Sapņotāja un adrenalīna medniece

2019. gada 13. augusts 00:00

3965

Pasaulei vajadzīgi sapņotāji, jo sapnis ir kā ceļazvaigzne, kas aicina doties uz mērķi. Bijušās lejasciemietes Diānas Nagles ceļš pretim debesīm un spējai pacelties virs mākoņiem atgādina pasaku. Tomēr dzīvē viss nenotiek kā uz burvja mājienu.
“Sapni lidot loloju kopš bērnības, bet nevienam par to neteicu. Aviācija man šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams. Kad redzēju pārlidojam lidmašīnas, kas aiz sevis atstāj baltas svītras, vēroju tās, guļot zālē, un sapņoju par to, kā ir būt tur augšā un lidot. Tikai tad, kad tētis paziņoja – viņš kļūs par lidmašīnas pilotu, es ļoti nopriecājos, jo cerēju – tā būs arī mana iespēja piepildīt savu sapni,” stāsta Diāna.

Pirms sapņa īstenošanas – nopietna pārbaude
Tas bija pirms pieciem gadiem. Tēvs nezināja par meitas lielo sapni un arī citi tuvinieki nenojauta, ka viņai tik ļoti gribas lidot pašai. “Domāju, ka aviācija tādam parastam cilvēkam kā man ir kaut kas prestižs un ļoti dārgs, tāpēc neaizsniedzams. Tiesa, nebiju arī interesējusies par iespējām mācīties, lai kļūtu par pilotu. Bet izrādās, ka viss ir pieejams un pie tam tepat Latvijā,” atzīst D.Nagle.
Kad viņas tēvs paziņoja ģimenei, ka būs pilots, meita bija vienīgā, kas uzreiz par to pauda prieku un tad arī atklāja, ka vēlas lidot arī pati. “Tēvs Ādažos apguva pilota zināšanas un lidošanas iemaņas un uzaicināja mani atbraukt, lai dotu iespēju pacelties gaisā un lidot. Protams, visu pametu un steidzos uz Ādažu lidlauku. Lidmašīnas pilotam, tēta un vēlāk arī manam instruktoram, bija dots uzdevums mani pamatīgi sabiedēt, tāpēc viņš veica straujus pagriezienus, krišanas un pacelšanās manevrus. Nosacījums bija tāds: ja es nobīšos vai arī man paliks slikti, tad lidot nevarēšu,” skaidro Diāna.
Taču viņa no lidmašīnas izkāpa ar platu smaidu sejā un dzirkstošām acīm, tāpēc viss bija skaidrs. “Tas bija pretēji gaidītājam – es pilnīgi staroju no laimes, tāpēc tēvs piekrita, ka arī es mācos. Šis lidojums notika vasarā, bet jau tā paša gada beigās sāku apmeklēt kursus Pilotu skolā “First Fly”, kas bāzēta Ādažu lidlaukā,” atceras D.Nagle. Tā kā viņa strādāja, kursu nodarbības bija trīs reizes nedēļā vakaros. Tiesa, darbdienas iznāca garas – no pulksten 8.00 līdz pat 23.00, bet bija vērts. “Tas bija grūts maratons, jo arī mājās vajadzēja daudz lasīt un apgūt, lai sagatavotos nākamajām lekcijām. Citi kursu apmeklētāji sāka lidot par mani nedaudz ātrāk, jau pēc nokārtotiem četriem skolas eksāmeniem, bet man bija vispirms jāapgūst visa teorija un jānokārto visi eksāmeni, lai varētu sākt lidojumus,” atklāj Diāna.
Vai viņai kā sievietei bija striktākas prasības? “Nezinu, bet tētis un arī instruktors uzskatīja, ka man tā būs pareizāk – vispirms pamatīgi apgūt teorētisko bāzi un tikai tad sākt lidot,” norāda Diāna. Viņa atzīst, ka Ādažu lidlauka direktors un Pilotu skolas vadītājs - instruktors Anatolijs Perekriostovs ir profesionālis savā jomā, vienmēr seko līdzi katram studentam individuāli, tāpēc ieklausījās tā norādījumos. A.Perekriostovam ir vairāk nekā 30 gadu pieredze aviācijā, viņš ir bijušais kara lidotājs un arī viens no augstākās pilotāžas grupas “Baltic Bees Jet Team” pilotiem.

Aviācija kļūdas nepiedod, tāpēc vēl mācās
D.Nagle secina, ka pilota mācību sistēmu var salīdzināt ar šofera tiesību saņemšanu. Vispirms tiek nokārtots skolas eksāmens, pēc tam – valsts. Tikai aviācijas pilotam ir jākārto 11 skolas, 9 valsts eksāmeni un pēc tam praktiskais lidošanas eksāmens, kuram ir četri etapi. “Lai gan ir līdzīga sistēma, nevar salīdzināt šoferi ar pilotu. Lielākā atšķirība ir tā, ka aviācija nekad nepiedod kļūdas. Ja kaut kas gadās, vadot automašīnu, var apstāties ceļa malā, sliktākajā gadījumā iebraukt grāvī vai kokā. Protams, var notikt arī sadursmes ar citu transporta līdzekli, taču iznākums ne vienmēr ir letāls. Turpretim lidmašīnas kļūme vairumā gadījumu beidzas ar katastrofu un pilota bojāeju. Labākajā gadījumā to novērst izdodas, ja teicami pārzina lidmašīnu, var noteikt kļūmes iemeslu, kā arī veikt avārijas nosēšanos. Nav iespējams apstādināt lidmašīnu gaisā un izsaukt palīdzību. Tā traucas ar milzu ātrumu, tāpēc trieciens krišanas gadījumā ir spēcīgs, tātad risks ir daudz lielāks nekā uz zemes,” salīdzina D.Nagle.
Tagad pilota apliecība viņai dod tiesības sēsties lidmašīnā un lidot, kur acis rāda. Nav noteikti jābūt personiskai lidmašīnai, var nomāt Pilotu skolas vai izmantot citu lidmašīnu. Tomēr tas nenozīmē, ka var lidot ar jebkuru gaisa kuģi, kā tas ir, nokārtojot B kategorijas autovadīšanas eksāmenu. “Pilota apliecību piešķir lidošanai ar vienu konkrētu lidmašīnas modeli – man tā šobrīd ir divvietīgā ultravieglā lidmašīna “Aeroprakt – 22”. Lejasciemā man ir šāda lidmašīna, bet, protams, ar to lidojam abi ar tēvu. Iespējas lidot ļoti ietekmē laika apstākļi. Latvijā ir maz dienu, kad ir lēns vējš bez zemiem mākoņiem un nokrišņiem, tāpēc neizdodas lidot vienmēr, kad to varētu un vēlētos. Parasti cenšos to izdarīt vismaz reizi vai divas reizes nedēļā, bet gadās, ka jāiztiek bez lidošanas pat trīs nedēļas,” skaidro Diāna.

Vēlas iedrošināt sievietes lidot
Diāna dzīvo un strādā Rīgā, tāpēc lidošanai var atlicināt tikai agras rīta vai vēlākas vakara stundas, kad var doties uz Ādažu lidlauku. “Esmu nokārtojusi pilota licenci, bet sev varu atzīties, ka manas nolidotās 35 stundas vēl nav nekas. Protams, protu un varu visu izdarīt tā, lai lidmašīnas pacelšanās, nosēšanās un lidojums būtu drošs un veiksmīgs, bet apzinos – es joprojām mācos. Sajūtas ir neaprakstāmas, kad lidoju un jūtos par visu atbildīga! Kad būšu nolidojusi vismaz 200 stundas, tikai tad labprāt vizināšanu savus draugus un ģimenes locekļus,” atzīst Diāna.
Tiesa, viņa pacēlās gaisā ar televīzijas žurnālistu Paulu Timrotu, kas gatavoja raidījumu par viņu - vienu no nedaudzajām sievietēm pilotēm. “Manuprāt, ir forši par to pastāstīt, jo kļūt par pilotu ir iespējams visiem. Ja man ir izdevies kādu iedvesmot, tad tas ir pavisam forši,” uzskata Diāna. Viņa atklāj, ka sākumā žurnālistam bija nedaudz bail doties lidojumā, jo pagājis tikai pusotrs mēnesis, kopš Diāna saņēmusi pilota licenci. “Iedrošināju, ka jaunie piloti ir ļoti atbildīgi. Ja saņemta licence, tas nozīmē, ka instruktors ir drošs par manām prasmēm. Pēc lidojuma visi bija smaidīgi un priecīgi,” atklāj D.Nagle.
Viņa zina vēl tikai divas sievietes – pilotes. Kāpēc to ir maz? Diāna domā, ka acīmredzot joprojām zemapziņā spēkā ir stereotips, ka aviācija ir piemērota vīriešiem, kas labāk spēj apgūt un pārzināt lidmašīnas sarežģīto tehniku. “Varbūt nostrādā bailes, ka netiks galā, tāpēc lidošanu labāk atstāt vīriešu ziņā. Ir tikai nedaudzas sievietes, kas saņemas sevi pierādīt un iegūst pilota apliecību. Iespējams, attur atziņa, ka tas nav lēts prieks. Tomēr tas nav arī nekas neiespējams, ja ir iegūta izglītība un attiecīgi labi atalgota darbavieta, tad var atļauties šo ieguldījumu,” spriež Diāna.

Patīk autosports un medības
D.Nagle ir ieguvusi augstāko izglītību biznesa augstskolā “Turība”, saņemot maģistra grādu sabiedrisko attiecību un mārketinga vadībā. “Lai gan mans darbs ir saistīts ar tehniskām lietām, mana profesionālā izglītība noteikti noder, jo nemitīga komunikācija ir neatsverama mana darba sastāvdaļa. Esmu koordinatore autosporta komandai “Sports Racing Technologies”. Manā pārziņā ir visi komandas loģistikas jautājumi. Rūpējos, lai komandai ir nodrošināti labi sadzīves apstākļi sacensību laikā, lai var ērti nokļūt sacensību vietā un atgriezties mājās, lai būtu nokārtoti ceļošanas dokumenti un muitas jautājumi... Komandā ir arī sportisti, kas nedzīvo Latvijā, tāpēc viņiem ir vajadzīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas. Darbs ir ļoti apjomīgs, jo komanda ir liela, turklāt darbs ir dinamisks. Visu laiku ir kaut kas jauns – ne tikai sacensības, bet arī dalība jaunos projektos. Nemitīgi attīstāmies, tāpēc darba ir arvien vairāk, bet tas ir interesanti. Varu teikt, ka mans darbs ir arī mans hobijs, jo autosports man vienmēr ir paticis.” uzsver D.Nagle.
Tāpat Diānai atmiņā ir palikušas dienas, kad meitene tika silti saģērbta un tēvs viņu ņēma līdzi medībās. “Esam mednieku ģimene – vectēvs bija mednieks, arī tēvs un brālis ir mednieki. Pirmajās medībās gāju cieši aiz tēva, bet vēlāk jau biju patstāvīga dzinēja. Tāpēc nav brīnums, ka mednieka apliecību saņēmu agrāk nekā autovadītāja apliecību, jo tāds bija mans mērķis,” stāsta Lejasciema mednieku kluba biedre. Viņas lielākais medījums ir aļņa bullis.
Kad atliek laiks, Diāna piedalās šaušanas sacensībās. Viņa ir Lejasciema komandas sastāvā, startējot šaušanas disciplīnās arī mednieku festivālā “Minhauzens”. “Tētis saka – man ir iedzimts talants. Ja trenētos, rezultāti būtu vēl labāki,” saka Diāna. Viņa ir cilvēks, kas ilgi nevar nosēdēt vienā vietā. Lai gan dzīvo Rīgā, tā viņai ir tikai uzturēšanās vieta. “Nekad nav bijis un nebūs citādāk. Galvaspilsētā man ir dzīvoklis un darbs, bet manas mājas ir Lejasciemā. Ļoti cenšos nedēļas nogalēs būt mājās un palīdzēt vecākiem. Pilsētas burzma man sāk apnikt, bet relaksēties varu mājās. Māju sajūta ir tikai Lejasciemā,” saka Diāna.
Kopējs vaļasprieks ģimenei ir kalnu slēpošana. Vismaz reizi gadā visi cenšas aizbraukt uz Gruziju, lai kārtīgi izslēpotos. “Nu jau būs desmit gadi, kad šī aizraušanās mudina doties kalnos baudīt kopējas brīvdienas. Mēs ar mammu braucam uz Gruziju, bet brālis Mārtiņš ar sievu Ivitu dažkārt pievienojas mums, bet citreiz izvēlas Austrijas kalnu trases,” stāsta Diāna. Viņa ar mammu nemainīgi izvēlas ierasto atpūtas vietu Gudauri, kur labi jūtas, jo gruzīnu draugi ir sirsnīgi un viesmīlīgi, tāpēc nav bijusi vēlme doties citur.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapņotāja un adrenalīna medniece

Kategorijas