51 gads pavadīts Lizuma vidusskolā

2019. gada 6. septembris 00:00

4642

Silvija Ulaste ir skolotāja, kura nostrādājusi vienā darbavietā 51 gadu - kopš 19 gadu vecuma. Lizuma vidusskolā viņa pasniegusi latviešu valodu un literatūru, bijusi arī sākumskolas skolotāja. Nesen viņa nosvinējusi savu skaisto 80 gadu jubileju.

Laimīgā loze kritusi par labu Lizumam
Skolotājas dzimtā puse ir Rauna. Pēc Valmieras Pedagoģiskās skolas absolvēšanas bijusi pienākusi kārta valsts sadalījumam, uz kurieni vajadzētu doties strādāt. Skolotāja stāsta, ka viena no izvēlēm bijusi Saldus rajona Lutriņu pamatskola, kur pēc valsts sadalījuma vajadzējis strādāt, tomēr, aizbraucot uz turieni, sapratusi, ka nevēlas būt rezerves skolotāja. Viņa gribējusi noteiktu vietu, tāpēc braukusi uz Izglītības ministriju. “Drošības pēc braucu kopā ar savu mammīti, jo bija taču tikai 18 gadi,” atminas Silvija. “Pati izvēlējos Lizumu tāpēc, ka tas bija vistuvāk mājām. Nu jau vairāk nekā 60 gadus esmu šeit, lai gan man bija četras citas izvēles, kas bijušas tālu no dzimtās puses Raunas,” atklāj S.Ulaste.
Viņa bijusi audzinātāja un stāsta, ka daudzas klases viņai palikušas patīkamās atmiņās. “Esmu audzinājusi piecas klases. Divas - no 1. līdz 4.klasei, kamēr es strādāju pamatskolas klasēs. Vēl esmu audzinājusi divas klases no 5. līdz 11.klasei. Viena klase bija tāda īpaša, ar kuru man bija palaimējies. Domāju, ka ne visiem skolotājiem tā ir bijis. Uz manu jubileju bija atnākusi gandrīz puse audzēkņu no šīs audzināmās klases, viņus zinu jau no saviem jaunības gadiem līdz pat šodienai,” priecājas S.Ulaste.
Runājot par skolēniem, kuri nu jau paši ir skolotāji, S.Ulaste piemin Sandru Klimoni. “Viņa bija mana audzēkne no 1. līdz 11.klasei, lai gan viņa pirmos gados mācījās citā skolā, bet tāpat varu teikt, ka viņa ir vistuvākā no manām audzēknēm. Ar mani ir bijusi priekos un bēdās līdz pat šim brīdim. Viena otrai esam savstarpēji palīdzējušas, kā vien varējušas. Man ir bijis ļoti labvēlīgs liktenis. Esmu priecīga. Priecājos par to, kādi cilvēki ir bijuši ar mani. Daudzas skolēnu mammas arī ir pensionāres un manas draudzenes,” viņa saka.
Skolas tagadējie darbinieki nekad neaizmirst un aicina pensionēto skolotāju uz nozīmīgiem pasākumiem. “Visu laiku ir saikne ar bijušajiem kolēģiem. Katrā mācību gada sākumā esam visi kopā ar bijušajiem kolēģiem. Ir prieks, ka saikne ar skolu pastāv joprojām! Tāpat arī ir kontakts ar kolēģi Dzintru Ceriņu. Abas te pa Gulbenes novadu dzīvojam, iepriekš viņa mācīja trijās skolās, bet es vienā. Prieks, ka joprojām varam satikties un aprunāties,” priecājas S.Ulaste.

Pusgadsimts vienā darbavietā
Iespējams, šodien mums šķiet, ka pietiekami ilgs laiks vienā darbavietā ir vismaz pieci gadi. Tomēr skolotāja S.Ulaste vienā vietā nostrādājusi gandrīz pusgadsimtu, kā viņa pati saka – visu savu mūžu. “No 1970. līdz 2009.gadam 39 gadus strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet pirms tam 11 gadus strādāju pirmajās četrās klasēs. Man bija iegūts pamatskolas skolotāja diploms Valmieras Pedagoģiskajā skolā, vēlāk pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu,” stāsta S.Ulaste.
Doma par skolotāja profesiju viņai bijusi jau agrā vecumā. “Mamma stāstīja, kad sāku mācīties 1.klasē, es esot teikusi, ka būšu skolotāja. Var teikt, ka tas jau kopš bērnības ir bijis mans sapnis,” atminas S.Ulaste.
Lizuma vidusskolā ir pavadīta lielākā daļa skolotājas mūža, tomēr viņa saka, ka īsti ne brīdi nav bijusi doma, ka viņai tur būtu apnicis. “Ir bijuši tādi apstākļi un liktenis tā lēma, ka man te bija jāpaliek. Tomēr, kad strādāju pamatskolā, bija šaubas – varbūt vajadzētu kaut ko mainīt, bet man apkārt bija labi cilvēki ar labu padomu. Labi, ka nepārsteidzos, lai gan vēl jaunos gados domāju par citādām iespējām,” viņa saka.
S.Ulaste ir pateicīga Gaļinai Odumiņai, kura mudinājusi un iedrošinājusi, lai viņa 1964.gadā iestājas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā Latviešu valodas fakultātē, kas tikko bija atvērta. “Viņa novērtēja manas spējas valodās un iedrošināja. Tā arī pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu - nepametu šeit darbu un studēju neklātienē. Protams, visādi ir bijis un bijušas dažādas pārdomas, ja ņem vērā to, cik daudz gadu ir pagājis,” atzīst skolotāja.

Ikdiena nav garlaicīga
Ja kāds jaunietis vēlētos studēt skolotāja profesiju, S.Ulaste to atbalstītu. “Laikam tur tomēr ir jābūt kādam aicinājumam, jāmīl bērni un jāmāk saprasties. Šodien gan es vairs negribētu būt skolotāja, jo no vecāku puses ir citādākas attiecības, gan arī pašiem bērniem ir visatļautība. Tādas attiecības, kādas ir pēdējos desmit gadus pret skolotāju no vecāku puses, gan no bērnu puses – es nevaru saprast, un iepriekš tā nekad nav bijis,” spriež skolotāja.
Pensijas laikā skolas direktore viņai piedāvājusi kādu darbiņu skolā. “Aizgāju pensijā 70 gados un nevienu dienu vairs negribētu turpināt. Man ir bijis ļoti labvēlīgs liktenis,” saka S.Ulaste. Viņai ikdienā nav garlaicīgi. Viena viņas aizraušanās ir mīklu minēšana jau vairāk nekā 25 gadus. Viņa priecājas arī par laimestiem. Šomēnes skolotāja saņēmusi naudas balvu, pavasarī - žurnāla abonementu uz pusgadu. “Skatos visus kultūras raidījumus, īpaši tādus, kas saistīti ar literatūru, mūziku. Cenšos skatīties “100 g kultūras”. Patīk seriāli. Ir tādi, kuri liek domāt par dzīvi un attiecībām ar cilvēkiem. Skatījos arī koncertu “Ielūdz Kristīne Zadovska”. Ir arī vēl kāda vadziņa, tomāti siltumnīcā un kāda puķe dārzā. Vairs nav tādu spēku, lai izdarītu tik daudz kā agrāk. Tā kā dzīvoju viena pati, reizēm ir vajadzīga arī kāda palīdzība kādiem zemes darbiem. Nevar vairs tā izdarīt, kā gribētos,” viņa saka.

Ziedi, laba vēlējumi un kopīgas atmiņas

Skolotāja nosvinēja savu 80 gadu jubileju tajā pašā vietā, kur reiz strādājusi – Lizuma vidusskolā. Viņu sveica gan kolēģi, gan bijušie audzēkņi un draudzenes. Savai skolotājai pasākumu vadīja bijusī skolniece Iveta Roziņa.
“Cik vienā telpā un laikā ir cilvēku, tik izjūtu un sajūtu! Un arī šajā brīdī mums katram ir kāda atmiņu stīga, kāda lapa no šīs jubilāres atmiņu lādītes, no notikumiem, kas pavadīti kopā ar Silviju,” tā S.Ulastes jubilejā teica viņas skolniece I.Roziņa. “Man šajā brīdī ir pabeigta tinuma sajūta par tiem mirkļiem, kad šeit, latviešu valodas kabinetā, skolotāja man mācīja pareizi likt komatus. Kārtīgi mācīja! Vienmēr ar satraukumu gaidīju kontroldarbu burtnīcu, lai redzētu, cik vietās esmu vai neesmu kļūdījusies. Atceros mūsu kopīgo gatavošanos valsts literatūras olimpiādei, kur mēs ar Induli Skrebeli laidām apdziedāšanas tautasdziesmas kopā ar anekdotēm latgaļu valodā un švītīgie Rīgas bērniņi tik brīnījās vien par lauķiem. Atceros, cik aizrautīgi lasījām un literatūras stundās apspriedām grāmatas - Silvijas Rannamā “Kadriju”, Regīnas Ezeras “Aku”, Zentas Ērgles “Starp mums, meitenēm, runājot...” un daudz citas. Un atceros, kā jūs mums, vidusskolēniem, mēģinājāt skaidrot, kāpēc Kristīne nepamet to dzērāju Edgaru un kāpēc Laura nepaliek kopā ar Rūdolfu. Un atceros, kā tā visa iespaidā 11.klases beigās ilgi nevarēju izlemt, vai vēlos kļūt par matemātikas vai latviešu valodas skolotāju,” atminējās I.Roziņa.

Gunitas Irbes vēstule savai skolotājai

“Skolotāj...
Pīlādžu sārtā atblāzmā rakstu. Dzīve - pīlādžoga. Rūgta. Tomēr skaistumā aizraujas elpa. Tomēr debesis pāri. Un, lai vai kā, bet putni ciemojas bariem. Paldies, ka esat mācījusi man domāt par dzīvi! To es laikam tikai tagad saprotu. Jā, tieši tik vienkārši. Un tik nopietni. Šodien domāju - kas man ir Lizums? Tie ir cilvēki. Cilvēki - mans prieks un manas asaras. Mana jaunība. Mana Jūs - patiesa it visā. Un bezgala mīļa. Bezgala dāsna. Mana Skolotāja. No Jums esmu mācījusies neslāpēt sevī neko. Tas bijis mans ieguvums. Īstums vienmēr ir ieguvums. Sevi pazaudēt var vien falšumā - kas tāds Jums vienmēr bijis svešs. Arī mūsu latviešu valodas un literatūras stundas kopā ar Jums bija īstas. Ar dzirkstošu prieku. Ar labestību. Ar krēslu Jūsu acīs par mūsu maldiem. Paldies par to! Paldies par īstumu, Skolotāj! Jūs man sakāt: “Nezinu, par ko man tāda mīlestība...” Zinām mēs - pasaulē izbirušie, Jūsu sirdsskartie dzintargraudi. Jūs man novēlējāt savu gadu desmitiem saudzēto bibliotēku. Esmu bagāta. Kad stāstu par to saviem skolēniem un redzu viņu acis... Esmu bagāta. Paldies! Par mīlestību, Skolotāj. Reiz kādā starpbrīdī Jūs man nočukstējāt: “Esi vienkārša, mīļa un skaista!” Šie vārdi mani iedvesmojuši dzīvot. Spēku dod. Arī tagad. Vienmēr. Ceļi... Vai tie ir vienmēr tie paši, pa kuriem aizejam un atkal atgriežamies? It kā tie paši. Un tomēr - citādi. Un vai ar cilvēkiem nav tāpat? Pārnākot esam tie paši. Un tomēr - citādi jau... Kas nemainīgs paliek? Tas, ko mīlot jutusi sirds. Vai spējat piedot man manus ilgos klusēšanas periodus? Jūs jau zināt - es mēdzu pazust. Bet es domāju. Un ticu, ka mani dzirdat. Ar sirdi. Šodien Jūs dzirdēsit daudz labu vārdu, saņemsit daudz skaistu ziedu... Es domās būšu līdzās. Manī būs gavilējošs prieks. Un dziļa pateicība. Augustā tomēr ir visspožākās zvaigznes... Īpaši skaistas. Lai kādas no tām rod mājvietu Jūsu acīs, Skolotāj!
Šovasar biju Raunā. Zināju - reiz es tur aizbraukšu. Tā ir Jūsu dzimtā vieta, par kuru esat stāstījusi, rakstījusi man vēstulēs. Kā gan es varēju neaizbraukt... Tagad jaušu to saulaino spēku Jūsos. Rauna ir vienkārša, mīļa un skaista.”

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

51 gads pavadīts Lizuma vidusskolā

Kategorijas