Kipras asaras

2019. gada 20. augusts 10:39

(Turpinās no 13.augusta laikraksta)
Atskatījos pār plecu – abi iepriekš minētie vīrieši joprojām nebija izkustējušies, bet otra sirmgalve, kura man blakus pa telefonu sarunājās ar Jančuku, tagad sēdēja puspagriezienā pret mums. Viņa acīmredzot ieinteresēti sekoja notikumu gaitai un manām somām neļautu pazust. Arī studente no tālākā sola, izslējusi galvu, it kā vēroja notiekošo.Atlikušos trīsdesmit soļus nogājām nadzīgāk: sirmgalve, sekli elsojot un nedaudz ātrāk pārvietojot filca čībās ieautās kājas, es – ļaujot viņai stingri balstīties uz manas rokas. Jutu, ka sieviete sākusi steigties, tomēr tik daudz viņa man vēl paspēja izstāstīt, ka dzīvo viena, no savas mežmalas mājas uz pilsētu doties nevēlas, lai gan māsa palaikam aicinot.
- Man tur viss tik tuvs, vēl vīra iekopts, kā gan es tagad lai to visu atstāju? - viņa prātoja. – Tur manas baltās jāņogas un saldie ķirši, tur ‘Baltais dzidrais’ un ‘Cukuriņš’. Karu pārdzīvojuši, vai nu tagad es tos pametīšu? Turklāt vēl suns… Vecuma maizi jau nopelnījis, kas zi’, varbūt abi vienā dienā nonāksim mūža mājās… Un nespētu jau es nekur citur tā iedzīvoties. Gan jau tu, meit, arī zini to teicienu: vecus kokus nepārstāda…
Pie sabiedriskās tualetes ieejas apstājāmies. Iedomājos, varbūt sievietei arī tālāk vajadzīga mana palīdzība, bet viņa lēnīgi noglāstīja manu plaukstu:
- Ko nu tu mani, vecu tūļu, gaidīsi. Es tā lēnām un nesteidzīgi. Tu jau man daudz palīdzēji. Paldies tev.
Noskatījos, kā sirmgalve piestāj pie kases lodziņa, uzber sauju sīknaudas un noplēš tualetes papīra gabaliņu. Vēlreiz atskatījusies pār plecu, pamājusi sveicienu, turēdamās gar sienu, viņa lēnām virzījās tālāk.
Nedaudz bažīgi atgriezos pie savām ceļasomām. Saskatījos ar meiteni, kura man atkal uzsmaidīja pāri solu rindām; ar galvu pamāju sirmgalvei, kas sēdēja man blakus – nez kāpēc viņa ļoti aizdomīgi vai varbūt skumji uz mani paskatījās; pārliecinājos, ka somām slēdži nav aiztikti, “vēderi” nav uzšķērsti. Apsēdos savā vietā, bet mieru nedeva doma par veco sievieti tualetē – kā viņa tiks līdz autobusam? Varbūt man viņu pavadīt? Bet kur likt abas somas?
Tikmēr sirmgalve man blakus atkal pacēla telefonu pie auss.
- Nu, Jančuk, iedzēri zāles? Kā – tev nav? Bet es taču pati tev pirms mēneša atstāju, kad tu teicies ko nelabu apēdis! Jā, es to ļoti labi saprotu, kā studentiem ar to ēšanu, tāpēc jau es cenšos tev vismaz reizi mēnesī kaut ko mājās gatavotu atvest, biežāk man nesanāk. Visas izdzēri, un vēl nepāriet? Jančuk, bet es tevi ļoti gaidu. Tu apsolījies man palīdzēt, teici, ka šoreiz noteikti atdosi parādu un nopirksi biļeti! Tu taču zini, cik man grūti pašai to izdarīt! Es tevi gaidu, Jančuk, brauc tik šurp!
Sievietes roka ar telefonu atkal noslīdēja klēpī. Brīdi sēdējusi, viņa iecēla klēpī somu un no tās dziļumiem izvilka mazu pudelīti. Vēl pēc brīža uzvējoja sirdszāļu pazīstamais smārds.
Nākamas desmit minūtes sēdēju nemierīgi trīdamās uz sola un pār plecu lūkodamās uz tualetes durvīm – nu jau kuru katru brīdi sirmgalvei vajadzētu iznākt… Tāpat ar bažām vēroju blakus sēdošo sievieti – kaut tikai viņai nepaliktu sliktāk… Abi pretī sēdošie vīrieši joprojām nebija izkustējušies no savām neērtajām pozām. Turpretī studente piecēlās, pasmaidīja, ar roku pameta man īsu atvadu sveicienu un devās uz savu autobusu. Pirmajā brīdī gribējās viņai sekot, doties laukā un gaidīt svaigā gaisā, bet – kas tad notiks ar šīm abām sievietēm? Nez kāpēc pēkšņi sajutos viņām vajadzīga.
Pēc īsa brītiņa blakus sēdošās sirmgalves klēpī iezvanījās telefons.
- Jančuk, tu jau brauc? – viņa priecīgi izsaucās. – Ak, tu nebrauc… Vēl joprojām nevari piecelties no poda… Vēl joprojām sāp vēders… No nespēka reibst galva… Varbūt tev tomēr vajag izsaukt ārstu, ja jau ir tik slikti? Jančuk, tas ir nopietni! Tu jau pirms stundas izdzēri zāles, tad vēl melno ogli, bet caureja nepāriet! Tā jau tavs organisms atūdeņosies! Ārsts atbrauks, iespricēs tev zāles, un viss ātri vien pāries! Es tūlīt tev izsaukšu ārstu, ja tu pats baidies.
Brīdi visā nopietnībā klausījusies Jančuka šņukstos un vaimanās, sieviete pēkšņi izmainīja balss toni:
- Jančuk, zini ko? Man sāk likties, ka tu mani māni… Varbūt man aizbraukt pie tevis, ja jau tev ir tik slikti? Tepat pie autoostas ir “taksis”, pēc piecpadsmit minūtēm būšu pie tevis. Tikai man nebūs naudiņas, ko šoferim iedot… Samaksāsi, un es tev atlaidīšu parādu, sarunāts?
Jančukam laikam bija kļuvis labāk, jo, atradis spēku pacelt balsi, viņš skaļi kliedza klausulē. Sieviete instinktīvi attālināja telefonu no auss, tāpēc arī man bija labi dzirdams, cik raiti birst vārdi no “smagi slimā” puiša mutes.
Sirmgalve nepūlējās viņu ne pārtraukt, ne kādu vārdu iebilst. Nospiedusi telefona pogu, viņa to steidzīgi iemeta somas dziļumos.
- Nē, nē, nē, - viņa klusi purpināja pie sevis. – Šitā vis cauri neies, mīļo Jančuk… Arī manai pacietībai reiz pienāks gals.
Tobrīd pie tualetes durvīm pamanīju korpulento sirmgalvi, kas, kūjiņas iespiedusi padusē, spraucās caur durvīm. Jau cēlos kājās, lai mestos palīgā, bet tad pamanīju, ka kāda pavecāka sieviete viņai aiz muguras arī ir pamanījusi šo aizķeršanos un nu jau pieturēja durvis. Pēc tam pasniedza sirmgalvei elkoni, un, abas sarunādamās, lēnām devās uz autobusa pusi. Man pat izskatījās, ka sievietes ir labi pazīstamas, jo, sabāzušas galvas cieši kopā, viņas palaikam ieskatījās te vienā, te otrā somā. Atviegloti nopūtos, jo sapratu – šis izpalīdzīgais plecs blakus sirmgalvei pagadījies īstajā brīdī.
Patiesībā tādu īstu atvieglojumu es nesajutu, jo spilgti iztēlojos sirmgalves vientuļo dzīvi mežmalas mājā, kas gan jau ir tikpat veca kā karu pārdzīvojušās ābeles ar apsūnojušiem, apkaltušiem un neizretinātiem zaru žuburiem. Manās dzimtas mājās kādreiz arī tādas bija, un vecvecmamma tās neparko neļāva aiztikt, kaut tās tikpat kā vairs neražoja. Bagātīgajos ābolu gados, kad no augļu svara citām ābelēm lūza zari, arī šo seno antonovku zaros gatavojās pa kādam sīkam un skābam auglim. Atceros, kā vecvecmamma piestāj pie tām, noglauž stumbrus un ilgi sarunājas.
Tolaik, vēl būdama desmitgadniece, jautāju – kas mammuku tik ļoti saista pie šīm ābelēm, bet viņa vien skumji pasmaidīja un noteica:
- Citreiz. Citreiz es tev pastāstīšu. Kad paaugsies.
Tādu īstu un vaļsirdīgu stāstu es tā arī nesagaidīju, vien no atsevišķiem teikumiem pamazām salasīju un sapratu – tās viņa stādījusi kopā ar vīru, vienam un otram dēlam piedzimstot. Kad dzīve ģimeni izmētājusi pa pasauli, koki ar savām saknēm turējušies pie mājām… Tie nedusmojās par muļķīgiem jautājumiem kā, piemēram, šis: “Kā tev tur, mīļais, tālajā aizsaulē? Vai ir siltas zeķītes kājās?” Vai šis: “Tavs tēvs šodien man pārmeta, ka es uz viņa kapa kopiņas noliku samtenes, nevis kliņģerītes. Vai tiešām viņš arī tur saož to nepatīkamo smaržu?”
Reiz, kad atkal pieķēru mammuku sarunājamies ar ābelēm, jautāju:
- Kāpēc tu sarunājies ar kokiem? Tev taču esam mēs, dzīvie!
Vēl tagad atceros viņas balsi:
- Dzīvie nāk un aiziet. Koki paliek un klausās. Neko nepārmet, nemāca un nenosoda. Sargā mājas un reizēm arī cilvēkus.
Domās tālu aizklīdu pie savējiem, tāpēc tīri vai satrūkos, kad blakus sēdošā sieviete no somas dziļumiem izcēla telefonu.
- Jančuk, dēliņ, kā tev tur? Tagad jau nu noteikti jābūt labāk… Vēl nav? Ko tu man te stāsti! Tagad jau tu pinies pats savos vārdos… Tu taču nemaz neesi tik slims, vai ne? Tu man melo jau no paša sākuma. Ja patiešām būtu iedzēris tās zāles, tev jau sen būtu labāk. Tu laikam domā, ka esmu tava vecāmāte un tāpēc visu piedošu? Jančuk, nevajag mani turēt par vecu muļķi! Tev vajadzētu būt pateicīgam, nevis šitā mani mānīt. Kad naudu vajag, tad gan ātri atrodi ceļu; kad man vajag tavu palīdzību, tad tev gan mašīna salūzusi, gan caureja piemetusies! Tu vienkārši esi pārēdies no manas labvēlības, tāpēc tagad tev ir slikti! Dievs nav mazais bērns, Viņš visu redz un dzird - ielāgo to. Nedrīkst šitā izturēties pret vecu cilvēku! – sievietes balsī bija labi saklausāms aizvainojums un dusmas, un es viņu ļoti labi sapratu. Tāda melošana ir grūti paciešama.
- Tev patiešām ir slikti? Un man būtu tev jānotic? Es nudien tūlīt aizbraukšu pie tevis! Kā – tu dzīvo citā vietā? Kur tagad? Tu man agrāk neko tādu neteici… Kāpēc tu tik bieži maini dzīvokļus? Tu man atkal sameloji, vai ne? Zini, ko, Jančuk, es tūlīt uzmeklēšu kādu policistu, izstāstīšu, ka esmu aizmirsusi sava mazdēla adresi un parādīšu tavas mašīnas numuru. Man tā bilde ar tavu grezno auto joprojām saglabājusies, kā nekā bez manis tu vēl ilgi pie tāda netiktu. Gan jau viņš man noticēs un pateiks adresi. Ak, tev jau mašīna arī cita? Pa kuru laiku? Tu man agrāk neko neteici… Ātri gan tu visu maini, kaut tā caureja tikpat ātri būtu pārgājusi!
Mazdēls kaut ko ilgi skaidroja vecaimātei klausulē. Viņa ilgi klausījās un klusējot tikai māja ar galvu. Laikam jau runātājs kaut kā bija pratis pielabināties, jo sirmgalves balss atkal atmaiga:
- Labi, Jančuk, labi… Visu sapratu. Bet tagad sameklē tās tabletes, ko es tev pirms diviem mēnešiem atvedu. Žēl, ka mēs arī toreiz nesatikāmies… Kas tev tad bija noticis, vairs neatceros… Tomēr labi, ka pie kopmītņu dežurantes var atstāt somu, citādi gurķu un salātu burkas nāktos vest atpakaļ… Taksometra šoferis tāds izpalīdzīgs gadījās, palīdzēja aiznest… Jančuk, mēs tik sen neesam tikušies… Cerēju, ka vismaz šoreiz… Brauc tik šurp, dēliņ, tu jau zini, ka es ilgi nespēju dusmoties... Es tev vēl naudiņu iedošu, tikai palīdzi man nopirkt biļeti un iekāpt autobusā.
Sirmgalves roka ar telefonu atkal noslīga klēpī. Lai arī pēdējie teikumi izskanēja lūdzošā balsī, es tajos saklausīju skumjas un bezcerību.
Aizdomājos – cik tālas jeb cik plašas ir piedošanas robežas? Ko var un ko nevar piedot? Cik ilgi var izlikties neredzam, ka tiec izmantots?
Laikam jau sapratusi, ka esmu dzirdējusi sarunu, sieviete pagriezās uz manu pusi:
- Vispār jau Jančuks ir labs puika. Kad atbrauc pie manis, gan zāli pļauj, kā nu prot, krūmus izgriež, malciņu paskalda… Dēlam jau vairs nesanāk, viņš remontdarbos no rīta līdz vakaram. Žēl man viņu, palīdzu, cik vien spēju, bet, re, kā puika mani māna… Laikam jau viņam kauns no manis, veca cilvēka…
Klusējot noliecu galvu, jo īsti nezināju, ko teikt. Vecāsmātes sirdij mazdēls ir tuvs, lai cik lielas muļķības darītu.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas