Bērni jāiedrošina un jāuzklausa

2019. gada 17. septembris 00:00

1096

Šoruden Gulbenes novadā sveica četrus jaunos pedagogus, kuriem šis būs pirmais mācību gads kādā no novada skolām pedagoga amatā. Sveķu un Gulbīša pamatskolā mājturības un tehnoloģiju priekšmetā skolēnus ievirzīs jaunā skolotāja Laima Jaunzema. Būt blakus skolēnam un viņam palīdzēt sasniegt izaugsmi – viens no lielākajiem gandarījumiem, ko jau pērn Laima piedzīvojusi, darbojoties Gulbīša pamatskolā kā pedagoga palīgs. Šo jauno mācību gadu Laima uzsāk ar lielu prieku, jo pasniegs priekšmetu, kas jau no skolas gadiem pašai ir bijis mīļākais.
- Vai tiešām jau no bērnības zinājāt, ka vēlaties dzīvē darīt ko radošu?
- Jā, man vienmēr patika rokdarbi. Atceros, ka skolas laikā tieši radošajos uzdevumos centos izdarīt pat vairāk, nekā no manis gaidīja - ja citi adīja cimdus, es adīju mežģīņu cimdus. Vienmēr zināju, ko es gribu tālāk mācīties. Tomēr uzskatu, ka arī vecākiem ir jācenšas saskatīt un atbalstīt bērnus tajā, kur viņi izrāda savu interesi. Nevar attapties 9.klasē un tikai tad bērnam jautāt: ko tu gribētu mācīties? Es jau tagad 7.klasei prasu, vai viņi ir domājuši, ko gribētu darīt pēc skolas. Cenšos viņus mudināt par to domāt un, protams, vēroju arī pati savus divus bērnus.
- Vecāki mēdz uztraukties, ka bērns, pārvēršot savu hobiju par nodarbošanos, dzīvē nenopelnīs iztikai…
- Ja bērns būs ar pilnu atdevi tajā, kas viņu interesē, viņš tajā ne tikai izdzīvos, bet var arī kļūt labākais. Esmu strādājusi darbus, kas nepatīk, un zinu, ka neko labu tas nedod, vienīgi, iespējams, naudu. Ja dari darbu, kura samaksa ir atkarīga no tā, cik daudz izdari, tad beigās tu tikai strādā - tev nav pat laika iztērēt sapelnīto un nav laika arī ģimenei. Skolā gribu strādāt tāpēc, ka man tas patiešām dod gandarījumu. Pienākot svētdienai, esmu jau priecīga, ka nākamajā dienā ir jādodas uz skolu!
- Vai kā jaunajai skolotājai ir viegli atrast kopīgu valodu ar ļoti atšķirīgiem bērniem?
- Mani kā jauno skolotāju bērni pieņem ātri. Es ceru, ka esmu un būšu bērniem draugs, un man patiešām patīk arī starpbrīžos ar viņiem būt kopā, patīk kādreiz kādu spēli uzspēlēt turpat gaitenī. Protams, es prasu arī disciplīnu, un tā manās stundās ir. Bērni saprot, kā stundās pret mani ir jāattiecas, bet viņi var man pienākt klāt starpbrīdī un samīļoties.
- Vai jūsu priekšmetā nav grūtāk izvērtēt paveikto?
- Ir jābūt skaidriem vērtēšanas kritērijiem, un skolēnam tie ir jāzina vēl pirms darba uzsākšanas. Tajos iekļauta attieksme, savlaicīga darba nodošana, rūpīgums, noformējums. Mājturībā ir viegli saskatīt, ja bērns patiešām cenšas darīt. Gribu mācīt arī bērniem prezentēt savu veikumu, lai vēlāk augstskolā viņiem nav jālien zem galda brīdī, kad viņus aicina runāt. Arī manu priekšmetu var izmantot, lai iedrošinātu bērnu uzstāties un nebaidīties no kļūdām.
- Kā veicās pagājušajā gadā, projektā “Pumpurs” esot pedagoga palīgam darbā ar bērniem, kuriem bija nepieciešams atbalsts mācību procesā?
- Caur šo projektu bērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ netiek līdzi pārējiem, ir iespēja saņemt individuālu palīdzību. Iesaku to izmantot! Vēlos, lai vairāk un vairāk bērni justu, ka skolā viņiem ir atbalsts, arī tad, ja mājās tā ir sveša lieta. Tas ir tik svarīgi, ja bērnam ceļā ir pieaugušais, kurš viņu pamāca un, piemēram, iedrošina, ka ar labiem darbiem viņš dzīvē vairāk sasniegs, nekā provocējot vai esot bravurīgs. Ja skolēns, piemēram, ir agresīvs, tad veids, kā tu viņam norādi to, kas tev nepatīk, var viņā daudz ko mainīt. Atceros sarunu ar vienu skolas meiteni par to, kā viņa izturas pret grāmatām. Draudzīgi viņai paskaidroju, kā ir jāizturas un ka tas ir skolas īpašums. Viņa ieklausījās. Ticu, ka bērni, kuri skolā reizēm tiek automātiski ieskaitīti problēmbērnu kategorijā, dzīvē var tikt pat tālāk nekā priekšzīmīgie. Sākot strādāt šajā projektā, skolā bija viena meitene, kura ar mani sākumā nerunāja vispār. Es pie sevis nodomāju: labi, spiedienu neizdarīšu, būšu blakus, un tev kādā brīdī būs jārunā ar mani, jo tev būs vajadzīga mana palīdzība. Pagāja viena nedēļa, otra, bet viņa joprojām mani ignorēja. Es turpināju būt blakus, runāju ar viņu, teicu atbalstošas lietas. Tad vienā dienā, ejot mājās, izdzirdēju aiz sevis tādu nedzirdētu balsi: “Atā, Laima!” Tā bija šī meitene, kura sāka ar mani runāt. Man patiešām bija gandarījums!
- Vajadzēja iegūt viņas uzticību, vai ne?
- Šādos gadījumos visbiežāk ir tā, ka bērnu neviens neuzklausa mājās. Viņš pieradis, ka nevienu viņš neinteresē. Turpinot strādāt ar šo meiteni, palīdzēju viņai noticēt sev, ka viņa var iziet klases priekšā un ģeogrāfijā prezentēt savu darbu. To viņa nekad pirms tam nebija darījusi. Galvenais, ko centos viņai pateikt, ka viņai pašai dzīvē ir kaut kas jāsasniedz. Ja bērnam kas nesanāk, tad tieši atbalstošie vārdi “tu varēsi”, “tev izdosies” ir tie, kas ir jādzird. Visi, ar kuriem strādāju šajā projektā, ir patiešām gudri bērni, vienkārši nav, kas viņus ikdienā uzklausa. Es bērnus saprotu no tā, kā es sevi atceros viņu gados un ko gaidīju no skolotājiem. Atceros, ko es gribēju saņemt no skolas, un tā es šodien savā darbā cenšos lūkoties uz skolēniem. Es pret bērniem klasē izturos tā, kā es gribētu, lai izturas pret maniem bērniem.
- Vai skolotājam ir svarīgi arī pašam turpināt mācīties?
- Jā, ir svarīgi pašizglītoties. Vasarā apmeklēju divus Montesori pedagoģijas kursus Valmierā. Mācījos tieši vairāk izprast, kā strādāt ar bērnu, ja viņam kas nesanāk tavā priekšmetā, un kā atrast citu pieeju. Varbūt ir jāierauga bērnā viņa problēma, kas vispirms jāatrisina, lai viņš atvērtos tavam priekšmetam. To var reizēm izdarīt arī caur vienkāršu joku vai spēli. Būtiski, lai bērns iemācās pārslēgties no negatīvā, kas ir viņa ikdienā, uz to, ko vēlies viņam iedot savā stundā. Šajos kursos mēs apguvām to, ka bērni mācās caur sajūtām.
- Ko jūs savā darbā noteikti centīsieties īstenot?
- Esmu gatava savā darbā pētīt un taustīt šīs dažādās pieejas bērniem, lai rezultātā visiem sanāk izdarīt uzdoto. Skolai ir jāparāda ceļš uz zināšanām, lai bērns pats spētu saprast - jā, šī joma viņu interesē un ir vērts par to uzzināt vairāk. Ir bērni, kuri ir ļoti gudri un kuriem burtiski vajag, lai skolā viņiem dod ko grūtāku, tā sauktos “cietos riekstus”. Sekoju arī līdzi projekta “Skola 2030” vebināriem tieši par mājturību un tehnoloģijām, kā tur saredz šo priekšmetu nākotnē. Vēlos bērnus virzīt, lai viņi var saskatīt sev apkārt iespējas, ko citi pirms tam nav ieraudzījuši. Gribu mudināt bērnus arī caur savu priekšmetu uzdrošināties radīt nebijušas skices un produktus. Varbūt kādā dienā tas var tapt par produktu, ko citi labprāt no tevis iegādāsies, un tu varēsi ar to pelnīt.

Par Laimu

◆ Vārds, uzvārds: Laima Jaunzema.
◆ Vecums: 33 gadi.
◆ Dzimtā puse: Jaungulbene
◆ Mācījusies: 1.-9.klasē -
Gulbīša vidusskolā, Rīgas Purvciema amatu skolā (tekstilmateriālu izgatavotājs), Rēzeknes augstskolā (mājsaimniecības/mājturības un biznesa ekonomisko pamatu pedagogs), papildu izglītība - “Universum” kursi Valmierā “Praktiskā apmācība Montesori pedagoģijā”, “Montesori gramatikas kurss”.
◆ Darbavieta: mājturības, mājsaimniecības un biznesa ekonomisko pamatu skolotāja Sveķu un Gulbīša pamatskolā.

Uzziņai

Projekts “Pumpurs” ir Eiropas Sociālā fonda projekts, lai mazinātu to bērnu un jauniešu skaitu, kas pārtrauc mācīties. Projekta laikā tiek norīkots speciālists, kurš saņem iespēju un resursus individuāli strādāt ar skolēniem, kuriem tas nepieciešams.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bērni jāiedrošina un jāuzklausa

Kategorijas