Itālija: Milānas katedrāles priekšā mode nobāl

2019. gada 16. augusts 11:07

447

Itālija: Milānas katedrāles priekšā mode nobāl

Runājot par Milānu, kas ir otrā lielākā Itālijas pilsēta aiz Romas un kurā dzīvo 1,5 miljoni cilvēku, pirmais, kas ienāk prātā, ir augstā mode - “Giorgio Armani”, “Dolce & Gabbana”, “Prada”, “Gianni Versace”. Ak, jā, arī “Pirelli”, “Alfa Romeo” un “La Scala”. Tomēr, kad vēlu vakarā izkāpjam no metro un ieraugām izgaismoto Milānas katedrāli, gandrīz aizraujas elpa – cik tā ir varena!

Milānas simbols – Romas katoļu baznīcas Milanas katedrāle (Duomo di Milano) ir lielākais un izcilākais gotikas arhitektūras piemineklis Itālijā, kā arī ceturtā lielākā katedrāle pasaulē. Tās platība ir 11 700 kvadrātmetri, tajā var ietilpt 40 000 cilvēku, garums ir 158,5 m, platums – 92 m, augstums – 108 m. 1762.gadā tika izgatavota smaile, kuras galā ir zelta Madonna un kura kļuvusi par vienu no pilsētas simboliem. 108,5 m augstā smaile kļuva par augstāko punktu Milānas katedrālē un pilsētā, tāpēc tika iedibināta tradīcija, ka pilsētā nekas neatrodas augstāk. Vēlāk uzceltajām ēkām, kas augstākas par 108,5 m, to smailēs tiek pielikta statujas kopija. Katedrāle celta gandrīz 600 gadus – no 1386. līdz 1965.gadam. Tā esot būvēta ar domu uzcelt dižāko baznīcu pasaulē, un tā arī tas bijis līdz brīdim, kad uzcelta Sv. Pētera katedrāle Romā. Savukārt Milānas Doma muzejs tika dibināts 1953.gadā. Tajā atrodas pasaulē plašākā marmora skulptūru kolekcija, apskatāmi dažādi ar katedrāles celtniecību saistīti eksponāti.

Gājēju iela, kas nosaukta Dantes vārdā, savieno katedrāli ar Sforcu pili. Kādreiz tur bijis dzīvojamais kvartāls, kas vēlāk nojaukts. Zemi pārdeva bagātiem cilvēkiem, kuri uzcēla savas rezidences vienotā eklektikas stilā un vienādā augstumā. Sforcu pils sākumā tā celta, lai aizsargātos no ienaidniekiem - ar ļoti augstām sienām, bez logiem un durvīm, apkārt bijis dziļš grāvis ar ūdeni. Vienīgā ieeja bijis mazs paceļamais tiltiņš. Laiki mainījās un pils zaudēja savu sākotnējo mērķi. Iedzīvotāji vēlējās nojaukt pili un no tās ķieģeļiem uzbūvēt sev mājokļus. Tomēr hercogs Frančesko Sforca bijis viltīgs. Viņš teicis, lai pils paliek kā pilsētas simbols un viņš tur izveidos savu rezidenci. Viņš pieaicināja arhitektus, starp kuriem bija arī arhitekts, kas vēlāk veidojis Maskavas kremli, kurā arī redzami “bezdelīgu spārni” un līdzīgi torņi.

Šobrīd pilī atrodas dažādi muzeji, kā arī lieli dārgumi - Leonardo da Vinči freska un Mikelandželo skulptūra. Vienā tornī atrodas arī viena no svarīgākajām Milānas bibliotēkām, kurā glabājas Leonardo da Vinči manuskripts uz 63 lappusēm, kur viņš stāsta par Milānas arhitektoniskajām pārvērtībām. Kāds grāfs šo manuskriptu atradis krāmu tirdziņā, par ko samaksājis ar zelta rokaspulksteni, jo nebijis līdzi naudas.

