“Baltijas ceļš” - tikai reizi mūžā!

2019. gada 23. augusts 00:00

646

Guntis Grīnšteins uzsver, ka laiks ir mēraukla, kas ļauj izsvērt “Baltijas ceļa” nozīmi. “Katram laikam un katrai paaudzei ir kāds notikums, ko piedzīvo tikai reizi mūžā. Tādos brīžos ir svarīgi izlemt, kā rīkoties. Tā tas bija dienā, kad Latvijas Tautas fronte aicināja stāties “Baltijas ceļā”. Neapmierinātība ar Latvijas okupāciju un padomju valsts iekārtu bija ilgi rūgusi, un tieši tobrīd bija jāizšķiras, ko darīt. Kam bija svarīga mūsu senču pārliecība, tie nešaubīgi bija šī notikuma dalībnieki un līdzjutēji,” spriež G.Grīnšteins. Viņu neviens nekad nebija par kaut ko aģitējis, tāpēc nebija ne oktobrēns, ne komjaunietis. Toties vienmēr atcerējies vectēva vārdus, kad pie lauku mājas nolūza karoga kāts. “Uz manis teikto, ka jāuzliek jauns karoga masts, vectēvs atbildēja īsi: “Nav tāda karoga, ko vilkt mastā.” Acīmredzot viņš ar sirdi un dvēseli bija par brīvu Latviju, bet tikai tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, cik nozīmīgi un labi viņš to spēja pateikt,” secina G.Grīnšteins.

Sadodoties rokās, sajūt enerģiju un vienotību
Guntim ir gandarījums, ka viņš kā savas paaudzes pārstāvis bijis “Baltijas ceļā”, tā apliecinot – brīva Latvija viņam ir vērtība. “Varēja arī nebraukt, rušināties savā dārziņā vai darīt kaut ko citu. Katrs priekš sevis izšķīra – būt vai nebūt mazam posmiņam lielajā, nepārtrauktajā ķēdē. Viens nevar ne izveidot “Baltijas ceļu”, ne aizstāvēt barikādes. Ir jābūt daudziem, kas atbalsta ideju, par kuru ir pārliecība. Kad visi sadodas rokās, var sajust šo milzu enerģijas spēku. Roku sadošana ar pazīstamu vai nepazīstamu blakusstāvētāju deva pārliecību – mēs visi gribam neatkarību. Ne par vienu nevar teikt, ka kāds šajā ceļā būtu lieks. Tas nozīmē, ka bija sasniegta kritiskā masa sabiedrības apziņā. Vienotības izjūta bija tik liela un spēcīga, ka mēs spētu nostāvēt arī pret ieročiem, kā to apliecināja barikādes. “Baltijas ceļš” bija mūsu gribas un pārliecības izpausme un drosme to parādīt,” uzsver G.Grīnšteins.
“Protams, neviens neredzēja ne dzīvās ķēdes sākumu, ne beigas, bet sapratām – mūsu atbildība ir tajā iekļauties, lai tā būtu nepārtraukta. Bijām aiz Kocēniem, kur nostājāmies, atrodot brīvu vietu. Līdzi bija tautiskās jostas, ja gadījumā nevarētu sadoties rokās. “Baltijas ceļš” bija kā ķieģelis vai pamatakmens neatkarībai, kas ne tikai vārdos, bet darbos apliecināja mūsu gribu. Katram par savu ķēdes posmu bija atbildība. Mūsu apmēram 20 cilvēku grupā visiem bija pārliecība. Verai Fiļipovai līdzi bija Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, ko viņa bija saglabājusi. Tas bija 1989.gads, kad dažs vēl baidījās, bet mēs karogu izkārām pa autobusa logu un braucām,” stāsta Guntis.

Vajadzīga prasme izšķirties par svarīgāko
Ilgi loloto neatkarības ideju akceptēja un atbalstīja daudzi, tāpēc to varēja piepildīt. Tiesa, ne visi varēja būt “Baltijas ceļā”, vajadzēja palikt mājās ar maziem bērniem vai citu apstākļu dēļ. Arī G.Grīnšteinam bija nedaudz bažas, vai ņemt desmitgadīgo meitu Madaru līdzi. “Nezināmais vienmēr mazliet biedē, tāpēc nākas aizdomāties. Drosme ir prasme bailes pārvarēt atbildīgā brīdī. Tās tika atbīdītas malā, jo Latvijas neatkarība bija svarīgāka,” atzīst Guntis. Viņš gribēja, lai meita to visu redz un tiktu iedrošināta rīkoties izšķirošos brīžos.
“Man bija 10 gadi, kad kopā ar tēti stāvēju “Baltijas ceļā”. Protams, toreiz neapzinājos ne šī notikuma politiskās sekas, ne arī akcijas nozīmi. Tomēr sajutu cilvēku dzīvās ķēdes unikalitāti, šī sajūta manī ir saglabājusies. Tagad esam pieraduši pie publiskiem pasākumiem katrā nedēļas nogalē, bet toreiz tas bija kaut kas īpašs, tāpēc apzinājos šī notikuma vērtību,” atmiņās dalās pati Madara. Viņa atceras, kā brauca autobusā un izkāpa kaut kur starp mežu un pļavu. “Acīmredzot bijām tādā posmā, kur bija gana daudz cilvēku, tāpēc nevajadzēja izmantot līdzi paņemtās tautiskās jostas, jo varēja brīvi sadoties rokās. Vienīgais komunikācijas līdzeklis bija radio, kas bija līdzi, lai zinātu, kas kurā brīdī notiek. Visi klausījās radio, bet neatceros, kas tieši tur skanēja,” stāsta M.Grīnšteine. Pirms gada viņa bija pasākumā “Baltijas ceļa” atcerei, kas no jauna uzjundīja emocijas. Rīt Madara apmeklēs koncertu “Saule.Pērkons.Daugava” Likteņdārzā.
“Domāju, ka “Baltijas ceļam” bija liela nozīme, jo cilvēki saprata, cik daudz viņi var izdarīt paši, neatkarīgi no sistēmiskiem šķēršļiem. Šobrīd tiem, kuri ir vēl gados jauni, daļēji arī man, grūti iztēloties cilvēku dzīvi padomju varas gados, viņu domas un izjūtas. Manuprāt, tā bija liela uzdrošināšanās nostāties uz “Baltijas ceļa”. Tik lielā akcijā tas nav individuāls varoņdarbs, tomēr bija vajadzīga drosme izšķirties par šo soli. Tā cilvēkus padarīja drošākus un mudināja darīt vairāk, lai atgūtu neatkarību,” spriež Madara. Viņa uzsver, ka dalība akcijā bija ieguldījums kopējā kustībā un katra pašapziņas veicināšanā. Tagad Madara dzīvo Rīgā un strādā P.Stradiņa slimnīcā par projektu daļas vadītāju.

Nedrīkst nodot savus senčus un zemi
G.Grīnšteins uzskata, ka par maz ir apgalvot - esmu par brīvu un neatkarīgu Latviju, bet sēdēt mājās vai aizbraukt uz ārzemēm pelnīt naudu. Ja ir pārliecība par mērķi, tad ir jādara, nevis jāgaida, ka kāds cits to sasniegs. “Tagad atbildība pret Latviju izpaužas ar darbiem. Manuprāt, atbildība pret valsti ir arī nebraukt uz ārzemēm, nepārdot savu zemi. Spiesta lieta? Nē. Noteicošā ir vērtību secība. Vai svarīgāka ir vēlme iegūt vairāk naudas, lai labi dzīvotu? Vai turam godā senču zemi, kura ir sūri grūti jākopj?” pretnostatī G.Grīnšteins. Viņš kopj mežu un zina, ko tas nozīmē. “Tas nav viegli, bet tā ir atbildība pret iepriekšējo paaudzi. Ja tagad mani senči jautātu, varu parādīt – te ir mantojums: zeme ir sakopta, sastādīts mežs. Ko nevar apstrādāt, to iznomāju. Kad manis vairs nebūs, atbildība ir jāuzņemas maniem bērniem,” skaidro Guntis.
Viņš uzsver, ka senči prata cauri kariem un okupācijas gadiem saglabāt uzticību zemei, neatdot, nepārdot to. “Mūsu atbildība – to sakārtot, ražot un attīstīt,” skaidro Guntis. Viņš secina, ka cilvēki bieži meklē vieglāko ceļu. Kad Latvijā būs tādas algas kā attīstītajās Eiropas valstīs, tad braukšot atpakaļ. Tas nozīmē, ka vērtē no sava ego skatpunkta.
G.Grīnšteins spriež, ka, protams, agrāk bija arī situācijas, kad aizbraucot varēja glābt dzīvību. “Daudzi tomēr neaizbrauca, izvēlējās palikt, doties izsūtījumā vai mirt par Latviju. Tiesa, nevar nevienu noniecināt, jo katram ir cits izturības mērs, baiļu un sāpju slieksnis,” spriež Guntis. Viņš uzsver, ka arī tagad daudzi jaunie uzņēmēji veiksmīgi strādā tepat Latvijā. Viņiem ir drosme un atbildība, jo privātīpašums prasa lielāku atbildību nekā darba ņēmēja pienākumi. G.Grīnšteinu satrauc, ka zeme un meži tiek pārdoti ārzemniekiem. “Beigās attapsimies, ka mums savas zemes vairs nav. Lētticīgi savu zemi būsim nodevuši, pārdodot tam, kurš vairāk maksā. Tā patiesībā ir nodevība pret Latviju. Valstij būtu jābūt finansējumam, lai varētu pirkt mežus un zemi no īpašniekiem, kuri to nevēlas vai nespēj apsaimniekot. Ja zeme piederēs zviedriem, igauņiem, norvēģiem, dāņiem... Vai tā būs Latvija? To nedrīkst pieļaut,” uzskata G.Grīnšteins.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Baltijas ceļš” - tikai reizi mūžā!

Kategorijas