Dzeja skan rudens lietū un omulīgā atmosfērā

2019. gada 17. septembris 00:00

2170

Dzeja skan rudens lietū un omulīgā atmosfērā

Septembris kā allaž ir dzejas mēnesis nu jau vairāk nekā 50 gadus. Pagājušajā nedēļā Gulbenes novada bibliotēkā tikās literātu kluba “Autogrāfs” dzejnieki, doties poētiskā pastaigā pa pilsētas pieturvietām arī bija aicināti dzejnieki, bet skolu jaunatnei bija iespēja tikties ar jauno dzejnieci Annu Belkovsku un Agnesi Krivadi.

Ceļojumā dodas, spītējot lietum
“Mūsu Dzejas dienas bija ietvertas vairākos pasākumos. Grūti teikt, cik ieinteresēti klausīties bija skolēni, bet kaut kādu nospiedumu viņos tā noteikti atstāja. Bibliotēkā uz tikšanos ar kluba “Autogrāfs” dalībniekiem bija maz klausītāju. Ceļojuma ar dzejniekiem ideja ir aizgūta no Rīgas, kur tāds noticis jau 16.reizi. Sākumā arī galvaspilsētā kopā ar dzejniekiem ceļoja 20-30 cilvēki, bet tagad to skaits ir apmēram 150 cilvēki. Tas ir jau par daudz, jo zūd tuvības sajūta, kas svarīga dzejas lasījumiem, kas ir gana intīmi,” spriež galvenā bibliotekāre-eksperte Herta Pugača.
Lai gan piektdiena bija lietaina un vējaina, rudenīgais vēsums nebija izbiedējis apmēram 30 dzejas draugus, kuri kopā ar Tīnu Žmuidu, Ilmāru Šlāpinu, Lauri Veipu, Sergeju Timofejevu, Ingu Pizāni, Andri Akmentiņu, Loti Vilmu Vītiņu, kā arī ar grupu “Nielslens, Lielsliens” izgāja paredzēto ceļojuma maršrutu, pieturās ieklausoties dzejā paustajās atziņās, emocijās un atklāsmēs. “Pērn ceļojums ar dzejniekiem bija pirmo reizi. Ja nelītu, šoreiz atsaucība noteikti būtu lielāka. Tas nozīmē, ka veidojas stabils interesentu loks,” secina H.Pugača.
Ceļojums ar dzejniekiem Gulbenē tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Ieklausās pieredzējušu un jaunu autoru dzejā
Kluba “Autogrāfs” dalībnieki un klausītāji varēja baudīt aromātisku tēju un kafiju, izjūtot sirsnīgu tuvību ar dzejas autoriem. Dzejniece Antoņina Logina atzina, ka ir ieguvusi daudz draugu, tiekoties ar kolēģiem un lasītājiem. “Ir pacilāts noskaņojums, atkal esot kopā. Dalīšos gan ar rudens emocijām, gan saulainu prieku,” atzina Antoņina.
Inesei Strautmalei dzejas radīšana ir kā narkotika: ja reiz sākts, tad gribas vēl un vēl. Viņas dzejoļi pārsvarā ir par mīlestību, par dabu, taču nesen viens uzrakstīts arī par politiku.
Savukārt Daiga Kalinka smējās, ka viņa acīmredzot nav “narkomāne”, jo ir brīži, kad nerakstās. Tomēr viņai ir “pilns grozs ar smaržīgiem āboliem, dzirkstošas rasas pielietu dvēseli un nebeidzamu vasaru plaukstā”.
Anitas Graumanes dzejošanas laiks galvenokārt ir rudens, tomēr šovasar, kad viņa bija aizbraukusi uz Norvēģiju pastrādāt, radās daudzi izjusti dzejoļi par tālo valsti un mājām. “Lai gan laika bija maz, kādā jaukā vietā, kur varēja atpūsties, uzreiz radās dzejoļi, kas, protams, bija jāpieraksta,” skaidroja Anita. Dzejolī Anita atklāj, ka arī svešā pusē cielaviņa uztraucas, ja pārāk tuvu apsēžas tās ligzdai. Tāpat bērzi kā mājās – līgani un cēli, pelašķi rūgti smaržo un avenes pēc saules garšo. Tikai saulriets ir bez saules, jo tā nokrīt aiz kalnu sienas.
Inese Tirzīte pirmo reizi lasīja dzeju, spēlējot kokli. Viņa mudināja apsēsties ērti un meditēt.
Savukārt druvēnietis Mikus Rotavots pirmo reizi piedāvāja savus dzejoļus plašākam klausītāju lokam. Mikus izdevis savas dzejas krājumiņu “Tu un es” un arī izgatavojis kokli, bet uzsvēra, ka viņa “instruments” ir vārds.

Vai atkal dzejas laiks?
“Manuprāt, Dzejas dienas ir daudz kas vairāk par dzejas lasījumiem un tikšanos ar dzejniekiem. Varam mācīties un sevi pilnveidot, ieklausoties, kā dzeja skan citiem autoriem. Protams, katram tā ir sava, nekad nebūs tāda pati vai līdzīga,” atzina A.Logina.
Daigai Dzejas dienas dod pozitīvu lādiņu jaunai enerģijai, emocijām, sajūtām. “Ja pats esi tukšs, tad neko nevari radīt. Ir jābūt iespējai bagātināties,” akcentēja D.Kalinka.
Vai dzejas draugu ir kļuvis mazāk? Viedokļi ir dažādi – gan vairāk, gan mazāk, acīmredzot pēc atšķirīgas pieredzes. “Kad dzirdu runājam par Dzejas dienām, vienmēr atceros Raiņa pieminekli Esplanādē Rīgā un daudz, daudz cilvēku, kas sanākuši klausīties dzejniekus. Šķiet, tik daudz klausītāju bija klāt, jo dzejā skanēja vārdi, kurus ikdienā nedzirdēja, turklāt to būtība bija saklausāma starp rindām. Tāpēc bija svētki, kad brīvi tika izteiktas un saklausītas tik daudzu ilgas un vēlmes pēc brīvības,” atcerējās A.Graumane.
Viņa secināja, ka tagad atkal ir laiks, kad cilvēki ir izslāpuši pēc patiesiem vārdiem un emocijām. “Parādās arī interesantas Dzejas dienu pasākumu formas, kas tuvina klausītājiem. Nereti uz ielas vai pagalmos nejauši garāmgājēji apstājas un ieklausās dzejas lasījumos. Un nereti viņi pēkšņi saprot – patīk ieklausīties,” sacīja A.Graumane.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzeja skan rudens lietū un omulīgā atmosfērā

Kategorijas