Pienenes sakne

2019. gada 27. augusts 10:58

(Turpinās no 20.augusta laikraksta)
Man palīdzēt jums nopirkt biļeti? – jautāju, jo šo sievietes lūgumu mazdēlam vairākkārtīgi dzirdēju telefonsarunā.
- Nē, nē, ko jūs! – sirmgalve atgaiņājās. – Vai nu es kāda nabadze. Valsts tak maksā pensiju! Tie, kuri žēlojas, ka nepietiek, vienkārši neprot iztikt no plānas bukstiņputras.
Te jautātāja uzmeta man žiglu skatienu, it kā pārbaudot, vai esmu sapratusi viņas teikto. Atminējos. Savu vecvecāku iecienīto miežu biezputru ar saceptiem speķa gabaliņiem un sīpoliem. “Plāna” tā skaitījās tad, kad bija vārīta bez aizdara, tikai ūdenī.
- Es jau no rīta biļeti nopirku, mazums kā gadās ar tiem Rīgas ārstiem un transportiem, - sirmgalve prātīgi bilda. – Mums tikai sen bija sarunāts, ka Jančuks mani sagaidīs, aizvedīs pie ārsta, tur brītiņu uzkavēsies un nogādās atpakaļ uz autobusu. Vēl vakar es viņam pārjautāju, vai noruna vēl spēkā, un viņš atbildēja, ka jā. Tikai šorīt, Rīgā iebraucot, es viņu nekur nemanīju un sazvanīt arī nebija iespējams. Ārstu izbraukāju pati, tik daudz spēka man vēl bija, naudiņa tikai visa izlietojās. Cerēju, ka mazdēls atbrauks un mums kopā vismaz pa tējas krūzītei iznāks, bet gan jau pacietīšos līdz mājām. Vai tad nu tik vien ciests…
Paskatījos uz savu pusizdzerto ūdens pudeli. Cik pieklājīgi ir tādu pārpalikumu piedāvāt citam? Bet, ja jau viņa no paša rīta bez lāses ūdens un ēdiena kumosa, tad gan jau arī puspudele būs daudz.
Sirmgalve gan brīdi kaulējās:
- Ak, kā nu tā! Nebūs īsti lāga... Es nudien negribēju uzprasīties, lai gan mute sausa pēc tām sirdsdrapēm. Un ko tad jūs pati?
Attapos, ka varu aiziet turpat līdz kioskam un nopirkt mums katrai pa pudelei, bet sieviete izvēlējās paņemt aizsākto dzērienu un par to bija bezgala pateicīga.
- Esmu sena latgaliete, Jevgēņija, - viņa stādījās priekšā. – Ilgus gadus kuplā skaitā dzīvojām savā saimniecībā, bet tad dēli ar ģimenēm pašķīrās katrs uz savu pusi, un tagad es viņus satieku reti. Veco māju ar trim traktoriem, no kuriem gan neviens bez remontēšanas nekust, vairs nevienam nevajag, lai gan vīrs līdz pat pēdējai mūža dienai tos pucēja un stiķēja. Tagad dēliem katram sava pilsētas dzīve un intereses. Jaunākais mazdēls Jančuks šad tad atbrauc ciemos, parasti pēc pensijas dienām, - sirmgalve skumji pasmaidīja, - bet labi vismaz, ka tā. Citādi es tur viena ar trim kaķiem un suni. Pašvaldības pārstāvis jau apjautājās, vai negribu apmesties siltā istabiņā kopā ar citiem vientuļniekiem, bet es jau vēl neesmu tik nevarīga. Vēl jau spēju i’ sevi, i’ māju, i’ mazu dārziņu apkopt. Pat piecas vistas pie manis turas, lai gan tikpat klibas un greizas kā es. Un kam tad es to visu savu bagātību tagad lai novēlu? Vecākais dēls ar ģimeni taisās prom pie sievas brāļa uz ārzemēm – tur viņiem aizsākts savs bizness, palīgus vajag. Jaunākais Lietuvā iesācis savu biznesu, un nu augām dienām remontē greznus vāģus. Jančuks it kā taisoties strādāt pie tēva, bet – viņam tak mūzika sirdij tuvāka... Vēl domā, ko darīs. Lai jau trinkšķina to savu ģitāru, vismaz dara to, kas viņam patīk. Nevienam no viņiem negribas klapatas gar manu veco būdu un pāris hektāriem zemes. Kad par to ierunājos, visi saka – es vēl līdz simts gadiem dzīvošot! Tad arī domāšot. Negribētos, ka paliek savā vaļā un valsts manu mūža darbu nolīdzina līdz ar zemi, vai arī kādu citzemju svešinieku ielaiž…
Klausījos sirmgalves rāmajā balsī, un sapratu, ka viņa jau pieņēmusi savu likteni – sievietes balsī dzirdēju tikai dziļas skumjas un samierināšanos ar notiekošo… Spēju tikai piekrītoši pamāt ar galvu, kad Jevgēņija rezignēti noteica:
- Dzīves ratu atpakaļ nepagriezīsi. Pagātni neizmainīsi. Ik vienam pienāk tas brīdis, kad jāaiziet uz neatgriešanos. Varbūt, ka tā ir atpestīšana, jo beidzas visas sāpes – gan tās, kas domās, gan miesā. Tiem, kuri paliek pēc mums, jau ir citas – savas sāpes, kas tāpat reiz rimsies. Mans sāpes viņi tāpat nesapratīs, jo priekšā būs savējās…
“Viss reiz beidzas, un nav vērts par to pārdzīvot,” prātā ieskanējās sen dzirdētas rindas, tomēr negribējās sasprindzināt atmiņu, lai atcerētos izpildītāju vai autoru…
Ieklausījos sevī – vai manī vēl palicis kaut kas no pieneņu zeltainuma, jeb to noplicinājis bērnībā nogaršotais un tagad uzvandītais sūrums? Kāpēc gan atkal jādomā par to, ka, ielūkojoties dziļāk tajā, kas ārēji skaists, saskatāma pavisam cita patiesība? Kāpēc gan cilvēka sirdī vai prātā nav ielikts tāds modinātājs, kas vajadzīgajā brīdī signalizē: “Ir īstais brīdis! Nenokavē! Atnākt, apskaut, pateikt, izdarīt, paslavēt, pateikties…” Kāpēc itin bieži paši tuvākie izrādās paši tālākie un otrādi – tālumā esošais prot tavai sirdij pieskarties tā, kā neviens tuvinieks? Steiga, nevaļa, darba un ikdienas slodze – vai gan tāpēc cilvēki atrod viens otru un mīlestību, veido ģimeni un attiecības, lai šos trīs Cerberus piesietu pie sadzīves vārtiem?
No bezgalīgās retorisko jautājumu plūsmas mani paglāba viens no pretim sēdošajiem vīriešiem – tas, kurš līdz šim brīdim bija dziļi iestidzis mūzikas transā. Noplivinājis zili lillā plakstiņus, viņš izteiksmīgi izbolīja acu baltumus, paskatījās elektroniskajā sienas pulkstenī, strauji pielēca kājās un gariem soļiem steidzīgi attālinājās autobusu virzienā. Šī kustība arī man lika sarosīties. Pārjautājusi, vai sirmgalvei patiešām nav nepieciešama mana palīdzība, sirsnīgi atvadījos un devos uz autobusu. Pirms tam gan vēl paskatījos uz guļošo “praulu”. Kādā brīdī viņš tomēr bija iekārtojies ērtāk, vismaz kājas pavilcis zem sevis, un iespējams, ka beidzot patiešām iesnaudies.
Pusstundu vēlāk, iekārtojusies autobusa sēdvietā blakus sen neredzētam un tīkamam draugam, jau nojautās izbaudīju gaidāmo saistošo sarunu. Skumjā un sūrā noskaņa attālinājās. Izbraucot no Rīgas, domas pievērsās sulīgajam zaļumam, daudzveidīgajiem saulaini zeltainajiem uzkalnu un pļavu pārklājiem un sarunu biedram, kurš patiešām prata izklaidēt. Domās atgriezās dzimtās puses atkalredzēšanās prieks, lai gan nesen redzēto un dzirdēto par nebijušu nespēju padarīt. Tas sūrums… Tas sūrums palika iezīdies domu dziļumā.
Tad manu uzmanību piesaistīja sieviete pusmūža gados. Veikli izlocījusies starp šaurajā autobusa ejā stāvošajiem pasažieriem, viņa apstājās pāris soļus aiz mana krēsla. Kaut arī viņa bija vecākā no visiem stāvētājiem, neviens pat netaisījās piecelties un piedāvāt vietu, lai gan aizmugures sēdekļus kā parasti bija ieņēmuši jaunieši. Sievieti tas laikam pārāk nepārsteidza, jo viņa nesāka tradicionālo “kara gājienu” pret sēdošajiem. Vismaz pirmajā brīdī ne. Sarosījās jaunā māmiņa, kas sēdēja man tieši aiz muguras un klēpī turēja bērnu, bet otrs lielākais sēdēja viņai blakus.
- Sarūmēsimies, nāc man uz otra celīša, - viņa klusiņām teica. -Vecmāmiņai kājiņas piekusušas, lai viņa, Amandiņ, piesēž tavā vietā.
Meitene gan kaut ko pukstēja, tomēr bez skaļiem iebildumiem paklausīja mammai.
- Ko jūs, ko jūs! - skaļi izsaucās sieviete. – Te taču ir tik daudz staltu briežu, bet laikam jau ragi tik smagi, ka nevar galvas pacelt. Vai tad tikai jūs vienīgā saprotiet sievietes gadus? Zēni laikam nemaz nezina, kas ir cieņa pret vecākiem cilvēkiem…
Diezgan provokatīvi izteikumi, uz kuriem ne vienam vien varētu rasties iebildumi, tomēr nejutu, ka kādu tie būtu aizskāruši. Arī dusošās sirdsapziņas netapa pamodinātas, lai gan aizrādījums bija dzirdams visā autobusā. Protams, šobrīd iesaistīšanās domu apmaiņā nozīmētu dzirksteli sērkociņkastītē, tāpēc vienkāršāk bija to ignorēt.
- Bet zināt, es tiešām apsēdīšos, paldies jums par sapratni, - sieviete izlēma, un, atslīgusi krēslā, zodu izslējusi pāri sēdekļa augstajai atzveltnei, pamācoši piebilda:
- Redziet, vēl tomēr ir cilvēki, kuri zina, kas ir etiķete un pieklājība. Skolās to vajadzētu ieviest kā obligāto mācību priekšmetu, ar gala eksāmenu turklāt! Es to saku pavisam nopietni.
Pēc īsas atelpas pauzes viņa jau klusāk turpināja:
- Jums, meitenes, ir ļoti gudra mamma, ja labi uzvesties māca jau no mazām dienām, - sieviete turpināja klusākā balsī. – Kā tevi sauc, bērns? Un uz kurieni tu brauc?
- Mēs braucam uz Rēzekni, pie vecmāmiņas, - lēnīgi atbildēja jaunā māmiņa. – Un tā ir Amanda.
- Tad jau tētis jums ir latgalis, bet mamma rīdziniece, – sieviete daudz nedomājot izteica secinājumu un tūlīt to paskaidroja: – Pēc jūsu izrunas spriežu, un tādām smalkām drēbēm, kā jau pilsētniecēm... Tētis tad jau gaida mājās?
- Nē, viņš ir autobusā! – izsaucās Amanda. – Re, kur sēž, - meitene rādīja kaut kur uz aizmuguri.
- Tīri vai brīnums! – sieviete eksaltēti izsaucās. - Redziet, redziet visi! Tur ir tēvs! – viņa paslējās kājās un ieinteresēti pētīja aizmuguri. - Tā ģimenei jāturas kopā! Nevis jāklīst apkārt pa pasauli it kā naudu pelnot.
- Vispār jau tētis mums ir rīdzinieks, - jaunā māmiņa mierīgā balsī paskaidroja un vienā acumirklī sagrāva pārsteidzīgi izteikto minējumu. Sieviete apklusa. Tad arī autobuss beidzot izkustējās no vietas, un visi uz kādu laiciņu pievērsās telefoniem un galvaspilsētas ielu pētīšanai. Domās atkal iestājās miers un ļoti gribējās, lai tas saglabājas līdz pat Gulbenei.
- Un kādā vārdā godāt jūs, cienītā? – sieviete aiz muguras atkal ierunājās.
- Alīna, - jaunā māmiņa klusināti atbildēja. – Mazo māsu sauc Alise. Vakar nedaudz svinējām viņas divu gadu dzimšanas dienu, tāpēc viņai pašlaik ļoti nāk miedziņš.
Es, kā triju mazbērnu auklētāja, šo mājienu sapratu ļoti labi, bet sievietei tas izsauca jaunu sajūsmas vilni: -Divi gadiņi! Ak, cik skaisti! Es tūlīt paskatīšos, vai manā somā nav vismaz kāda konfekte, jo dāvanas gan laikam nebūs…
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas