“Baltijas ceļā” bija vienotība – gan ar savējiem, gan svešiem

2019. gada 23. augusts 00:00

3337

“Baltijas ceļā” bija vienotība – gan ar savējiem, gan svešiem

Tirzmaliete Alda Alberte arī ir piedalījusies “Baltijas ceļā”. Viņa atminas dienu, kas bijusi pirms 30 gadiem, un saka, ka tādas sajūtas, kādas bija toreiz, nevar tā vienkārši izstāstīt.

Nav iespējams ziedēt bez saknēm
“Mēs uz turieni braucām ar noorganizētu autobusu. Varēja braukt visi, kuri gribēja. Autobuss bija pilns. Bijām pie Valmieras, bija jāiet uz zināmu šosejas posmu. Pēc tam tur bija pasākums pie ugunskuriem, bet mūsu autobusam kaut kur bija jābrauc, un tā bija tāda vienīgā vilšanās, jo ļoti gribējās tur palikt – vairāk aprunāties ar citiem un vienkārši izbaudīt notikumu. Atceros, ka tur ar mums stāvēja cilvēki gan no pašu novada, gan arī no Valmieras un Madonas. Mums rokas vajadzēja stiept jau diezgan stipri. Rīgā bija daudz cilvēku un visi stāvēja blakus, bet mums pat bija josta, ko turēt. Manai meitai Ievai toreiz bija 9 gadi. Viņai uzlikām tādu auseklīti no papīra, uz kura bija rakstīts “Baltijas ceļš”. Tad viņu daudzi nāca fotografēt, šķiet, ka tie bija ārzemnieki. Tajā brīdī, kad pa radio ziņoja, lai visi sadodas rokās, tad, protams, apraudājāmies. Bija dažādas emocijas, sajūtas nevar izstāstīt. Tādas vienotības vairs nav bijis. Mēs sadevāmies rokās un domājām, ka viss ir kārtībā, un aizbraucām strādāt, bet “augšā” tā nedomāja,” stāsta A.Alberte.
Viņa uzskata, ka pēc neatkarības iegūšanas valstī daudzi kļuva pasakaini bagāti, bet daudzi - vēl nabagāki. “Atceros, cik tas laiks bija finansiāli bēdīgs, jo tā bija vislielākā kļūda, ka mēs tālāk nepasekojām līdzi, kas notiek. Atceros, brauca mašīnas ar karodziņiem pa logiem – mēs viņiem mājām pretī no autobusa. Apstājāmies, daudzi teica: mums tagad ir brīva Latvija, mēs esam, mēs būsim, mēs paliksim. Un bija liela, skaista eiforija, bija patiesas sajūtas,” atceras A.Alberte.
Runājot par patriotismu, A.Alberte uzskata, ka cilvēkiem arī tagad apakšā kvēlo tā oglīte. “Tagad cilvēki ir materiāli turīgāki. Tad jautājums bija: būt vai nebūt? Un tad arī cilvēki vairāk aktivizējas, bet tad, kad kļūst labāk, tad sliktais nedaudz tiek piemirsts. Mums tagad trūkst tās vienotības,” viņa uzsver.
Iespējams, arī tagad, ja būtu šāda veida pasākums, kāds bija “Baltijas ceļš”, jaunieši neatpaliktu un piedalītos. Iespējams, viņi būtu vēl aktīvāki, nekā tie, kuri piedalījās “Baltijas ceļā” kādreiz. “Es ļoti ticu jauniešiem,” uzsver A.Alberte. Ļoti spilgts piemērs esot tirzmalietis Dāvis Bukovskis, kurš daudz dara un ir patriotisks, tāpat arī Kristīne Krama, kura atnākusi strādāt uz Druvienas muzeju. A.Alberte uzskata, lai kaut ko darītu un tas izdotos, vajag gan pieredzi, gan entuziasmu. Pieredzējušajam vajadzētu pieņemt jauno domas, un jaunajiem vajadzētu uzticēties pieredzes bagātajam. “Kopā daudz var izdarīt – tu nevari ziedēt bez saknēm, un, ja kaut ko dara kopā, tad var izveidoties skaisti ziedi un augļi,” saka A.Alberte.
Ja vēlreiz atkārtotu šādu “Baltijas ceļu”, A.Alberte piedalītos. “Varbūt tiem, kuri ikdienā dara daudz, piemēram, mūsu pagasta laukstrādnieki, viņiem nemaz nav jāpiedalās “Baltijas ceļā”, jo tā jau daudz dara mūsu zemei,” viņa vērtē. “Savu attieksmi var parādīt arī ar darbu. Tāpat arī Dieviņš ir visur, viņu var pielūgt arī lauka malā,” viņa spriež.
A.Albertei patīk, ja Latvijas svētkos cilvēks vismaz piesprauž pie krūtīm Latvijas karodziņu. “Tas parāda attieksmi – ka esmu par. Tas jau ir daudz – piespraust sev pie krūtīm Latvijas karodziņu. Citi pat to nedara. Tomēr tā, kā mēs dzīvojam tagad – labāk neesam dzīvojuši. Mums arī nav ne vulkānu, ne teroristu. Pie mums ir zaļš un mierīgs, un es ticu, ka Latvija ar laiku ies tikai uz augšu. Latviešiem ir uzdāvināta paradīze zemes virsū - ne par ko,” viņa saka.

Divas dārgas vērtības – dzimtene Latvija un ģimene
Zemessardzes veterāns Uldis Dūrītis no Druvienas dalās savās atmiņās un pārdomās par “Baltijas ceļu”.
“Tas bija foršs laiks – barikādes, manifestācijas, “Baltijas ceļš”! Pieteikšanās bija pagastmājā, tolaik ciema padomē, tad autokombināts iedeva autobusu, lai brauktu uz “Baltijas ceļu”. Braucām caur Valmieru, stāvējām posmā pie Raganas. Sadevušies rokās, dziedājām un labi pavadījām vakaru,” atceras U.Dūrītis. Viņš stāsta, kā dedzinājuši lāpas šosejas malā, kā dziedājuši, piemēram, “Še, kur ozoli” un dažādas tautasdziesmas. “Ko katrs sāka dziedāt, to arī dziedājām. Visu laiku jau nestāvējām ķēdēs, sagājām pa bariņiem un pat dejojām.” Noteikti vēlreiz piedalītos “Baltijas ceļā”, ja vien tas būtu vajadzīgs,” viņš uzsver. U.Dūrītis savējiem cenšas stāstīt par vēstures notikumiem. “Jaunieši jau nevar nemaz apjēgt, kā tas bija! Manuprāt, tagad skolās to visu ļoti maz māca. Patriotisms mums ir pēdējā vietā. Atceros krievu skolas laikus, kad tikai to vien dzina galvā kā politmācības, bet šodien jau tā nav. Cik mātes un tēvi bērniem izstāsta, tik viņi arī zina. Manā dzīvē vienīgās vērtības ir - ģimene un dzimtene, mana Latvija. Kamēr mana sirds pukst - es nevienam tās neatdošu! Manu pārliecību nekas nevar pārlauzt. Ir jābūt patriotam! Mums ir tikai viena dzimtene un par to arī jāstāv līdz galam. Ja kāds domā citādāk, tas nav mūsu cilvēks. Var jau dzirdēt šādas tādas valodas, kad aizbrauc tālāk, par tiem pašiem amerikāņu kareivjiem. Bet, ja viņu te nebūtu – tad pa šo zemi staigātu tie paši zābaki, kas kādreiz. Mēs lielam pārspēkam nevarētu stāties pretī – mūsu ir pārāk maz,” uzskata U.Dūrītis.

Vēlas atrast vēsturisko fotogrāfiju
Sagaidot “Baltijas ceļa” 30.gadadienu, daudzi ne tikai atceras savu dalību šajā nozīmīgajā akcijā, bet arī cenšas atrast dokumentālas liecības, galvenokārt fotogrāfijas. Bija liels prieks, kad uz redakciju atnāca gulbeniete Maira Skulte. Viņa vēlējās iegūt fotogrāfiju, kas savulaik bijusi publicēta laikrakstā. Tajā redzama Maira kopā ar vīru Artūru un savu mammu Viju Lesiņu uz “Baltijas ceļa”,
Tolaik Maira strādāja mākslas austuvē, bet vīrs – SCO, tāpēc ar šī uzņēmuma autobusu kopā ar citiem brauca uz norādīto ceļa posmu Valmieras – Rūjienas ceļā. Viņi nešauboties pieteicās piedalīties unikālajā akcijā.
“Šķiet, ka tas nebija nemaz tik sen. Tas bija pārdzīvojums, kuru atceroties, skudriņas pārskrien. Tik daudz cilvēku un mašīnu! Mums pat nevajadzēja izmantot jostas, jo viegli varēja sadoties rokās ar blakus stāvētājiem. Tās sadevām pēc Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja Daiņa Īvāna uzrunas,” atceras Maira.
Viņa domā, kā būs vēl pēc 10 gadiem, kad šo notikumu pati varbūt vairs nepiedzīvos, jo vīrs un mamma ir aizsaulē. Tāpēc tagad viņa vēlas to atkal skatīt fotogrāfijā un atcerēties. Maira pieļauj, ka šādai rīcībai viņu pamudināja televīzijas pārraidē redzētā divu vīru tikšanās. Fotogrāfija atgādinās arī citus saviļņojošus brīžus.
“Nevaru aizmirst, kā mans vīrs pirmo reizi gāja ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Viņš bija Latvijas Tautas frontes SCO grupas biedrs. Savukārt, kad karogu uzvilka pie bibliotēkas, abi spriedām, cik skaistā laikā esam dzimuši un dzīvojam, ka varam piedzīvot tādus nozīmīgus vēstures brīžus,” saka M.Skulte.

Ar sirdi par Latviju, brīvību un neatkarību
Savās atmiņās par dalību akcijā “Baltijas ceļš” dalās arī kādreizējā Lizuma vidusskolas skolotāja Silvija Ulaste.
“Mēs bijām daudz cilvēku no Lizuma. Atceros, ka mūsu vieta, kur stāvēt, bija aiz Valmieras, Rencēnu pusē. Toreiz ar autobusu no Lizuma uz Baltijas ceļu aizbraucām ar lielu saviļņojumu par visu notikumu. Vienā autobusā bijām pat 30 cilvēki. Kad braucām, nezinājām, kas un kā tur notiks. Cik es atceros, tā ķēde nesanāca kopā. Vai nu pretī vajadzēja būt vairāk, vai arī mūsu pašu bija par maz. Atceros, ka pulksten 19.00 spēlēja himnu un bija tāds kopīgs brīdis. Vēlāk notika arī liesmojošais “Baltijas ceļš” (1991.gadā – red.). Atceros, ka toreiz gan es iekšēji baidījos, ka visādi var notikt, jo mēs lizumnieši palikām pēdējie, kuri nebija izkurinājuši ugunskuru. Vēl piedalījos Daugavmalā dziesmotajā Mežaparka pasākumā. Es piedalījos tur, kur vien varēju un no visas sirds. Visi notikumi, kas tika atspoguļoti gan televīzijā, gan radio – tos klausījos un skatījos līdz pusnaktij. Atceros, kāda sajūsma valdīja, kad Lizuma pils tornī uzvilka karogu. Priecājos, ka bija iespēja tur būt. Ja vēlreiz rīkotu līdzīgu akciju Baltijas ceļam un ja varētu aizbraukt un vienkārši būt klāt, tad es tur būtu, bet, ja jāiet lieli gabali, tad veselība vairs neļauj, bet sirdī vienmēr esmu par Latviju, brīvību un neatkarību, ” uzsver S. Ulaste.

Jā, mēs arī bijām “Baltijas ceļā”
Katram akcijas “Baltijas ceļš” dalībniekam, protams, ir savas atmiņas par saviļņojošo mirkli, 10 minūtēm, kad apmēram 2 miljoni cilvēku sadevās rokās un pārņēma vārdos grūti izsakāmas emocijas. Bērniem un pieaugušajiem izjūtas bija atšķirīgas, tomēr vienlīdz neaizmirstamas.
“Man bija 7 gadi, brāļi bija vēl jaunāki, kad kopā ar vecākiem lielā autobusā braucām uz norādīto vietu – kaut kur aiz Valmieras. Par šo vēsturisko brīdi atgādina fotogrāfija, kurā stāvam blakus, rokās sadevušies. Tēvs bija Latvijas Tautas frontes vietējās grupas aktīvists, brauca arī uz Rīgu aizstāvēt barikādes. Mēs, mājās palikušie ar satraukumu sekojām galvaspilsētā notiekošajam,” stāsta lizumnietis Ingemārs Pūcītis. Viņš ir lepns par saviem vecākiem, kas bija gatavi iestāties par brīvību un neatkarību. Tagad, redzot sižetus televīzijā par akciju “Baltijas ceļš”, viņam ir laba sajūta, ka arī pats ir stāvējis tik daudzu cilvēku dzīvajā ķēdē. “Tas ir unikāls notikums visā pasaulē. Varam būt lepni, ka Baltijas valstu iedzīvotāji ir vienojušies kopējā pasākumā,” uzsver I.Pūcītis.

Fakti

◆ 1989.gada 23.augustā apmēram 1000 Gulbenes rajona cilvēku, kas piedalījās “Baltijas ceļā”, bija iedalīts ceļa Valmieras – Rūjiena posms no Sauļiem līdz Rencēniem. Turp gulbenieši devās ar 20 autobusiem un vairākiem desmitiem vieglo automašīnu.

◆ “Baltijas ceļā” rokās sadevās 500 000 Latvijas, 700 000 Igaunijas un
1 000 000 Lietuvas iedzīvotāji. Akcijas dokumentārais mantojums ir iekļauts UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā.

◆ Miermīlīgā protesta lielākais panākums – PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotājiem, atzīstot Molotova – Rībentropa pakta eksistenci un pasludinot to par spēkā neesošu. Akcija kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem ceļā uz neatkarīgu Baltijas valstu atjaunošanu.

◆ “Baltijas ceļa” 30.gadadiena tiek atzīmēta daudzviet pasaulē: ar cilvēku ķēdes veidošanu pie Kapitolija Vašingtonā (ASV), ar konferencēm Parīzē (Francija), Dublinā (Īrija), Londonā (Apvienotā karaliste), Otavā (Kanāda), ar filmu seansiem un izstādēm Polijā, Vācijā, Grieķijā, Moldovā un citviet.

◆ 1990.gada 23.augustā Gulbenē, Spārītes parka saliņā visi bija aicināti tikties, lai atcerētos “Baltijas ceļu”, atzīmējot 51 gadu kopš Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas. Iespējams, saliņa pirmo reizi uzņēma tik daudz cilvēku. Sakurtajā ugunskurā tika sadedzināta 51 sarkanā piecstaru zvaigzne ar kāškrusta zīmi centrā. Tās liesmām atdot palīdzēja bērni, kuri tāpat kā pieaugušie pēc pasākuma negribēja šķirties, tāpēc saliņā vēl ilgi skanēja dziesmas.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Baltijas ceļā” bija vienotība – gan ar savējiem, gan svešiem

Kategorijas