Kipras asaras

2019. gada 13. augusts 00:00

Labi zināmā, savulaik plašā un gaišā autostacijas uzgaidāmā telpa izrādījās sen slēgta, tāpēc piesēdos starp gaidītājiem uz nedaudzajiem soliem pie kasēm. Sākumā nepievērsu īpašu uzmanību apkārtējiem – atbildēju uz īsziņām un pāris telefona zvaniem. Tikai vēlāk ieskatījos pretī sēdošo sejās un blakus esošo profilos, ieklausījos turpat līdzās dzirdamajās sarunās, un prātā ienāca šī līdzība ar pieneni – ārēji tik saulaino un maigo ziedu, tomēr, palūkojot rūpīgāk, ar rūgtu un sīvu garšu. Tādu, kurai nonākot uz mēles acīs var sariesties arī asaras...
Kāds varbūt jautās: un kāpēc gan nesalīdzināt ar pīpeni jeb margrietiņu, kas ir īstais Saules simbols vasaras saulgriežu svētkos un atzīta par Latvijas nacionālo ziedu? Arī tā savā pieticībā ir skaists un godājams zieds, kas izturīgs pat pieticīgās augsnēs... Neiebildīšu, vien palikšu pie savas nejauši pamanītās līdzības un turpināšu par pieneni un tās rūgto sakni.
Vērojot apkārtējos, manās domās pakāpeniski smēlās skumjas un rūgtums, atsaucot atmiņā tautā populāro dziesmu par bēdas likšanu zem akmens un iztēlē uzburot milzīgu nelīdzenām, pelēkām mugurām pieblīvētu lauku... Kaut kur no zemapziņas izpeldēja reiz lasīti, maz zināmi fakti par maigo pieneni – ziedu, kas man tik mīļš jau no bērnības, kad tika pīti vainagi sev un lellēm, ūdenī cirtotas princešu lokas un krāsoti pirksti un vaigi. Izlasītais iespiedās atmiņā, jo šķita gluži neticams: pienene, pavasara vēstnesis ar saulainu zieda sejiņu, kā viens no visrūgtākajiem augiem kristīgajā ticībā kļuvusi par Dieva ciešanu un sāpju simbolu. Tās vārds ikonogrāfijā bieži saistīts ar Marijas un Kristus vārdu. Pienenes gleznotas vairākās Kristus krustā sišanas ainās. Dažām tautām pienene esot bēdu un skumju simbols.
Mūsu tautā pienene joprojām ir nezāles statusā. Grūti iznīdējama, ar spēcīgu sakni, kas spītīgi turas savā zemē, un vērmeļu sūrmi dziļi sevī. Ar katru nākamo mirkli, ko pavadīju autoostā, šo sūrumu arvien vairāk jutu ieplūstam arī sevī, lai gan ļoti gribējās palikt pie tā zeltainā, saulainā.
Sagurušas, nomāktas, apvītušas, slimīgas, bālas, nelaimīgas, pelēkas… Sejas. Tajās labi redzams ilga mūža nogurums, grūtsirdība un dzīves sloga apnikums. Apātiska neieinteresētība un trula vienaldzība. Emocionāls tukšums un bezcerība. Ciešanu nospiesti pleci. Alkoholismam padevušies, sašļukuši augumi. Tieši tādus vēl pirms brīža redzēju Centrāltirgus dziļākajā nostūrī, kur, satupuši uz viena zemē nomesta baļķēna, četri vīri sūca vienu cigareti.
Kāds man noteikti iebildīs: “Tas tev tikai tā rādās pēc Kipras saulē iedegušajām un allaž smaidošajām sejām!” Piekrītu – kontrasts ir viegli pamanāms un neapstrīdams, tieši tāpēc tā uzreiz grūti aptverams. Skarbs, tomēr itin reāls.
Vēlreiz pārlaidu skatienu sēdošajiem. Nē, tomēr nebiju vienīgais “baltais zvirbulis” – pamanīju vēl kādu gaišu un smaidošu seju. Tā piederēja jaunai meitenei, kas varēja būt studente. Mēs sasmaidījāmies pāri citu sēdošo galvām, un man uz mirkli kļuva gaišāk, bet tas tikai tādu īsu brīdi, kamēr prāts pieslēdzās telefona sarunai, kas noritēja man tieši blakus.
- Jančuk, es tevi gaidu! – lūdzošā balsī teica sirmgalve, un viņas kreisais plecs uz brīdi pieskārās manējam. – Mēs taču sarunājām, ka tu atbrauksi uz autoostu, palīdzēsi nopirkt man biļeti un iekāpt autobusā. Tu taču zini, ka es slikti redzu un kājas man nemaz neklausa…
Sieviete kādu brīdi nopietni ieklausījās sava sarunu biedra teiktajā un klusināti turpināja:
- Bet to jau tu man pirms desmit minūtēm teici, ka tev sāp vēders. Vai tad nemaz nav kļuvis labāk? Ak, tad tu tagad sēdi mazmājiņā uz poda? Varbūt tev, Jančuk, vajag kādas zāles iedzert? Tev mājās ir kāda melnās ogles tablete? Iedzer pāris, un uzreiz paliks labāk! Labi, es tev piezvanīšu vēlāk, man vēl ir laiks pagaidīt.
Pabeigusi sarunu, sirmgalve lēnām nolaida roku ar telefonu klēpī, vēl brīdi lūkojās ļoti senas “Nokias” saplēstajā ekrānā un kaut ko pie sevis klusi bubināja. Pacēlusi galvu, viņa brīdi vērās autoostas elektroniskajā pulkstenī, tad gari nopūtās un pieklusa. Pabālējušie, tumšie, reiz plisētie svārki ritmiski sašūpojās, sievietes kājai sitot viņai vien dzirdamu lēnu mūzikas ritmu.
Tikmēr man pretī sēdošā pensionāre smagnēji sakustējās. Pietūkušie pirksti lēnām sataustīja krietni palietotā lietusmēteļa stūrus, it kā savelkot pāri ceļgaliem, tomēr platās gūžas neļāva tiem sakļauties. Uzblīdušie sejas vaibsti un filca čībās ieautās uztūkušās kājas lika saprast, ka sievietes liekajam svaram ir medicīnisks pamatojums. Pielabojusi krūtīm šķērsām pārmesto nelielās somas siksnu, sataustījusi abās pusēs noliktās kūjiņas, viņa kādu brīdi koncentrējās uz tām, tad sasprindzinājās un mēģināja piecelties. Impulsīvi pietraucos kājās, lai viņai palīdzētu, tomēr sieviete pēc nelielā uzrāviena atkrita atpakaļ sēdus un pacēla skatienu uz mani.
- Tu, meit, nevarēsi, - viņa skumji pasmaidīja. – Manus simtu divdesmit kilogramus pat man pašai ir grūti pacelt, kur nu vēl tādai smalkai pilsētniecei.
Nepievērsu uzmanību viņas pēdējam izteikumam, vien iedrošināju:
- Bet pamēģināt taču mēs varam? Jūs gribējāt piecelties…
- Ko nu tu te pūlēsies… Re, kādi te vīri kā ozoli man blakus sēž, gan jau kāds no tiem piepalīdzēs, - sieviete cerīgi paskatījās vispirms uz labo, tad uz kreiso pusi.
Vīrietim, kas sēdēja viņai pie labā pleca, nevarēja būt vairāk par piecdesmit gadiem, lai gan alkohols parasti uzspiež tādu nolietojuma zīmogu, ka varēju arī kļūdīties. No pirmā acu uzmetiena šķita – viņam ar veselību viss ir kārtībā, un pieslieties kājās un pasniegt sirmgalvei elkoni vai pieturēt aiz paduses viņam būtu pa spēkam, taču, izdzirdējis pieminam vīrus un ozolus, viņš sabruka kā vecs prauls. It kā nemanāmi saslīdēja sēdeklī šķībi, neveikli pievilka izstiepto kāju un, neizdvesis ne skaņas, galvu noliecis uz zemās sola atzveltnes, pēkšņi aizmiga.
Vīrietim, kas sēdēja sirmgalvei pie kreisā pleca, varēja būt ap trīsdesmit. Viņš piederēja tai paaudzei, kas prot tālrunim pievienot austiņas un cieši aizbāzt ar tām savus dzirdes orgānus, tāpēc pat skaļi izteikto mājienu “vīri kā ozoli” viņš varēja arī nedzirdēt, īpaši, ja atradās izvēlētās mūzikas radītā transa stāvoklī. Man vismaz tā izskatījās, jo, izbolījis savas acis, viņš pāris reizes nodemonstrēja to baltumus, pirms atkal aizslēģoja tās ar vienu blāvi zilu, bet otru tumši lillā plakstiņu.
“Miers kritušajiem,” rezignēti nodomāju pie sevis un vēlreiz piedāvāju sievietei savu palīdzību.
Uzmetusi skatienu abiem blakussēdētājiem un secinājusi, ka no tiem palīdzību nav ko gaidīt, sirmgalve smagi nopūtās.
- Nu, ko, mēģināsim ar… No ilgās sēdēšanas kājas galīgi stīvas palikušas, - viņa vēlreiz nopūtās un koncentrējās uz savām kūjiņām.
– Ja nevajadzētu uz tualeti, sēdētu vēl pusstundu, bet tad jau tāpat būtu jāceļas, un labāk jau savlaicīgi iekustēties, - viņa it kā taisnojās, pirms sadūšojās grūtajam solim.
Stingri saņēmusi kūjiņas, sēdus iešūpojusies, sirmgalve ar švunku slējās kājās, bet – atkal smagi atkrita atpakaļ sēdeklī. Sapratu, ka ar sievišķīgu pieturēšanu pie rokas vien nepietiks.
Tā kā straujā sakustēšanās un sola satricināšana abus blakussēdētājus tomēr neizveda no kolapsa stāvokļa, tagad nostājos cieši blakus sirmgalvei un saņēmu viņu aiz paduses. Pilnīgi nejauši ar elkoni iebakstīju pēkšņi aizmigušajam “praulam”, instinktīvi atvainojos, bet tad attapos, ka patiesībā man vajadzēja viņam uzkāpt uz kājas… Tad abas izpūtām elpu, sakoncentrējāmies, sašūpojāmies, un – ar nākamo rāvienu sievietei izdevās nostāties uz kājām.
Pirmie soļi sirmgalvei padevās smagi, tāpēc piedāvājos viņu pavadīt līdz tualetei. Viņa neiebilda, tikai, stingrāk atbalstījusies uz mana elkoņa, lēnām virzījās uz priekšu.
- Jums naudiņa būs? – nez kāpēc jautāju un jau sniedzos kabatā pēc sīknaudas. Laikam jau sirmgalves bezspēcīgais stāvoklis radīja šīs bažas.
- Būs, meit, būs. Tik daudz būs, un biļete arī jau nopirkta, - sieviete piebilda. – Lai gan es tā arī nesaprotu, kāpēc mums vispār jāmaksā par tualetes apmeklējumu. Tās taču ir katra dabiskās vajadzības – kā pensionāra, tā ministra… Vai tad valdība tām podu un grīdu tīrītājām algu nemaksā? Tač’ maksā! Tualetes papīram naudas nepietiek? Ministri laikam domā – ja jau cilvēkiem nav naudas par ko ēst, tad uz poda arī nav ko iet! Un kas tad ar mani notiks, kad man naudas poda vajadzībām nebūs? Kur mani vedīs? Uz policiju? Vai pie ārsta? Tad jau lai ved pie ministriem, man ir ko viņiem teikt!
Soli pa solītim ļoti lēnām mērojām nelielo attālumu pāri uzgaidāmajai zālei. Klausījos sievietes teiktajā, ko laiku pa laikam pārtrauca aprautas nopūtas. Sapratu, ka viņai sāp – katrs solis, katrs pēdas pieskāriens zemei, katra kustība un katrs vārds.
- Jūs tālu dzīvojat? – jautāju. – Ilgi jābrauc?
- Ak, meit, - sirmgalve smagi nopūtās. – Braukšana jau ir tīrais nieks, vismaz kaut ko no pasaules pa logu redzu, bet tā iekāpšana un izkāpšana no autobusa… Reti kurš šoferis saprot un palīdz. Un tad vēl tas puskilometrs no pieturas līdz mājām… Labi, ka vismaz suns panākas pretim, tad mums divatā ceļš īsāks. Bet pie ārstiem jābrauc, vietējais dakters saka – kaite esot nopietna.
Brīdi abas apstājamies, jo sievietei bija nepieciešams atgūt elpu. Tieši tobrīd atcerējos savas bez pieskatīšanas atstātās ceļasomas... Vai tās vēl mani gaida? Varbūt garnadži jau sadala no ārzemēm atvesto laupījumu? Cik gan stāstu nav dzirdēts par līdzjūtību un izpalīdzību, ko kāds cits, ar iepriekšēju nodomu vai bez, izmanto savtīgiem nolūkiem

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas