai būtu nauda studijām. Andris labās Vācijas augstskolās jau bija gandrīz pabeidzis medicīnas studijas, taču ASV neatzina hitleriskās Vācijas izglītību. Studijas bija jāsāk no jauna Oregonas medicīnas universitātē. Kamēr vīrs studēja, Asja pelnīja naudu, bet vecmāmiņas pieskatīja bērnus.

Saglabā latviskumu, bet zaudē dzimteni
Nedēļas nogalēs ģimene centās būt latviešu sabiedrībā. Ritmaņiem vienmēr bijusi sajūta, ka jācīnās par Latvijas brīvību. A.Ritmanis atceras, ka reizēm uznāca bailes, ka tas nekad nenotiks, viņi ļoti ilgojās pēc dzimtenes. Veids, kā Ritmaņu ģimene cīnījās pret komunisma režīmu dzimtenē, bija mūzika, dzejoļi un raksti laikrakstos. Koncertos pa ASV un Austrāliju dziedot Ritmaņi pieprasīja brīvību Latvijai. Viņu bērni allaž uzsvēra, ka ir latvieši.
Asja savus vecākus nebija redzējusi 20 gadus, kad pirmo reizi ar īpašu atļauju un tūrista vīzu 1964.gadā uz neilgu laiku varēja iebraukt okupētajā Latvijā. Arī 1991. un 1993.gadā Ritmaņi ieradās Latvijā, kad tā jau bija atguvusi neatkarību. “Latvija ir skaista, Latvija ir mīļa, Latvija ir mūsu tēvu zeme. Jūtu pret to pienākumu, jūtu vēlēšanos pie tās būt, tai palīdzēt. Taču man ir jābūt godīgam. Tur vairs nav manas mājas. Laika zobi tik ilgus gadus ir grauzuši manas atmiņas, manu zemi, manas bērnības un jaunības neaizmirstamās stundas, dienas. Nu jau esmu no tām projām... Lai arī cik grūti bija iesakņoties Amerikā, tas tomēr ir noticis. Šeit ir uzauguši mūsu bērni, šeit aug bērnu bērni,” raksta A.Ritmanis.
Viņam ir divas meitas, Brigita un Lolita, abas mūziķes, un dēls Alberts, kā arī 7 mazbērni. Sākot 1991.gadu, viņš centās veidot ģimenes un dzimtas ciltskoku. “Daudz ko nezinu, daudz kas ir aizmirsts un daudz kas aizgājis mūžībā ar tiem mūsu ģimenes locekļiem, kuru vairs nav. Žēl, bet tāda ir dzīve: atnāk kā brīnums, uzzied un tad pēkšņi cilvēka vairs nav. Dvēselīte aizlido. Paliek atmiņas. Paliek mīlestība,” atzinis A.Ritmanis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mums paliek dziesma un atmiņas

Kategorijas