Puse mūža – vienā darbavietā

2019. gada 20. septembris 00:00

2795

Kad gulbenieša Jāņa Kokara bijušie kolēģi posās svinēt viņa 90 gadu jubileju, secināja – par Jāni vajadzētu pastāstīt laikrakstā. Viņš to ir pelnījis, 40 gadus godam pildot sakaru montiera pienākumus, kopā ar dzīvesbiedri iesaistoties kolektīva aktivitātēs un saviesīgajā dzīvē. Bijušie kolēģi vēl arvien cits citu atceras gan prieka, gan skumju brīžos un tiekas.

Krāj zināšanas un pieredzi līdz ar sakaru attīstību
“Sakaru montiera darbs ir gandrīz visa mana dzīve. Madonas sakaru tehniskās ekspluatācijas mezgla Gulbenes iecirknis bija manas otrās mājas. Strādāt sāku 1955.gadā un tā līdz aiziešanai pensijā,” atzīst J.Kokars.
Nav iespējams salīdzināt, kāds sakaru montiera darbs bija senāk un kāds tas ir tagad! Jānis ir darījis dažādus darbus – labojis un montējis sakaru līnijas, uzstādījis automātiskās telefona centrāles, montējis kabeļus, ar kuriem aizstāja gaisa līnijas, braucis par šoferi... Pat metināt vajadzējis.
Padomju varas gados visur bija radioreproduktori, arī par netraucētu skanējumu translācijas tīklā vajadzēja gādāt. Savulaik Madonas sakaru tehniskās ekspluatācijas mezglā ietilpa trīs rajoni (Alūksnes, Gulbenes, Madonas), un katrā bija līniju iecirkņi. “Varu teikt tikai labu par Jāni, viņš visus darbus izpildīja teicami, uz viņu varēja paļauties,” kolēģi raksturo Atis Anže.
Gulbenē bija divi sakaru montieri, kam vajadzēja nodrošināt sakarus apmēram 350 telefonu abonentiem, kā arī vēl 20 abonentiem Ozolkalnā, gandrīz tikpat Lejasstrados un nedaudz vairāk Stāķos. Pēc pērkona negaisa bija daudz bojājumu gaisa pārvades vadiem, bet sakaru montieriem bija katram pa velosipēdam. Turklāt svarīgs darba instruments bija parastās knaibles. Jānis atceras, ka Gulbenes rajonā sakaru nodrošināšanai bija tikai viena smagā automašīna un zirgs, tāpēc nereti gāja kājām arī uz Jaungulbeni vai Lejasciemu.
Protams, gadu gaitā viss mainījās, un Jānis mācījās, lai iegūtu augstāku kategoriju. Viņam ir 5.kategorija. Tagad Jānis secina, ka ir grūti atrast telefona numurus, lai piezvanītu, piemēram, aptiekai - nav ne telefona grāmatas, ne cita informācijas avota, kurā būtu atrodami abonenti. Jāmeklē internetā, jo dominē mobilo telefonu sakari. Jānim vēl ir mājas un arī mobilais telefons, bet vietējo telefonu lietotāju ir palicis ļoti maz.

Izvēlas saimniekot dzimtajās mājās “Kokaros”
“Kokaros” Jānis ir dzimis, audzis, svinējis kāzas, sagaidījis dēla Gundara un mazbērnu dzimšanu un vēl arvien dzīvo turpat, bet daudz kas ir mainījies. Lai gan mājai dota adrese, ne tikai pasta un sakaru darbinieki vēl arvien labi zina, kur atrast šos “Kokarus”. Braucot uz turieni, var iztēloties, kā savulaik Jānis un viņa dzīvesbiedre Mirdza devās uz darbu Gulbenē, kājām mērojot vairākus kilometrus vienalga – lietus līst vai saule spīd.
Kāpēc mājasvārds izraudzīts tāds pats kā uzvārds, Jānis nezina, toties norāda, ka māju cēlis viņa tēvs. Tas nozīmē, ka tai drīz varēs svinēt simtgadi, ko sagaidīs kopā ar dēla Gundara ģimeni un mazbērniem. Protams, viņu uzvārds asociējas ar leģendārajiem diriģentiem brāļiem Kokariem. “Tie ir mani brālēni, ar kuriem ir paliela gadu starpība, bet bija ļoti labs kontakts. Kad gadījās būt Rīgā, zinājām, kur atrast atslēgu, lai tiktu viņu dzīvoklī. Savukārt viņiem mūsu mājas durvis vienmēr bija atvērtas,” atklāj J.Kokars.
Brālēni, četri brāļi, visi bija muzikāli, bet tikai abi dvīņubrāļi izvēlējās mūzikas ceļu. “Kopā ar māti un tēvu bijām uz teātra izrādi “Zelta zivs”, kurā brālēni spēlēja. Dažkārt devos uz Ozolkalnu pie brālēniem, lai kopā uzspēlētu volejbolu. Tagad ir visādas bumbas, bet mēs ar kaimiņu puikām bumbu satinām no lupatām, lai spēlētu futbolu,” atceras J.Kokars. Viņš ar apbrīnu atceras brālēnu māti, kura brauca pie dēliem, kad tie cīnījās Kurzemes katlā.
Brālēnu mājas “Avotiņi” Ozolkalnā sen vairs nav. Arī Jāņa māja stāvēja kā uz vistas kājas, kad tika kapitāli remontēta. “Kopā ar sievu daudz darījām, lai to atjaunotu. Ar rokām zāģējām baļķus, bet tagad neviens ar zāģīti mežā neies. Diemžēl daudz ko vairs nevaru,” salīdzina Jānis. Kad viņš atgriezās no dienesta padomju armijā, brālēni mudināja doties uz Rīgu, lai tāpat kā viņi darbotos ar mūziku saistītā jomā. “Kā iešu prom un atstāšu māti? Tā paliku tepat un nenožēloju neko,” atzīst sirmais vīrs.
Vecāku saimniecībā bija divas govis, zirgs, cūka, aitas un vistas – viss, lai būtu nodrošināta iztika. “Vecāki cēlās četros no rīta... pļaut. Es pievedu barību ar zirgu,” atceras Jānis. “Kad tēvs nomira, vajadzēja palīdzēt mātei, nevarēju turpināt mācības. Bija jāķeras pie arkla ragiem,” stāsta J.Kokars. Viņš nepabeidza 6.klasi, bet pēc kara turpināja mācības arodskolā, kas atradās Skolas ielā (tagad ģimnāzija). Jānis mācības sāka Sarkanajā pilī, kur tolaik bija Vecgulbenes miesta sešklasīgā pamatskola, bet pēc tam turpināja Gulbenes 2.pamatskolā, kurā 1938.gadā viesojās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Jānis atceras, kā skolēni stāvēja godasardzē, sagaidot prezidentu.

Kopā darbā un atpūtā
J.Kokars strādāja kopā ar dzīvesbiedri Mirdzu, kas bija pasta darbiniece. Jānis atzīst, ka sievu nolūkoja darba ballē. “Mans draugs bija pāris ar Mirdzas draudzeni. Tā visi kopā ballē sadejojām,” saka J.Kokars. Toreiz Mirdza strādāja Lejasciemā, bet, kad Stāķos veidoja jaunu pasta nodaļu, sāka darbu tajā - tuvāk Gulbenei. “Gandrīz katru dienu satikāmies un sadraudzējāmies. Kopā ar sievu gājām uz ballēm gan Spārītes parkā, gan citur. “Kokaros” kāzas svinējām 21.maijā, kad pēkšņi bija uzsnidzis sniegs. Piebraukt mājai ar mašīnu nevarēja, tāpēc gājām kājām uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā atradās Bērzu un Rīgas ielas krustojumā. Toreiz tagadējo bankas ēku dēvēja par Tupeļu klubu,” stāsta Jānis. Kāzās bija apmēram pussimts viesu. Istabā bija galdi visapkārt. “Otrā dienā sniegs bija nokusis, tāpēc varēja laukā dejot. Kāzās viens brālēns sita bungas, viņa sieva spēlēja cītaru, bet draugs – akordeonu,” atceras Jānis.
Abi dzīvesbiedri kopā ar kolēģiem vaļējās automašīnās brauca ekskursijās pa Latviju, Lietuvu un Igauniju izbraukāja krustu šķērsu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Puse mūža – vienā darbavietā

Kategorijas