Pilī ir neparastas kāpnes uz otro stāvu – slīpas, ar platiem pakāpieniem. Izrādās, hercoga guļamistaba atradusies otrajā stāvā un viņš turp devies uz zirga. Pēc tam zirgu uz leju nolaida ar īpašu tīklu, jo zirgs pa kāpnēm uz leju negāja. Pagalmā atrodas tikai dažus centimetrus dziļš baseins, kurā senāk karstajā laikā dāmas mērcējušas rokas un kājas.

Cietoksnī iekšpusē ir vēl viens cietoksnis – citadele, kurā tagad atrodas mūzikas, keramikas, gobelēnu muzeji, notiek izstādes. Aiz pils atrodas liels parks, bet 15.-16.gs. tur bijis hercoga mežs ar daudz zvēriem. Francijas karalis un karaliene to atzinuši par labāko medību vietu Eiropā.

Savukārt slavenais operteātris “La Scala”, izrādās, ir pavisam necila celtne, lai gan iekšpuse esot šokējoši aristokrātiska, šika un grezna. Ēka uzcelta konkrētajā vietā tāpēc, ka viegli varējis piebraukt karietes no jebkuras pilsētas vietas. Tulkojumā no itāļu valodas “La Scala” nozīmē – kāpnes, bet operteātra nosaukums gan esot radies no uzvārda.

Arhitekts Džuzepe Pjermarīni pirmo reizi pasaulē veidojis telpas iekšpusi kā zirga pakavu, jo bijis pārliecināts, ka tieši tāda forma atšķiras ar nevainojamu akustiku. Viņš izrēķinājis visu līdz milimetram. Teātris celts 1778.gadā par 90 aristokrātu savāktu naudu. Rezultātā uz teātri varēja ierasties tikai viņi, viņu ģimenes un radinieki. Viņi svinīgi atbrauca piecos sešos vakarā, lai gan priekšnesums sākās tikai pusnaktī. Kungi spēlēja kārtis, dzēra šampanieti, bet kalpotāji gatavoja viņiem vakariņas. Kalpotāji sēdēja parterī, bet kungi privātās ložās, kas bija lielas un plašas - ar vakariņu galdu, ģērbtuvi. Kad beidzās maltīte, sākās priekšnesums. Literatūrā rakstīts, ka vīna un ēdiena smarža bija stiprāka par mūziku un trauku šķindoņa traucēja klausīties operu. Kalpotājiem galvā bijušas lielas cepures ar platām malām, jo milzīgajā lustrā pie griestiem līdz 19.gs., kad ievilka elektrību, bija sveces un vasks pilēja lejā. 1912.gadā valsts izpirka teātri un padarīja to pieejamu visiem. Tagad ikviens var nopirkt biļeti un nokļūt uz operu, vienīgi sievietei jābūt vakartērpā, pārsvarā tumšā krāsā, vīriešiem - uzvalkā vai smokingam. Bet tas neattiecas divām galerijām 5. un 6.stāvā, kur ieved un izved pa sānu ieeju, nelaižot centrālajā foajē.
Sezona sākas 7.decembrī - Milānas aizbildņa Svētā Ambrozija dienā - un beidzas maija beigās, kad jau ir zināms, ar kādu darbu sāksies jaunā sezona. Šogad 7.decembrī sezona sāksies ar operu “Toska” Annas Ņetrebko izpildījumā.

Kāpēc teātris ir tik necils no ārpuses? Agrāk cieši pie teātra fasādes bijis liels dzīvojamais kvartāls, tāpēc arhitektam vajadzējis ēku projektēt tā, lai tā iederētos dzīvojamajā masīvā. Kad cilvēki uz teātri skatījās no mazas sānu ieliņas, ēka izskatījās majestātiska. 19.gs. nolemts izveidot teātra laukumu, tāpēc dzīvojamais kvartāls nolīdzināts. Bet teātra ēka uz lielā laukuma it kā pazudusi. Lai kaut kā glābtu situāciju, laukuma centrā uzlikts piemineklis Leonardo da Vinči. Netālu no operteātra atrodas modes “zelta kvadrāts”, kurā atrodas dārgākā iepirkšanās iela Eiropā – Via Monte Napoleone.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Itālija: Milānas katedrāles priekšā mode nobāl

Kategorijas