Dzirkstele.lv ARHĪVS

Es sevi dzīvei neturēšu ciet…

Dzejas Dienas

2019. gada 13. septembris 00:00

72
Es sevi dzīvei neturēšu ciet…

*  *  *
Vai ceļš kā galds,
vai akmeņaini mālains,
vienalga man,
es priecājos to iet.
Vai pēļos iemiegu
vai zaļā mitrā zālē,
es sevi dzīvei neturēšu ciet.
Nav nozīmes
ne pakaļ skriet, ne gaidīt,
kad zvaigžņu kurjers laimi
atnesīs.
Ja dvēselei tik ļoti manī patīk,
nav jēgas kādam kaut ko pierādīt.
Man gribas elpot negaisu un
vētras.
Es esmu nācis sev ko iemācīt.
Uz zemes nav neviena paša svētā.
Kas tā par celšanos,
pirms tam ja nenokrīt?
Un kas par to,
ka apkārtējo acīs
tu vienmēr paliec tāds kā
nepareizs?
Tāpat jau katrs
savas zvaigznes lasīs
un, paldies Dievam, savu ceļu veiks.
Ikviena reibinoša nostāšanās smailē
ir pakāpiens pret jaunu kalnu iet.
Kaut zinu -
atkal nevarēs bez bailēm,
es sevi dzīvei neturēšu ciet.
(Ivars Strautiņš)

* * *
Tad, kad avotā trūks ūdens,
Tad, kad saule naktī lēks,
Atskries vējš ar oglēm delnās
Un līdz rītam Dievu lūgs.
Pavērs Zeme savu sirdi,
Un pār mums tad veldze līs.
Likten’s laiku svērs un mērīs,
Un mūs cieši skaus un turēs.
(Daiga Kalinka)

* * *
Tā nagla kas manī iedzīta rūs
Tas zibens kas reizē ar asinīm plūst
Tās skaņas kas manī vibrē un plok
Ir vairāk par ierasto kluso labrīt
Tas kompass kurš iedots man dzimšanas brīdī
Tās krāsas ar kurām es esmu iekrāsots pats
Tas saldums kurš reizēm par rūgtumu kļūst
Ir vairāk par ierasto kluso labrīt
Tas lietus kurš līst un nepārstāj līt
Tie pakavi kuru sasperts vēl esmu es pats
Tas veseris kuram rokturī tikai tavs mats
Ir vairāk par ierasto kluso labrīt
Tas klupiens kurš atkal piecelties liek
Tā šalle kura pār pleciem tev slīd
Tā ugunspuķe un janvāra sniegs
Ir vairāk par ierasto kluso labrīt
(Arvis Degums)

* * *
Tavā kailumā ir kaut kas no svēta miera -
Mazliet no pavarda siltuma
Un mazliet no mātes piena.
Tavā kailumā ir kaut kas no
grēka -
Mazliet no Ādama
Un mazliet no Ievas spēka.
Tavā kailumā ir kaut kas no
kaisles -
Mazliet no piemirsta maiguma
Un karstas uguns liesmas.
(Iveta Krūmiņa)


* * *
Es vēlos tevi iepazīt mazliet.
Bet kur un kad –
Cikos un kurā vietā –
Man iet -
Kam man uzprasīt, kam prasīt:
Kā tev iet, kur iet mazliet,
Es vēlos tevi iepazīt -
Meklēt, atrast, apskatīt.
Cikos un kurā vietā –
Man iet?
(Kadiķis)


* * *
Stāvu lietū un gaidu,
Kad lietus lāses izlauzīsies cauri ādai,
Lai piepildītu manas vēnas
Un izskalotu no tām pelnus,
Kas palikuši pāri no ugunsgrēka
Manās skabargu pilnajās asinīs.
Rauju nost kleitu
Un tiecos tuvāk debesīm,
Lai ātrāk tas lietus tiek manī.
Lai aptur
Karsto pelnu straujo gaitu
Uz sirds tukšajiem kambariem.
(Ramona Ruņģe-Keiša)


Veltīts M. S.
Domīgās debesīs mākoņi klīst
kā bērni, kas, atstāti novārtā, mīlestību meklē
un neatpazīst.
Kaut kur pamalē zilā līst.
Dod Dievs, ka tās asaras mēmas un īstas –
jo patiesā skaņa ir
klusumā.
Tur eņģelis sveci stikla kupolā.
Bronzas lūpas slēgtās vēsti
spēcīgo glabā;
redzi: savas laimes skumjas un prieks kā ceļš -
visa dzīve trauslā un sīkstā
ir jāsargā.
Lai nenopūš to klīstošo mākoņu saceltais vējš.
(Evita Lūse)

Rudens!
Rudens!
Rudais runci,
ko mīlīgi glaudies pie kājām?
Tos cāļus es skaitīšu pati,
es jau sarunāju ar gaili.
Rudens!
Rudais runci, ko murrā?
Vai samīļot gribi?
Zini, murrāsim kopā,
būs siltāk,
kad būsim mēs divi.
(Inese Strautmale)

Saulgriežos
Laika lūkas sprāgs vaļā,
Mirdzoša gaisma pasaulē līs,
Atlidos vārdi un klauvēs pie lūpām,
Lai ielaiž tos sildīties.
Nāks bērni, dzers gaismu,
Lies traukos un tālāk dot ies,
Stās dvēseles aplī,
Lai biezā tumsā nevajag baidīties.
No rīta nāks Māra,
Slauks govis un sieru sies,
Atšķelsies dzeltena ripa
Un aizripos debesīs mūžam gozēties.
Spers pērkons, sauks vārdā,
Katram savu tiesu izpildīt liks,
Sabirs zibšņi kā zvaigznītes avotā,
Un pasaule atkal veldzēta tiks.
(Jolanta Zirne)

* * *
Kad rasas pērles zemes vaigu skalo,
tu, arāj, sauli sveic, jo darbi sauc.
Ir dabai spēks, kas dod un arī baro,
kur sāta ceļš būs sūriem sviedriem svērts.
Ik graudā nolīks jauna rudzu vārpa,
pie grauda grauds, un vējos druvas šalkos.
Stāv dabas māte zelta druvas vārtos,
ceļ auglību un dabas veltes kārto.

Kad druvas kuls, birs graudi apcirkņos,
tiks sviedru sūrums sātā godināts.
Sauc Dieva svētību, lai svētīts galds,
jo galdā celts būs smaržīgs maizes klaips.
(Antoņina Logina)