Nedēļa vēsturē

2019. gada 20. augusts 10:40

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par augusta notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1914. gada 15. augustā cauri 82 kilometrus garajam Panamas kanālam izbrauca pirmais kuģis. Līdz tam kuģi, kas no Eiropas devās rietumu virzienā uz Dienvidaustrumāziju, bija spiesti apbraukt Dienvidameriku caur Magelāna šaurumu vai arī garām bīstamajam Hornas ragam. Ceļojums bija riskants – dzīvību zaudēja daudzi jūrnieki, bojā gāja ne mazums kuģu, laika apstākļu dēļ brauciens apkārt Dienvidamerikai varēja aizkavēties par vairākiem mēnešiem. Tādēļ dzima ideja mūsdienu Panamas teritorijā būvēt kanālu, kas savienotu Kluso okeānu ar Karību jūru. Jūrasceļa garums, piemēram, starp Ņujorku un Sanfrancisko saruktu par aptuveni 13 000 kilometru.
Kanāla izbūvei Francijā tika nodibināta privāta kompānija, par tās akcionāriem kļuva tūkstošiem cilvēku. Darbs sākās 1882. gadā, taču 1888. gadā uzņēmums bankrotēja. ASV, kurām bija liela ietekme šajā teritorijā, panāca Panamas atdalīšanos no Kolumbijas un neatkarības pasludināšanu un par to 1901. gadā ieguva tiesības būvi turpināt. Kanāls bija sarežģītākā šāda veida būve pasaulē, slimības un zemes nogruvumi prasīja ap 27 000 cilvēku dzīvību.
Mūsdienās gada laikā cauri kanālam izbrauc ap 17 500 kuģu. Pēc ASV–Panamas līguma kanāls līdz 1999. gada 31. decembrim atradās ASV kontrolē, tagad nodots Panamai. 1903. gadā tika izveidota līdz 1979. gadam ASV piederoša kanāla zona – pats kanāls un katrā tā pusē piecu jūdžu plata teritorija, izņemot Panamas un Kolonas pilsētas. Vēlāk, kad slūžu nodrošināšanai ar ūdeni kanālam pievienoja lielus ezerus, arī tie iekļāvās kanāla zonā. Tagad kanāla zona ir likvidēta, visa teritorija pieder Panamai.

1865. gada 16. augustā dzimusi latviešu dzejniece Aspazija, īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne (mirusi 1943. gadā). Aspaziju uzskata par izcilāko latviešu dzejnieci un lugu autori, viņas veikums ir 11 dzeju krājumi un 14 lugas. Kopš 1897. gada viņa bija Raiņa dzīvesbiedre. Aspazijas darbība novērtēta, 1926. gadā piešķirot Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiras apbalvojumu, bet 1939. gadā Tēvzemes balvu 5000 latu apmērā.
Aspazijai pieder spilgtas rindas par cilvēkiem, kuriem nav drosmes: “Jums drosmes nav, ne lepna naida pret ikdienību sacelties. Jūs lielā pūļa spriedums baida, priekš tā jūs drebot lokaties.”

1943. gada 17. septembrī Ņujorkā jauktā īru un itāliešu ģimenē piedzima viens no savas paaudzes izcilākajiem kinoaktieriem, režisors un producents Roberto Entonijs de Niro. Artistiskums, vēlēšanās parādīties visdažādākajos tēlos viņam visdrīzāk bija iedzimts. Roberta vecāki bija mākslinieki, tiesa, neko sevišķu nesasniedza. Zēns jau 10 gadu vecumā nolēma kļūt par aktieri un uzsāka mācības Amerikas dramatiskajā darbnīcā, bet 16 gadu vecumā pārkāpa Lī Strasberga aktieru studijas slieksni.
13 gadu vecumā viņš iesaistījās etnisko itāliešu ielu bandā. (Vēlāk de Niro lieliski padevās kriminālās pasaules pārstāvju lomas.) Sasniedzis pilngadību un saņēmis pasi, jauneklis devās uz Franciju, kur sāka filmēties epizodiskās lomās. Uzskatot sevi par jau gatavu kinoaktieri, viņš, atgriezies dzimtenē, devās uz Holivudu, kur nospēlēja astoņas epizodiskas lomas, bet 70. gadu sākumā jau tika pie lielām lomām. Pirmo vispārējo atzinību 1973. gadā ieguva ar Mārtina Skorsēzes filmu “Bīstamās ielas”, 1974. gadā saņēma savu pirmo “Oskaru” (loma filmā “Krusttēvs 2”), 1980. gadā – otro (filma “Satrakots vērsis”). “Oskaram” nominēts vēl piecas reizes, četras – balvai “Zelta globuss”.

1684. gada 18. augustā 45 gadus veco Bostonā dzimušo Ostindijas kompānijas klerku Elihju Jeilu nozīmēja par Sv.Džordža forta gubernatoru. Jeils forta (ap kuru vēlāk izauga Madrasas pilsēta) gubernatora posteni ieņēma līdz 1685. gada februārim, bet pēc tam atkārtoti no 1687. gada jūlija līdz 1692. gada oktobrim, kad par kompānijas līdzekļu piesavināšanos tika atlaists. Jeils tomēr izmanījās, aizbraucot no Indijas, izvest visai ievērojamu starta kapitālu. Ar to viņš 1701. gadā amerikāņu pilsētiņā Seibrukā (Konektikutas kolonija, tagad štats) dibināja Koleģiālo skolu – britu koloniālajos īpašumos Amerikā trešo augstskolu, kurai ar noteikumu, ka izglītības iestādei jāpiešķir viņa vārds, dāvāja sešas ķīpas rūpniecības preču, 417 grāmatas un karaļa Džordža I portretu. 1718. gadā skolai beidzot piešķīra tās dibinātāja vārdu, tā pārcēlās uz Ņūheivenu tajā pašā kolonijā, kur atrodas vēl šodien.
Jeila privātajā universitātē mācās vairāk nekā 12 000 studentu, tās slavenāko absolventu vidū ir ASV prezidenti Viljams Džefersons Klintons un Džordžs Volkers Bušs, politiķe Hilarija Rodhema Klintone, aktieri Merila Strīpa, Pols Ņūmens, Džodija Fostere.

1946. gada 19. augustā Houpā (Arkanzasas štats, ASV) pasaulē nāca Viljams Džefersons Blats III. Zēna tēvs neilgi pēc viņa dzimšanas gāja bojā autokatastrofā. Kad Viljams bija četrus gadus vecs, māte apprecējās ar automobiļu tirgotāju Rodžeru Klintonu. 15 gadu vecumā patēva uzvārdu pieņēma arī viņa audžudēls, vēlāk kļūstot par 42. ASV prezidentu (1993–1981) Bilu Klintonu. Viņš bija trešais jaunākais ASV prezidents un vēsturē iegājis gan ar Vaitvoteras finanšu skandālu, gan ar intīmiem sakariem ar Baltā nama praktikanti Moniku Levinsku, kā dēļ bezmaz vai tika atstādināts no prezidenta amata, bet galvenokārt ar savām enerģiskajām ārpolitikas aktivitātēm. 2009. gada vasarā B.Klintons kā pirmais ASV prezidents negaidīti ieradās komunistiskajā un ASV naidīgajā Ziemeļkorejā un personiskās sarunās panāca, ka korejieši atbrīvo divas apcietinātas amerikāņu žurnālistes. Bija pirmais ASV prezidents, kurš ieradās oficiālā vizītē atjaunotajā Latvijas Republikā.
B.Klintons ir arī labs džeza saksofonists. 2001. gadā viņam pat par ceturtdaļmiljonu lielu honorāru piedāvāja spēlēt Sanremo mūzikas festivālā.

1980. gada 20. augustā itāļu alpīnists Reinholds Mesners kļuva par pirmo cilvēku vēsturē, kurš pasaules augstāko virsotni Everestu (8848 metri) sasniedzis vienatnē, turklāt bez papildu skābekļa un atbalsta nometnēm.
Pirmie Everestu 1953. gada 29. maijā sasniedza Edmunds Hilarijs un Tenzings Norkajs. Šobrīd virsotne iekarota vairāk nekā 8400 reižu, vairāk nekā 300 cilvēku ceļā uz to vai atceļā gājuši bojā. Virsotnē 1995. gada 14. maijā pabijuši arī Latvijas alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls.
R.Mesners dzimis 1944. gada 17. septembrī Briksenā (Dienvidtirole, Itālija), kalnos kāpt sācis piecu gadu vecumā. Viņam pieder virkne alpīnisma rekordu. Pirmais vienatnē pieveicis par 8000 metriem augstāku kalnu – 1978. gadā Nangaparbata (Nanga Parbat) virsotni, tajā pašā gadā kopā ar Pēteri Habeleru iekaroja Everestu pirmie, kuri to izdarījuši bez papildu skābekļa, pirmais uzkāpis visos 14 “astoņtūkstošniekos” – arī bez papildu skābekļa. R.Mesners 1989./90.gadā kopā ar Arvedu Fuhsu šķērsoja Antarktīdu, 1993. gadā Grenlandi, bet 2004. gadā – Gobi tuksnesi. Par saviem ceļojumiem un piedzīvojumiem sarakstījis vairākas grāmatas.

1557. gada 21. augustā, trīs dienas pēc Hospitāļa (Maltas) ordeņa Lielmestra Kloda de La Sengla nāves, tika izvēlēts viņa pēctecis, 61 gadu vecais Dienvidfrancijā dzimušais Žans Parizo de La Valette. Kad turki sagrāba Rodosas salu, hospitāliešiem nācās pārcelties uz tuksnesīgo un neviesmīlīgo Maltas salu. Bruņinieki nenolaida rokas un radīja tur sava mestra vārdā nosauktu varenu cietoksni, kas jūtami traucēja musulmaņu kuģiniekiem. 1565. gadā sala pārcieta Lielo aplenkumu. Valletas garnizons – 600 bruņinieku un 7000 algotu karavīru – četrus mēnešus sekmīgi atvairīja 30 tūkstošu lielās musulmaņu armijas un flotes mēģinājumus ieņemt cietoksni, līdz sagaidīja spāņu papildspēkus, kuri ienaidniekus patrieca. Nākamajā gadā mestrs pašrocīgi iemūrēja pirmo nākamās Maltas galvaspilsētas pamatakmeni. Tagad Valleta ir Maltas Republikas galvaspilsēta ar apmēram 7000 iedzīvotāju.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas