Padomju laiks kristiešiem bija sarežģīts

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 16. augusts 11:21

544

Padomju laiks kristiešiem bija sarežģīts

“Dzirkstele” turpina rakstu sēriju par nozīmīgām un unikālām vietām, ēkām Gulbenes novadā. Tādas ir arī Tirzas, Velēnas un Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas – unikālas vērtības, kas saglabātas cauri drūmajiem padomju gadiem. Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs Ilgvars Matīss uzsver, ka baznīcas lielākā vērtība ir cilvēki, kuru ticības centrā ir Kristus.

Glabā lielā cieņā un pateicībā
Gulbenes luterāņu baznīca atrodas senās pils vietā. Atminoties Gulbenes vēsturi, I.Matīss atgādina, ka pilskalns apdzīvots kopš 13.gadsimta. Krustalīces ielokā, uzkalnā bijusi gan senā Tālavas latgaļu koka pils, gan vēlāk vairāk nekā 200 gadus atradusies Livonijas austrumu robežas mūra pils. Pēc tās uzspridzināšanas 1577.gadā gandrīz 300 gadus pilskalna vieta stāvējusi sūnās un krūmos ieaugušās drūmās drupās. 1843.gadā sākusies tagadējā dievnama vēsture. Draudzes patronātu – baronu Volfu dzimtas un mācītāja Georga Gustava Šillinga vadībā senās viduslaiku bruņinieku pils vietā uzcelta stalta, gaiša, plaša un moderna baznīca. “Katrs, kuru interesē vēsture, ir aicināts pie mums ciemos iepazīties ar gadu gadiem vākto vēstures materiālu. Šobrīd tas ir digitalizēts un pieejams arī elektroniskā formātā, stāstiem, seniem avīžrakstiem, liecībām un fotomateriāliem bagāts,” saka mācītājs.
Viņš uzsver, ka baznīcas vēstures vislielākā vērtība ir visi tie cilvēki, kuri šeit sludinājuši dievvārdu. Vēsture šīs liecības glabā lielā cieņā un pateicībā. Bezgala mīlēts bijis šīs baznīcas pirmais mācītājs G.G.Šillings. Gulbenes dievnamā pirmais ērģelnieks bijis ievērojamā Valkas skolotāju semināra vadītāja, komponista Jāņa Cimzes brālis Dāvids Cimze. Tomēr vislielāko cieņu un apbrīnu guvis Jānis Krastiņš. Vēsture liecina, ka viņš bijis pirmais latviešu profesionālais ērģelnieks un muzicējis baznīcā vairāk nekā 40 gadus. Baznīca piedzīvojusi arī traģiskas vēstures lappuses. 1919.gads bija drūmākais un asiņainākais visas Gulbenes vēsturē. Mācītājam Ādolfam Kundziņam nācās piedzīvot laiku, kad baznīcu ieņēma lielinieki un te darbojās Vecgulbenes Malienas revolucionārais kara tribunāls. Sēdes notika baznīcā, kur altāris tika pārklāts ar koši sarkanu drānu. Nāves spriedums daudziem tika pasludināts no kanceles. “Vainīgie” tika nošauti turpat pie baznīcas ozola.
Pēc I pasaules kara par jaunu dievnama un draudzes atdzimšanu rūpējās mācītājs Jūliuss Roberts Egle, kurš bija Latvijas turīgo laiku viscienītākais garīdznieks Gulbenē. Viņš bijis ne tikai garīgās dzīves uzturētājs, bet arī īpaši talantīgs saimnieciskajās rūpēs par draudzes vajadzībām. Tajā laikā Gulbenes draudze bijusi viena no lielākajām Latvijā ar 19 000 draudzes locekļiem.
Nevar nepieminēt skolotājus draudzesskolā. Septiņus gadus gulbeniešu skološanai veltījis izcilais latviešu rakstnieks Apsīšu Jēkabs no Lizuma, kurš kā skolotājs darbojās ar savu īsto vārdu - Jānis Jaunzems. Saglabājušās pat skolotāja J.Jaunzema rakstītās vēstules baronam un draudzes padomei ar dažādiem lūgumiem piešķirt naudu nepieciešamāko mācību līdzekļu iegādei. No 1919. līdz 1944.gadam Vecgulbenes draudzesskolas direktors bijis Kārlis Mārtinsons, kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš ir krājis un saglabājis daudzus stāstus un liecības par Gulbenes dievnamu. Godājams ir arī mūziķis-ērģelnieks Alberts Mucenieks, kurš no 1930.gada strādājis Gulbenes komercskolā, vadījis jaukto kori ar gandrīz 100 dziedātājiem, dibinājis Gulbenes aizsargu pūtēju orķestri, vēlāk nodibinājis Alūksnes mūzikas skolu. Pazīstams ir viņa mazdēls Normunds Šnē, kurš valstī ir ievērojams obojists, diriģents, orķestra “Rīgas kamermūziķi” dibinātājs.
Joprojām starp mums ir cilvēki, kuriem kristību apliecībās ir mācītāju Alfrēda Cimdiņa un Ādolfa Čopa paraksti. Šie mācītāji vienlaikus kalpojuši Vecgulbenē un Jaungulbenē pirmskara gados. Vērtīgi ir viņu atmiņu stāsti. Draudze ir pateicīga mācītājam Edgaram Jundzim, kura pašaizliedzīgā kalpošana pēckara gados nav novērtējama! Pēc skumjajām 1944.gada Lieldienām, kad, vācu armijai atkāpjoties, tika uzspridzināts baznīcas tornis un ēka sabrukusi pilnībā, viņš kopā ar draudzes priekšnieku Otto Kļaviņu nešaubīdamies izlēma – dievnams ir jāuzceļ no jauna. Daudzās liecībās var lasīt, cik šis laiks bijis gan fiziski, gan morāli smags.
“Padomju vara pēc II pasaules kara vajāja visas konfesijas un to piederīgos. Kā šādos apstākļos bija iespējams uzcelt baznīcu… vien Dievs var atbildēt. Draudzes arhīvos saglabāti daudzi jo daudzi vārdi. Visus nosaukt nebūs iespējams. Tie bija cilvēki, kuri, nebaidoties no varas, nāca palīgā, fanātiski strādāja. Daudzi vairākkārt ar zirdziņu brauca desmitiem kilometrus no mājām, lai varētu palīdzēt celtniecības darbos. 1950.gada 28.jūnijā notika pirmais dievkalpojums atjaunotajā baznīcā. Nav pārsteigums, ka mācītājs E.Jundzis vēlāk tika izsūtīts uz Vorkutu. Pazīstam viņa dēlu - juristu, politologu, bijušo aizsardzības ministru Tālavu Jundzi,” stāsta mācītājs I.Matīss.
Pēckara laika mācītāji Žanis Dambis, Oto Baltiņš katrs palicis ļaužu atmiņā ar savu pienesumu kalpošanā. Padomju laiks kristiešiem bija sarežģīts. Draudze saka paldies visiem, kuri turēja dievnamu atvērtu, neliedza cilvēkiem garīgo stiprinājumu. Šajā laikā mācītāja kundze Marta Dambe dibināja draudzes kori. Trešās atmodas laiks pulcēja neierasti kuplu draudzi. “Īpašu pateicību pelnījusi skolotāja, kordiriģente un ilggadējā ērģelniece Eleonora Bērziņa, kura dibināja svētdienas skolu. Paldies mācītājiem Harijam Grigolam, Atim Bambānam, Aldim Kalcenavam, Mārim Sarmam! Ar katru no viņiem mūsu draudzes cilvēkiem saistās atmiņas, kāds garīga stiprinājuma brīdis,” saka I.Matīss.

Aicina apraudzīt klātienē
Kādas unikālas kultūrvēstures liecības glabā dievnams? Tās draudze aicina apraudzīt klātienē. Izrādās, ka vissenākā mākslas vērtība ir 1791.gada gleznotā altārglezna-diptihs, kura pārnesta no vecās baznīcas uz jauno 1843.gadā. Visskaistākās dāvanas 1883.gadā uz ticības reformatora Mārtiņa Lutera 400. dzimšanas dienu baznīcai sarūpējis barons Johans Heinrihs Gotlībs Volfs. Viņa dāvinājums ir neogotikas stila kokgriezumā darinātais altāris, kancele. Šis laiks sakritis ar barona jaunās un bezgala mīlētās sieviņas Marisas smago slimību un nāvi. Barons vēlējies, lai baznīcas altāris vēstītu viņa mūžīgo aizlūgumu par jaunās Marisas mūžību. Tā altārī veidotas divas lūdzošu eņģeļu skulptūras. Logos ievietotas krāsainas vitrāžas, kas saulainā laikā licis baznīcai rotāties krāsainos saulstaros. Diemžēl saglabājušies attēli tikai ar nelieliem vitrāžu fragmentiem.
Gulbenes luterāņu draudzes vecākā Iveta Zvirgzdiņa uzsver, ka pati lielākā vērtība baznīcai ir altāris, kas esot “dievnama sirds”. “Altāris ir saglabāts pilnībā neogotikas stilā, kā bijis pirmsākumos. Labas gribas cilvēki to bija izjaukuši pēc baznīcas torņa uzspridzināšanas un novietojuši drošā vietā. Savukārt 20.gadsimta mākslas liecība ir altārglezna “Jēzus iet pa ūdens virsu”, kuru 1958.gadā, būdams Mākslas akadēmijas students, gleznojis mūsu novadnieks Indulis Ojārs Ranka. “Vairums ciemiņu, kas redz šo altāra gleznu, jautā: “Kāpēc Jēzus tā attēlots?” Mūsu atbilde ir tāda: šajā gleznā ir attēlots viens no Jēzus brīnumiem - iet pa ūdens virsu, līdz ar to, es atļaušos teikt, ka mūsu draudze un viss dievnams ir Dieva brīnums,” saka I.Zvirgzdiņa.

Cieņā noliekt galvu
I.Zvirgzdiņa, domājot par dievnamu un draudzi, ko tai nācies piedzīvot padomju laikos, atzīst, ka esot grūti domās un vārdos aprakstīt tos pārbaudījumus, sāpes un ciešanas, ko nācies piedzīvot mācītājiem un draudzei. Viņa uzsver, ka to, ko mēs paši neesam piedzīvojuši, tikai ar mazu nojausmu varam apjaust un patiesībā līdz galam nespējam izprast. Mēs vienīgi varam cieņā noliekt galvu visu šo Dieva cilvēku priekšā par viņu drosmi un paļāvību. Mācītājs Edgars Jundzis esot rakstījis, ka Gulbenes pilsēta aviācijas uzlidojumā bija pamatīgi sagrauta, centrā palikušas neskartas tikai dažas mājas, sagrauta Gulbenes baznīca, nebija, kur noturēt dievkalpojumus.
I.Zvirgzdiņa stāsta, ka Jundža vadībā draudze tika atjaunota, un tas bija grūts, smags darbs. Tomēr caur šo atjaunošanas darbu nākamās paaudzes ir saņēmušas svētu mantojumu.
“No dedzīgo draudzes cilvēku nesavtīgās kalpošanas mums ir palikušas unikālas vērtības, kas cauri vēstures gaitai ir saglabātas līdz šodienai. Pats dievnams jau pirmsākumos ir celts pilskalnā, gleznainā vietā, kur apkārt tek Krustalīces upe. Ik dienas nākot uz dievnamu, upe mierīgi plūst un viļņu šalkoņa dzirdama iztālēm. Baznīcas ēkas ārpuse savu izskatu nav mainījusi kopš pēckara atjaunošanas, tomēr nopostītais tornis vēl nav atjaunots. Savukārt ienākot baznīcā, mūs visus sagaida gaišums, kas iespīd caur logiem. Tas svinīgais gaišums pilnībā liek aizmirst visus smagos postījumus dievnamam. Tagadējais izskats vairs neliecina, ka dievnams un tā draudze ir tik daudz postīta, piedzīvojusi un cietusi,” stāsta I.Zvirgzdiņa.

Mainīs jumtu altāra daļai
Gulbenes novadā unikāla ir arī Velēnas baznīca, kura ir viena no skaistākajiem Latvijas dievnamiem. Tās pamatakmens likts 1896.gadā. Pārdzīvojusi divus pasaules karus un vairāku gadu desmitu ilgu baznīcas noliegšanas laiku, Velēnas baznīca turpina dzīvot.
I.Matīss uzsver, ka Velēnas baznīcā notiek visvairāk laulību no visiem novada dievnamiem. “Velēnas baznīcā vienmēr labi apmeklēti ir koncerti, jo sevišķi jau Ziemassvētku laikā. Ikviens mākslinieks muzicēt Velēnas baznīcā uzskata par goda lietu, izpildot mūziku ar izcilajām ērģelēm vai ar balsi izbaudot brīnišķīgo akustiku. Šis brīnišķīgais dievnams pauž Dieva vēsti daudziem garāmgājējiem un garāmbraucējiem, kuri nespēj atturēties ieiet cēlajā dievnamā. Tā nu dievkalpojumos sapulcējas ne tikai draudzes locekļi, bet arī tie, kuri nemaz iepriekš varbūt nav plānojuši šeit būt. Ļoti labi izdevies pasākums šogad Velēnā bija Baznīcu nakts, un pavisam nesen Velēnas baznīcā notika arī Novada senioru svētki, kas bija kupli apmeklēti. Vēl varu piebilst, ka Velēnas baznīcai ir apstiprināts projekts par jumta nomaiņu altāra daļai!” stāsta I.Matīss.

Klusi turpināja lūgties
Tirzas luterāņu draudzes vecākā Svetlana Ziepniece uzsver, ka Tirzas baznīcai cilvēku apziņā vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Tā ir skaista, vēsturiska ēka, uzcelta kalnā, no kura tā lūkojas uz cilvēkiem, atgādinot par mūžīgajām vērtībām. Viņa stāsta, ka jau kopš zviedru laikiem baznīcai bija īpaša loma zemnieku izglītošanā, tieši tāpēc no Tirzas draudzes nākuši daudzi dižgari. 20.gadsimta sākumā pēc baznīcas mācītāju iniciatīvas tika izveidota Tirzas – Velēnas lauksaimniecības biedrība. Tirzas dievnams reiz ir vienojis vairāku pagastu ļaudis. Svētdienās uz dievkalpojumiem pulcējās dievlūdzēji ne vien no Tirzas, bet arī no Galgauskas, Druvienas, Adulienas, Vecadulienas un Virānes. Padomju gados, kad valdošā ideoloģija uzspieda citas vērtības un panāca cilvēku atkrišanu, starp vajātajiem un sodītajiem bija arī Tirzas mācītājs, kurš pavadīja daudzus gadus izsūtījumā. Taču draudzes cilvēki klusi turpināja lūgties, maksāja valstij arvien pieaugošo nodokli, rūpējās par baznīcas ēku un nepieļāva tās slēgšanu. “Īpaša pateicība pienākas arī Druvienas un Galgauskas stiprajām dzimtām, kuras šajā laikā vadīja draudzes padomi. Tautas atmodas laiks nāca ar lielu rosību arī Tirzas baznīcā, atkal apvienojot cilvēkus. Daudz tika paveikts un ieguldīts baznīcas ēkas un tās apkārtnes sakārtošanā. Šobrīd draudze turpina rūpēties par baznīcas ēku un lūdzas par patiesu atmodu cilvēku sirdīs, kā arī savās lūgšanās pastāv par ikvienu namu Tirzā, Vecadulienā, Virānē, Druvienā, Galgauskā, Lizumā un mūsu novadā,” saka S.Ziepniece.
Tirzas luterāņu draudzes locekle Ligita Trekše Tirzas baznīcā pirmo reizi nokļuva pagājušā gadsimta 50. un 60.gadu sākumā. Vairākas reizes kaimiņu tante viņu paņēmusi līdzi uz baznīcu, un ar to arī aizsākās viņas vēsture un saistība ar Tirzas baznīcu. Viņa uzsver, ka nav bijis tāda brīža, kad Tirzas baznīca neeksistētu. “Lai arī cik cilvēku to būtu apmeklējuši, tur vienmēr ir notikuši dievkalpojumi. Tagad gan maz cilvēku nāk uz baznīcu. Bet mēs meklējam iespēju, kā iedrošināt cilvēkus nākt uz baznīcu. Lai dotos uz baznīcu, nevajag drosmi, bet tikai gribēšanu aiziet. Arī ar mani tā bija,” stāsta L.Trekše.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas Valsts mežiem”

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Padomju laiks kristiešiem bija sarežģīts

Kategorijas