Nedēļa vēsturē

2019. gada 3. septembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par augusta notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1893. gada 29. augustā Vitkombs Džadsons no Čikāgas (ASV) patentēja “apavu aizsprādzētājus”. Tie izskatījās citādāki nekā mūsu tagadējie rāvējslēdzēji: vienā pusē āķīšu, otrā – cilpiņu rinda, kuras savienoja, griežot speciālu atslēdziņu. Lietošana bija sarežģīta, ierīcei pievienoja divu lappušu biezu instrukciju.
Džadsons aizsprādzētāju ražošanai nodibināja firmu “Universal Fastener”. Tā balansēja uz bankrota robežas – rāvējslēdzēji bija dārgi, bieži bojājās, tos pirka reti; vairāku gadu laikā vienīgais lielākais pasūtītājs bija ASV pasta dienests, kas tos nopirka… 20 pasta somām. Džadsons bez jūtamām sekmēm centās izgudrojumu uzlabot. Situāciju glāba kompānijas jaunais inženieris zviedrs Gideons Sundbeks. Viņš izgudroja atšķirīgu konstrukciju: audekla lentēs iestrādāja metāla zobiņus un 1913. gadā patentēja pirmo bezāķīšu rāvējslēdzēju. Mazliet uzlabojot, tas kļuva pilnīgi mūsdienīgs. 1918. gadā firma pārdeva
24 000 rāvējslēdzēju, ko iemontēja ap jostu liekamos maciņos.1923. gadā firma “B. F. Goodrich” ar rāvējslēdzējiem apgādāja galošas. Tās iedēvēja par “zipper boots” – pēc skaņas rāvējslēdzēju aizvelkot: “zzzi-ip”. Vēl tagad Amerikā rāvējslēdzēju dēvē par “zipper”.

1918. gada 30. augustā pēc mītiņa Maskavas Mihelsona rūpnīcā Padomju Krievijas līderis Ļeņins devās uz automašīnu. Atskanēja trīs šāvieni, vadonim trāpīja divas lodes – viena plecā, otrā skāra plaušas un iestrēga kaklā, viņš nokrita. Ļeņina šoferis, kas stāvēja pie mašīnas, pūlī pamanīja tikai roku ar pistoli, bet nepaspēja saskatīt šāvēju. Ļaudis izšķīda uz visām pusēm. Boļševika Baturina uzmanību piesaistīja kāda sieviete. “Viņa izskatījās pēc cilvēka, kas glābjas no vajāšanas.” Viņš to pārmeklēja, paņēma tās somu un lietussargu un jautāja, vai šāva viņa; sieviete atbildēja: “To neizdarīju es.” Baturins sievieti nogādāja čekā un apgalvoja, ka viņam radusies pārliecība, ka aizturējis šāvēju, arī cilvēki uz sievieti norādījuši kā šāvēju, bet izmeklēšanas materiālos nav nevienas aculiecinieka liecības.
28 gadus veco eseru partijas biedri Faniju Kaplāni pratināja čekas korifeji, arī čekas vadītāja Džeržinska vietnieks latvietis Peterss, kuri centās izzināt, kas organizēja atentātu. Kaplāne atbildēja lēni, bez uztraukuma, kā klāstot iemācītu tekstu: “Nekādā partijā nesastāvu... Tas bija mans lēmums... Tālāka Ļeņina eksistence grauj ticību sociālismam…” Vietā un nevietā pēc pavisam cita jautājuma apgalvoja: “Uz Ļeņinu šāvu es...” Bet: “Cik reizes izšāvu – neatceros... No kāda revolvera šāvu – neteikšu...”
Uzbrukuma izmeklēšanu (un arī norisi) apvij vesela virkne neizprotamu noslēpumu. Atentāta vietu apskatīja tikai pēc vairākām dienām, atrada četras izšautas brauniņa čaulītes. Bet pēc oficiālās versijas bija vien trīs šāvieni! Viņas it kā nomesto brauniņu uz čeku atnesa tikai pēc trīs dienām. Bet Kaplānes somā viens brauniņš jau tika atrasts. Kurš bija īstais? Varbūt neviens? 80. gados pierādīja, ka lode, ko ārsti izņēma no Ļeņina kakla, nav izšauta no lietā figurējošā ieroča. 1963. gadā, pārbaudot sevišķi slepeno lietu par atentātu pret Ļeņinu, izrādījās, ka tajā trūkst piecu lapu. Daudzi vēsturnieki atentātu sauc par “boļševiku lielāko mistifikāciju”. Gandrīz droši var apgalvot: nešāva Kaplāne (viņa bija ārkārtīgi tuvredzīga, gandrīz akla), viņai bija iedalīta nāvinieka loma, lai īstais šāvējs varētu izgaist. Kaplāne, revolucionāras idejas pārņemta līdz prāta aptumsumam, varēja nāvi tās vārdā uzskatīt par savas dzīves augstāko sasniegumu.
Pēc trīs dienam Ārkārtējā komiteja (čeka) nolēma: “Kaplāni nošaut. Kremļa komandantam Maļkovam spriedumu izpildīt nekavējoties.” Bendi instruēja: “Nošaut garāžā, strādājot automašīnas motoram, mirstīgās atliekas – iznīcināt.” Kā pēc 40 gadiem atcerējās Maļkovs, Kaplāne nāvi sagaidījusi vīrišķīgi. Viņas līķi iznesa Kremļa dārzā, aplēja ar benzīnu un sadedzināja.

Naktī uz 1935. gada 31. augustu ogļracis Aleksejs Stahanovs Donbasa šahtā “Centraļnaja–Irmino” uzstādīja rekordu, maiņā (piecās stundās un 45 minūtēs) atskaldot 102 tonnas ogļu. Visā valstī uzkurinātajā eiforijā retais padomāja, ka viens cilvēks izstrādāt 14 (!) normas vienkārši fiziski nav spējīgs. Tikai pēc gadiem kļuva zināms, ka Stahanovs ogļu slānī cirta vien šauru eju, kurā pats tikko spēja iespraukties, bet aiz viņa nāca brigāde, kas eju paplašināja un nostiprināja. Visas izstrādātās ogles ieskaitīja vienam cilvēkam. Padomju tauta uz ogļrača varoņdarbu atsaucās ar, piemēram, šādu visai populāru pantiņu: “А ну, даешь стране угля, хоть мелкого, но до… (очень много)!” “Dod valstij ogles, kaut sīkas, bet … (līdz kādai ķermeņa daļai – ļoti daudz)!”

1715. gada 1. septembrī, dažas dienas pirms savas 77. dzimšanas dienas, mira Francijas karalis Luijs XIV. Tronī viņš kāpa pēc tēva nāves piecu gadu vecumā, pārdzīvoja gan savu dēlu, gan mazdēlu un troni atstāja mantojumā tikai mazmazdēlam.
Francijas, vienas no Eiropas ietekmīgākām valstīm, pārvaldē Luijs iesaistīja spējīgus cilvēkus, arī pats, lai gan ļoti mīlēja izklaides, pie valsts lietām strādāja sešas līdz astoņas stundas dienā. Nostiprināja karaļa varu, izveidojot absolūto monarhiju (klasisks kļuva viņa apgalvojums: “Valsts – tā esmu es!”). Luija valdīšanas laikā auga Francijas vara un politiskā ietekme Eiropā, kaut gan valsti plosīja arī dziļas iekšējas pretrunas.
Bija absolūts modes noteicējs, noteica ne tikai galma ģērbšanās nosacījumus, bet arī galminieku uzvedību, gaitu, galda kultūru – Luija laikā plaši sāka lietot nazi un dakšiņu. Ļoti mīlēja mūziku, teātra un baleta izrādes, kurās bieži piedalījās pats, protams, galvenajās lomās. Pēc kāda baleta, kurā dejoja Saules lomu, viņš ieguva iesauku Karalis Saule. Viņa laikā tika uzcelta greznā Versaļas pils. Vēsturē iegājis arī ar savām daudzajām favorītēm un ārlaulības bērniem

1890. gada 2. septembrī pāri kādai Tulas guberņas (Krievijā) sādžai brāzās virpuļviesulis, kas paķēra līdzi pļavā balināties izklātos audekla gabalus. Sievietes metās glābt savus īpašumus, bet nespēja tos panākt; audekli drīz vien pagaisa viņu skatieniem. Toties kaimiņu sādžas iedzīvotāji, kuru acu priekšā no debesīm nokrita vairāki desmiti audekla gabalu, bija gan izbrīnīti, gan izbiedēti, gan iepriecēti. Daudzi uzskatīja, ka pieredzējuši Dieva radītu brīnumu.

1967. gada 3. septembrī Zviedrija pārgāja uz satiksmes kustību pa ceļa labo pusi, un šī diena valsts vēsturē iegāja kā “Dagen H” – “H diena”. Burts “H” šajā gadījumā apzīmēja “Högertrafik” – labās puses kustība.
Galvenais arguments par labu lielajai reformai bija fakts, ka visās kaimiņu valstīs, pat Norvēģijā, ar kuru Zviedrijai ir visai gara robeža, kustība bija “labējā”. Zināmas šaubas gan saglabājās, un lēmumu pieņēma tikai pēc daudzām iedzīvotāju aptaujām. Pat 1953. gada referendumā pret šo pāreju izteicās 83 procenti pilsoņu. Tad 1963. gadā riksdags (valsts parlaments) nodibināja speciālu komisiju iedzīvotāju psiholoģiskai sagatavošanai “lielajām pārmaiņām”. Drošības dēļ kādu laiku pēc pārejas pastāvēja speciāls ātruma ierobežojums.

1888. gada 4. septembrī amerikānis Džordžs Īstmens veica apvērsumu fotogrāfijas pasaulē: radījis fotoaparātu, kurā attēls veidojās nevis uz fotoplates, bet gan uz fotofilmas, viņš savu izgudrojumu patentēja ar nosaukumu “Kodak”. Tagad fotografēšana kļuva par lētu izklaidi visiem.
Nosaukumu, kas faktiski neko nenozīmēja, Īstmēns skaidroja šādi: pirmkārt – “K” ir viņa mīļākais burts, otrkārt – vārdam jābūt vienkāršam, skanīgam, treškārt – tas nedrīkst raisīt asociācijas ar kaut ko jau reāli eksistējošu vai citu vārdu. Kā rādīja laiks, izgudrotājs kopā ar savu māti bija izdarījis labu izvēli; jaunais nosaukums drīz vien iegājās sarunvalodā. Ne mazāk veiksmīga izrādījās arī Īstmena reklāmas devīze: “You Press the Button, We Do the Rest!” (“Jūs nospiediet pogu, pārējo izdarām mēs!”).

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas