Nedēļa vēsturē

2019. gada 10. septembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par augusta notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1972. gada 5. septembra naktī pie Minhenes olimpisko spēļu pilsētiņas pienāk astoņi jauni vīrieši sarkanos treniņtērpos. Tur daži iereibuši amerikāņu sportisti mēģina rāpties pāri žogam. Savstarpēji palīdzot, abām grupām tas izdodas. Sarkanā tērptie vīrieši – bruņoti palestīniešu teroristi no organizācijas “Melnais septembris”– dodas uz Izraēlas komandas dzīvojamām telpām. Sportisti, uzrauti no miega, īsti nesaprot, kas notiek, divi mēģina pretoties – tos nošauj. Diviem izdodas izbēgt, pakaļ šautās lodes netrāpa, pārējos sagūsta. Kad ēku aplenc policisti, teroristi pa logu izmet papīru ar prasībām: no Izraēlas cietumiem atbrīvot 234 palestīniešus, no Vācijas cietuma – teroristu organizācijas “Sarkanās armijas frakcija” aktīvistus. Ja prasības neizpildīs laikā, ik pēc stundas tiks nogalināts viens ķīlnieks. Vācu policijai izdodas sarunas novilcināt. Operāciju filmē televīzija. Kad policisti mēģina ieņemt ēkas jumtu, teroristi to televizoros redz un pieprasa viņu atkāpšanos. Tad teroristi pieprasa lidmašīnu, lai kopā ar ķīlniekiem dotos uz Kairu. Firstenfelbrukas aviobāzē teroristus un ķīlniekus nogādā helikopteri. Kad teroristi pamana, ka lidmašīnā nav apkalpes, sākas apšaude, bojā iet visi deviņi ķīlnieki, pieci teroristi un viens policists. Trīs palestīnieši mēģina bēgt, bet tos notver. Izraēlas komanda olimpiādi pamet, bet spēles turpinās.

1872. gada 6. septembrī Berlīnē tikās trīs imperatori: Vācijas Vilhelms I, Austroungārijas Francs Jozefs I un Krievijas Aleksandrs II. Tikšanās ilga sešas dienas, tajā piedalījās Vācijas “dzelzs kanclers” Oto fon Bismarks, Austroungārijas ārlietu ministrs grāfs Djūla Andraši un Krievijas kanclers Aleksandrs Gorčakovs, slavens diplomāts un Puškina draugs Carskoje Selo licejā. Berlīnes tikšanās iezīmēja sākumu tā sauktajai Treju imperatoru savienībai, kuru nākamajā gadā noformēja ar līgumu paketi un kas pastāvēja līdz 1880. gadu vidum. Puses deklarēja savstarpēji draudzīgas attiecības, esošo robežu saglabāšanu Eiropā un vēlēšanos nepieļaut revolucionārus nemierus. Līdz asiņainajam Pirmajam pasaules karam vēl bija tālu.

1978. gada 7. septembrī Londonā gāja bojā disidents, sociālistiskas iekārtas kritizētājs ievērojams bulgāru dramaturgs Georgijs Markovs (dzimis 1929. gadā).
Aizbraucis no sociālistiskās Bulgārijas, viņš apmetās Londonā, apprecējās ar anglieti un sāka strādāt radiostacijā BBC. Reiz, iznācis no darbavietas, Markovs devās pie savas mašīnas, bet, spraucoties cauri pūlim, uzgrūdās kādam lietussargam un sajuta dūrienu kājā. Tikko saskatāmajam skrāpējumam kājā viņš nepievērsa uzmanību, bet nākamajā dienā vairs nespēja doties uz darbu un pēc diennakts slimnīcā mira. Izrādījās, ka viņa nāves cēlonis bija saindēšanās ar ļoti toksisku indi.
Par spīti policijas pūlēm, tai neizdevās nonākt uz “cilvēka ar lietussargu” pēdām, Markova lieta tika izbeigta. 1991. gadā jaunā Bulgārijas valdība atzina, ka viņa nogalināšanā savu roku pielikuši iepriekšējā režīma specdienesti. Centieni saukt pie atbildības slepkavības izpildītāju gan beidzās bez rezultāta.

1565. gada 8. septembrī spāņu konkistadors Pedro Menendess de Aviless i de la Kampa Floridas ziemeļos dibināja Svētā Augustīna fortu – vecāko līdz mūsu dienām pastāvošo eiropiešu apmetni mūsdienu ASV teritorijā, šodien Sentogastinu.
Ekspedīciju uz Rietumindiju rīkoja Spānijas karalis Filips II, kuru satrauca potenciālais apdraudējums spāņu īpašumiem Jaunajā pasaulē no Francijas puses. Savu nosaukumu forts ieguva tādēļ, ka Floridas, kuru jau 1513. gadā atklāja Huans Ponse de Leons, krastus Aviless ieraudzīja 28. augustā, Svētā Augustīna miršanas dienā 430. gadā. Dažas dienas pēc apmetnes dibināšanas spāņi sagrāba tuvumā esošo no Francijas padzīto hugenotu 1562. gadā dibināto Karolana fortu, apkāva visus tā iedzīvotājus, bet to ķermeņus ar piespraustiem uzrakstiem “Ne tāpēc, ka franči, bet tāpēc, ka ķeceri” pakāra koku zaros.

1981. gada 9. septembrī Norvēģijas galvaspilsētas Oslo “Ullevaal” stadionā Pasaules kausa futbolā kvalifikācijas spēlē tikās Norvēģijas un Anglijas izlases. Norvēģu fani varēja cerēt tikai uz brīnumu – atšķirība meistarībā bija pārāk liela, spēli Londonā ziemeļnieki zaudēja ar 0:4. Arī četrās draudzības spēlēs tika zaudēts ar kopējo rezultātu 2:20.
Spēle sākās, kā gaidīts – Braiens Robsons vadībā izvirzīja angļus. Kad 35. minūtē mājinieki rezultātu izlīdzināja, varēja domāt, ka viņi būs gandarīti. Angļi laukumā dominēja, bet notika neiespējamais – četras minūtes pirms pārtraukuma norvēģi izvirzījās vadībā. Neviens neprognozēja, ka rezultāts pret bijušajiem Pasaules kausa ieguvējiem paliks nemainīgs līdz cīņas beigām. Kad arbitrs nosvilpa pēdējo reizi, sākās svinību nakts – neviens neticēja, ka kaut kas tāds vēl kādreiz atkārtosies. TV komentētājs Bjerge Lilejens, brīdi klusējis, “izšāva” tirādi, kas atzīta par varbūt pašu iespaidīgāko futbola reportāžu pasaulē: “Tur! Viņš deva spēles beigu signālu! Norvēģija ar 2:1 pieveic Angliju, un mēs esam labākie pasaulē! Angliju, kas ir milžu mājas! Lords Nelsons! Sers Vinstons Čērčils! Lēdija Diāna! Megija Tečere! Tu mani dzirdi, Megija Tečere? Es tev ziņoju par mūsu uzvaru! Kā saka boksa bāros ap “Madison Square Garden” Ņujorkā, jūsu puiši ar troksni izgāzās! Viņi izgāzās ar troksni!”
Norvēģi uz Pasaules kausa finālturnīru netika un grupā palika pēdējie, bet norvēģu fani ar patiesu prieku atceras savas komandas zvaigžņu stundu.

1899. gada 10. septembrī mazā pilsētiņā Gura Kalvarija netālu no Varšavas trūcīgā ebreju ģimenē piedzima Vāvels (vēlāk Volfs) Mesings – nepārspēts hipnotizētājs un pareģis; viņš spēja lasīt domas, pēc fotogrāfijas izstāstīt cilvēka biogrāfiju. Viņa dzīvi apvij leģendas, un neiespējami atšķirt, kur ir fantāzijas, kur īstenība. Hitleriskās Vācijas slepenpolicija Mesingu aizturējusi, kad kādā uzstāšanās reizē viņš pareģojis: ja Hitlers dosies uz austrumiem, viņš ies bojā. No ieslodzījuma Mesings izbēga (fantastiskā versija), nohipnotizējis visus apsargus un ieslēdzis tos kamerā vai arī (reālākā versija) izlecot pa otrā stāva logu un traumējot kāju – viņš visu mūžu kliboja.
Mesings aizbēga uz PSRS, viņa vecāki gāja bojā Vācijas koncentrācijas nometnē. Padomju Savienībā viņš uzstājās ar priekšlasījumiem, sniedza hipnozes seansus, un par viņu ieinteresējās čeka. Pēc leģendas, Mesingu izsaucis pie sevis Staļins un pārbaudei uzdevis bez kādiem dokumentiem no Valsts centrālās bankas izņemt 10 000 rubļu. Mesings to izdarījis, kasierim uzrādot baltu papīra lapu. Ar saviem seansiem, lekcijām un priekšnesumiem viņš apbraukāja plašu valsts daļu, kādu laiku pavadīja cietumā un kļuva par vienu no nedaudzajiem PSRS miljonāriem. Mesings vēlējās par savu naudu izveidot institūtu, kas pētītu cilvēku smadzeņu anomālijas, bet nesaņēma atļauju. Kara laikā ziedoja naudu divu lidmašīnu “Jak-7” būvei. Vecumdienas pavadīja vientulībā, lai nezaudētu prātu no emocijām un pārdzīvojumiem, ko uztvēra no apkārtējiem cilvēkiem. Mira 1974. gada 8. novembrī bez mantiniekiem, visus Mesinga īpašumus pārņēma valsts.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas