Pienenes sakne

2019. gada 3. septembris 00:00

Šim teikumam sekoja ilga čabināšanās somā, līdz sieviete no tās dziļumiem izcēla divas konfektes.
- Re, tieši divas! Divi gadiņi vai divas māsiņas! Un kāda sagadīšanās! Mans vārds arī sākas ar A. Anna. “Prosto” Anna. Nē, nē, nedomājiet, ka mans uzvārds ir “prosto”, - sieviete skaļi iesmējās. – Īsto reti kurš ielāgo, tāpēc – “prosto” jeb vienkārši Anna. Man ir divdesmit seši gadi un tāpēc es tā drīkstu jokot.
Pie sevis pasmaidīju, jo sapratu šo matemātiku – ja es sava gadskaitļa ciparus samainītu vietām, man sanāktu tikai sešpadsmit, bet tik jauna es tomēr vairs nespēju justies. Turpmākajās trīs stundās sapratu, ka “prosto” Anna līdz sīkākajam kapilāram izbauda jeb izdzīvo teicienu: cilvēkam esot tik gadu, cik vecs viņš jūtoties. Viņa tērgāja un pļāpāja, palaikam piesēžot citā brīvā krēslā, uzrunājot jaunākus un vecākus blakussēdētājus, ne pārāk veiksmīgi balansējot uz robežas starp jaunu meiteni un pieredzējušu seniori, izglītotu personu un pamācošu didaktiķi, etiķetes speciālistu un uzbāzīgu indivīdu, dāsnu vēlmēs, bet ierobežotu iespējās. Es sapratu arī šo vēlēšanos runāt un runāt, un runāt, īpaši, ja pašai šķiet, ka viss teiktais ir vienreizējs, asprātīgs un gudrs, ja pārliecība “mani klausās!” ir stiprāka par ieklausīšanos apkārtējos. Palaikam tādus cilvēkus man ir gadījies sastapt arī ārzemēs, kur vairums pret viņiem izturas iecietīgi un labprāt iesaistās sarunās.
Gods godam jāatzīst, ka sieviete palaikam sevi apsauca: “Bremzes, Anna! Bremzes!” - un nekavējās ar atzīšanos: “Es tāda esmu – iedzeru ūdeni un muldu.” Viņai pietika sapratnes uzdot personīgus jautājumus un tūlīt piebilst: “Es saprotu, ka tas ir privāti, jūs varat arī neatbildēt…” Tomēr lielākoties uzrunātie atbildēja un sarunas turpinājās.
Ar interesi klausījos, kā Anna skaļā balsī bārstīja tautā folklorizējušos teicienus, citēja Haijamu un dialogus no filmas “Dienesta romāns”, kuru viņa acīmredzot bija daudzas reizes skatījusies, kā analizēja tolaik gaidāmo vēlēšanu deputātu sarakstus un solījās balsot par astoto, jo 8 ir bezgalības zīme… Kā, mijot latviešu un krievu valodu, “stradaju” (latviešu vārds “strādāju” bez garumzīmes krievu valodā iegūst citu nozīmi – ciešu) pielīdzināja “rabotaju” (kr.val. - strādāju), ko savukārt pielīdzināja “vergoju”, un sprieda par cilvēkiem, kuri “rabotajut” jeb patiešām darbojas, un tiem, kuri “stradajut”. Visam tam pa vidu neizpalika lērums pamācošu un kritizējošu repliku, kam tūlīt sekoja sevis apsaukšana: “Bremzes, Anna! Bremzes!” - tāpēc nemanīju, ka kāds būtu juties īpaši aizskarts vai aizvainots. Nedaudzi no uzrunātajiem pavisam nopietni uztvēra sarunu ar Annu un labprāt atbildēja uz viņas jautājumiem. Daži it kā klausījās sievietes teikto, reizi pa reizei piekrītoši pamāja ar galvu, un bija nojaušams, ka viņas teiktajam nepiešķir lielu nozīmi. Starp uzrunātajiem jauniešiem viens atsaucās uz Annas jautājumu par mācību iestādi un sporta aktualitātēm, tāpēc citu atturība un ironiskie smīni sievietei nevarēja palikt nepamanīti. Vismaz pāris reizes dzirdēju Annu izsaucamies: “Tu man te nesmīni, uz tevi tas arī attiecas!” - bet puisis, kurš ar sievieti pacietīgi sarunājās, izlīdzināja asumus – studentiem bijusi grūta nedēļa, kas visos radījusi spriedzi un nogurumu. Kad nākamajā pieturā izmainījās sēdētāju sastāvs, Anna noskatīja vietu blakus sievietei, kura no dzimšanas runājusi tikai krievu valodā. Nākamo pusstundu es klausījos spriedumus, pamācības un atziņas par to, cik svarīgi ir runāt latviski, par latviešu valodas nozīmību valsts attīstībā un daudz ko citu…
Mans blakus sēdošais draugs, izkāpis no autobusa, notikušo komentēja alegoriski un īsi:
- Es tā jutos pie Niagāras ūdenskrituma. Ūdens gāzās un gāzās…
Savukārt man šīs sievietes uzvedība atsauca atmiņā kādu rīta cēlienu, kad, kā ierasts, ar mazulīti pastaigājos Pafosā gar jūru. Mums blakus piestāja pusmūža sieviete, uzrunāja krievu valodā un sāka bērt vārdus tik blīvā birumā, ka man pat nebija iespējas tajā iespraukties ar kādu vārdu. Turklāt, kad mēs pēc nepilnas pusstundas šķīrāmies, es nespēju pateikt, par ko tad viņa īsti stāstīja. Toties atcerējos, ka runātāja palaikam izmeta frāzes: “es vienkārši tāda esmu – kad sāku runāt, neprotu apstāties”, “nedomājiet, ka esmu neaudzināta – man tikai ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem”, “darbavietā mani nesaprata – atlaida, jo nepratu mēli turēt aiz zobiem”, “es nudien esmu zelta cilvēciņš, pat ja jums tā neizskatās”… Arī šī sieviete manī raisīja tikai iecietīgu un saprotošu smaidu, un – par ko gan tur daudz dusmoties? Abu runāšana man bija jāpacieš vien nelielu laika sprīdi. Bet ja tā kļūtu par ikdienu? Cik ātri runājamais izbeigtos?
Kārtējo reizi atcerējos senu patiesību – “savu balsi jau nedzird”, ko varētu traktēt dažādi – gan attiecinot uz dziedamās balss trūkumu un pareizā meldiņa nenoturēšanu, gan nepārdomātu vai kļūdainu runāšanu. Man tā cieši saistījās ar kādu epizodi no bērnības, jo tieši tad manā prātā iesakņojās šis teiciens.
Vecvectēvs (mūsmājās saukts par tētuku) ar naģeni galvā un pīpīti, iespraustu starp kuplajām ūsām, sēž mājas priekšā uz soliņa un vēro pagalmu. Viņam uzdots pieskatīt mani, bet es esmu izdomājusi bērna prātam pieņemamu nodarbi – mazos trusēnus izlaist paganīties starp leknajām pieneņu lapām. Kāpēc gan tās pašai plūkt, ķimerēties ap trušu mājiņu krampīšiem un pēc tam vēl cīnīties ar sulas atstātajiem brūnajiem traipiem, kurus tik grūti nomazgāt no plaukstām? Lai paši laksta pa ķieģeļiem iežogoto mazo aplociņu!
Ko tas tētuks tur runā par pārlēkšanu, aizbēgšanu un pazušanu? Es taču viņus pieskatu! Jaukajā pašas varēšanas apziņā tā vien gribējās uzdziedāt, turklāt tētuka iecienītāko tautas dziesmu, un es sāku pilnā balsī: “Skroder’s sēž uz akas, lāpa savu fraku…” Daudz tālāk par divām rindiņām netiku, kad izdzirdēju tētuku mani apsaucam: “Savu balsi jau nedzird! Nav pareizi, meit!”
Sapratusi, ka vecvectēvs manī klausās, sakoncentrējos uz meldiņa labskanīgumu un sāku vēlreiz: “Skroder’s sēž uz akas, lāpa savu fraku…” - bet tētuks mani atkal apsauca, turklāt šoreiz papildināja ar labojumu: “Vai tad tu atskaņas neklausies? “Sēž uz aku un lāpa fraku”! Vai tad es citādāk dziedu?”
Bet kā tad skolas mācība par pareizu locīšanu? Sēž uz gultas, malas, somas, akas… Šaubīdamās par tētuka prāta skaidrību, tomēr respektēdama viņa labojumu, izlēmu nedziedāt vispār un, lūpu uzmetusi, to arī paziņoju.
“Pareizi, meit, kas savu balsi nedzird, tas lai tur muti!”
Es tētuku vienmēr respektēju, jo viņš runāja maz, toties īsi un tieši, un visi zināja, ka viņam ir taisnība. Ar to arī šo epizodi varētu beigt, ja vien ne tie trusēni, kas, viegli pārvarējuši sakrauto ķieģeļu barjeru, draiski spriņģoja pa visu pagalmu. Pieneņu dzeltenumu iekrāsotiem sāniem un ausīm, tie lika atcerēties saules zaķēnus un pilnīgi aizmirst par skroderi, kurš sēž uz nepareizas akas un satiek “smuku meitiņ’”. Arī tētuks pieslējās kājās un, klaudzinot pret pagalma akmeņiem gumijas galošās ieautās kājas, ar kūjiņu šķurinot krūmus un zāli, sauca: “Re, kā notiek, kad neklausās savu balsi. Viss aiziet postā!”
Man gan labāk patiktu, ja viņš teiktu – pienenēs, bet, juzdamās vainīga, es klusēju un turpināju ķerstīt mazos resgaļus.
Tā pilnīgi negaidīta atmiņu epizode mani atkal aizveda līdz domām par dzimtas mājām, un es sapratu, ka šoreiz noteikti jāatrod iespēja turp aizbraukt. Pirms tam gan vēl tik daudz paveicamā un satiekamā Gulbenē, un piecas dienas šoreiz šķita daudz par maz, lai gan neierastais klusums, kaut arī ir sestdienas vakars, lika justies neveikli un… savādi. Šķita, ka laiks apstājies, jo nedzird neko… Ne labi zināmos sadzīves trokšņus kaimiņu dzīvokļos, ne ierasto automašīnu skrējiena troksni pa šoseju.
Plaši atvēru dzīvokļa logus, jo ļoti gribējās sajust Latvijas pavasari – pie loga ziedošo ceriņu smaržu un bērzu lapotņu svaigumu, svaigi zaļojoša skvēra gludi nopļautajā vaigā redzēt iegulstam rietošās saules starus. Kastaņu baltās sveces ar savu gaišumu aicināja apmest loku pa pilsētas ielām, bet atkalredzēšanās prieks domām un gaitām piešķīra savu virzienu.
Svētdienas rītā pamodos krietni pirms ierastā laika – nomācošais klusums kņudināja ausis, un prātā nāca bērnībā iemīļotā dāņu autora grāmata par zēnu Palli, kurš kādā rītā pamodās viens pats visā pasaulē... Pat zinot, ka puikam tas bija tikai sapnis, steidzos atvērt aizkarus, lai pārliecinātos, ka aiz loga ir redzams vismaz vēl kāds garāmgājējs. Pirms gada sešos no rīta bija manāms vismaz kāds sētnieks vai mundrs kaķis, kas steidz meklēt brokastu tiesu. Tagad bija apklususi pat strūklakas klusā čalošana, kas ainavai tomēr iedvesa dzīvību.
Gribot negribot atmiņas sniedzās vēl tālāk, meklējot zīmīgus pieturas punktus, kas liecināja par reiz bijušu kuplu iedzīvotāju skaitu.
Atmodas laika sākumā, pirms trīsdesmit gadiem, viss šķita tik cerīgi un piepildīti. Dzīve likās sakārota, un cilvēki uz nākotni raudzījās ar emocionālu pacēlumu – viss būs! Deviņdesmito gadu vidū, kad Gulbenes pilsētas svētkos daudzos pagalmos tika rīkoti daudzveidīgi pasākumi, rosība sākās jau no agra rīta un apsīka tikai tumsai iestājoties. Cilvēki nāca un gāja, un šķita – to plūsmai nebūs gala. Pat vēl pirms desmit gadiem pilsēta šķita apdzīvota, lai gan daudzdzīvokļu namu logu tumšās acis lika saprast – kāds šeit nav varējis atrast savu piepildījumu…
Atcerējos meitas ģimenes ierašanos Gulbenē pirms pieciem gadiem, tolaik ar patiesu cerību un ticību saviem spēkiem. Kā gribējās, lai viss patiešām sakārtojas mums par labu, bet… ģimenes ar maziem bērniem jau saprot tikai tie, kuri zina, kas ir bērnu saslimšana, negulētas naktis un rūpes par bērniem. Tie, kuri, darbinieku pieņemot darbā, nebrīdina: ja bērni daudz slimos, mēs jums nevarēsim saglabāt darba vietu…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas