No drupu kaudzes atdzimusī Rankas muiža

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 20. septembris 11:16

12465

No gruvešiem atjaunotā Rankas muiža ir īsts un reizē pat neticams veiksmes stāsts. Ar mērķtiecīgu darbu Ābolu ģimene no Jūrmalas, kura 2003.gadā iegādājās Rankas muižas drupas, šo vietu ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Ikviens, kas apmeklējis šo vietu, ar atzinīgiem vārdiem novērtē saimnieku paveikto darbu.

Akmens čupa un izgāztuve
Gunita un Andis Āboli “Dzirkstelei” labprāt parāda un izstāsta, kas pa šiem gadiem izdarīts un ko vēl ir iecerēts darīt. “Gan parks ir valsts kultūras piemineklis, gan mūri ir valsts kultūras piemineklis, un šis piemineklis bija ierakstīts degradēto pieminekļu sarakstā. Rankas muiža pirms tam te bija norakstīta. Kad ienācām, te bija izgāztuve. Viss bija nodedzis, sagrauts. Tas bija 2002., 2003.gads, kad visi pirka muižas. Arī mans vīrs gribēja nopirkt muižu. Mēs arī sākām interesēties, bet daudzas muižas jau bija nopirktas. Bija palikusi vairs šī akmens čupa, kas bija tuvākā Smiltenei, jo vīram tā ir dzimtā vieta. Tagad briesmīgi apzināties, kādi mēs te stāvējām tajos gruvešos. Te bija Rankas pagasta miskaste, un rancēnieši mūs ilgi nepieņēma. Tad nebija atrisināta atkritumu apsaimniekošana. Uz šejieni visi nesa atkritumus. Mēs sākām te saimniekot, bet cilvēki vienkārši attaisīja sētu, iebrauca ar traktoru un izgāza atkritumus. Vajadzēja paiet desmit gadiem, līdz rancēnieši sāka lepoties ar mums. Attieksme ir mainījusies,” stāsta Gunita.
Eiropas projektus neizmanto
Cilvēki vēl joprojām nespēj noticēt, ka šī vieta ir atdzimusi. Tūristi brauc no visas Latvijas un priecājas par sakopto vidi. Arī paši 2003.gadā neesot spējuši pat iedomāties, ka te pēc vairāk nekā desmit gadiem izskatīsies šādi. “Mēs daudz nereklamējamies, jo esam aizņemti ar saimnieciskajiem darbiem. Arī vēstures izpēti esam nolikuši malā un ļoti daudz ko arī vēl nezinām, jo saimniecība ir liela. Protams, tūristi nāk un prasa vēsturi, bet patiesībā Rankas muižas vēsturi sākām veidot mēs, jo visu sākām no akmens kaudzēm,” saka Gunita.
Viss, kas līdz šim paveikts, izdarīts pašu spēkiem. “Mēs projektus nerakstām. Par Eiropas projektiem runājot, mēs tos neizmantojam, jo tas visu sadārdzina. Cik varam konkrētajā gadā paši atļauties, tik darām. Ja ir Eiropas projekts, uzreiz vajadzīgi iepirkumi, nepieciešama tāmēšana, tā visa procedūra, kas jāiziet, maksā vēl vairāk, nekā mēs to darām par saviem līdzekļiem,” skaidro Gunita.
Savukārt Andis piebilst, ja “ar pompu” paņem kredītu, iztērē miljonus, uzbūvē, tad kaut kādā brīdī viss saļimst, jo nav jau tik daudz tūristu. “Šādi objekti nav viegls peļņas avots. Tāpēc arī mēs šeit esam jau 17 gadus, un ir sasniegts tik, cik ir,” saka Andis.
Pagājušajā gadā Rankas muižu apmeklēja aptuveni 1500 tūristu, šogad - apmēram 3000. “Protams, tas viss šobrīd ir bijis dotējams. Mums ir mežsaimniecības uzņēmums, no tā līdzekļus ieguldām šeit,” atzīst Gunita.

Vienīgā privātā kapela Latvijā
Saimniekošanas sākumā Ābolu ģimene pie ēkām uzreiz neķērās klāt, jo tam bija nepieciešami lielāki finanšu līdzekļi. Viņi sakārtoja infrastruktūru, bruģēja ceļus, kopa parku. “Parkā strādā arboristi, un ir ieguldīts milzīgs darbs, lai tur tagad varētu pastaigāties. Savukārt pēdējos četros gados ir atjaunotas ēkas. Kopējā teritorija, ko apsaimniekojam, ir 11 hektāri,” saka Gunita.
Muižas teritorijā ir plašs ainavu, skulptūru parks ar iekārtotām skatu vietām un ar sarkaniem dakstiņu klātiem māju jumtiem. Ir vairāki dīķi ar ziedošām ūdensrozēm, laipas ar baltām koka margām un glīti nopļauts zālājs. Izvietotas lielas ziedu vāzes ar skaistiem ziediem. 2016.gada 2.oktobrī tika iesvētīta Lurdas Dievmātes un Svētās Bernadetes Romas katoļu kapela, piedaloties kardinālam Jānim Pujatam. Kapela ir muižas krāšņākais mākslas darbs.
Ideja par kapelu Ābolu ģimenei radās, jo muižas vēsture ir drūma. Gunita uzsver, ka ēkas nodega nevis revolūcijas laikā, bet gan jau mūsu laikos. Pirmo reizi Rankas muiža tika nodedzināta 1986.gadā un pēc tam tā dega 1991.gadā. Runā, ka tā esot bijusi ļaunprātīga dedzināšana. “Tas ir bēdīgi, ka šajos laikos muiža nodega. Kāpēc mēs gribējām baznīcu? Te bija postaža, un augšā uz zvana mums ir uzrakstīts “Par dzīvību”, jo mums likās, ka šī vieta ir tik bēdīgā stāvoklī, ka mēs to nekad neatdzīvināsim. Šķita - ja būs baznīca, tad sāks nākt cilvēki,” stāsta Gunita.
Ābolu ģimenei vienīgajai ir privātā kapela Latvijā, kas ir iesvētīta. “Mēs lepojamies, ka mums uzticējās. Kapelā saimnieko priesteri, mēs uzturam kārtību un tīrību,” stāsta Gunita.
Viņa arī piebilst - vietējie sākumā pārmetuši, ka te ir atvērts tūrisma objekts, tiek prasīta nauda par ieejas biļetēm. Bet vienu reizi mēnesī, kad notiek dievkalpojums, ieejas biļetes nav jāpērk. “Laipni lūgti!” aicina Gunita.
Oktobrī kapelai būs trīs gadi, un katru svēto misi apmeklē 30 līdz 40 cilvēki. “Svētajai misei obligāti ir jābūt vienu reizi mēnesī, jo mums ir īsta baznīca ar īstu sakramentu. Tas ir mūsu pienākums,” saka Gunita.
Viņa cer, ka Latvijā nākotnē attīstīsies sakrālais tūrisms un arī Rankas kapela būs viens no pieturas punktiem.

Plāni ierīkot lielu koncertzāli
Muižas zirgu stallī padomju laikos atradās traktoru mehāniskā darbnīca, bet tagad ir iekārtota reģistratūra. Andis un Gunita nolēmuši, ka šajā ēkā būs lielā koncertzāle, jo interese par koncertiem ir. Tagad koncerti notiek muižas bibliotēkā, kura pārtapusi par mazu koncertzāli. Te jau ir viesojušies vairāki mākslinieki. “Mums ir tuva opera un operete. Protams, piesakās dažādi mākslinieki, bet mēs paliksim pie klasiskā stila. Tā ir garīgā atpūta. Koncerti, kas ir rīkoti, ir bijuši pieprasīti. Cilvēkiem patīk šī atmosfēra. Vasarā tos necenšamies rīkot, jo vasarā jau tā ir daudz dažādu pasākumu,” stāsta Gunita.
Kas attiecas uz bibliotēkas izveidi, tad Gunita zina stāstīt, ka savulaik Rankas muižā bijusi liela barona Leonharda fon Meiendorfa bibliotēka, kurā glabājās aptuveni 11 000 grāmatu. Vietējie stāstot, ka tā kaut kur noslēpta un aprakta. Bet šogad kāds cilvēks esot viņiem atvedis grāmatu no šīs barona Leonharda fon Meiendorfa bibliotēkas. “Tā ir ar visu ierakstu. Mums to uzdāvināja. Tā ir vienīgā, kas atradusies no 11 000 grāmatām,” par iegūto autentisko lietu priecājas Gunita.

Atvērs garīgās atpūtas namu
Nākamgad Rankas muižā ir ieplānots atvērt viesu māju, bet tā būs citādāka - vērsta vairāk uz garīgo atpūtu.
“Mēs sakām - viesu nams, bet patiesībā tas būs garīgās atpūtas nams. Cilvēki ir vaicājuši, vai varēs pie mums palikt pa nakti, un es smejoties atbildu - jā, bet būs jānoliek mobilais telefons un dators. Ēkā, kurā būs iekārtotas viesu istabas, ir arī kapela, līdz ar to tā būs garīgā atpūta. Cilvēks varēs paņemt rokās grāmatu un atpūsties. Mēs esam stresa pilni, depresijas pārņemti, un šī vieta būs mierīga atpūta. Viesu namu, kur ballēties un līksmot, ir pietiekami. Mēs negribam ballītes, jo tad cilvēkus ir arī grūti kontrolēt un ar baznīcu tas kopā neiet. Viesu nama apmeklētājiem būs pieejama gan kapela, gan bibliotēka, gan parks, kur pastaigāties. Tā būs tāda sava publika, kura gribēs šādu atpūtu,” stāsta Gunita.
Andis piebilst, ka objekts ir liels un visu laiku tajā ir kaut kas jādara. Lielo pili viņi nolēmuši iekonservēt un neaiztikt - visiem māksliniekiem tā patīkot kā arhitektūras piemineklis. “Mēs daudz ceļojam, un, piemēram, Francijā neviens neatjauno tādas ēkas. Jā, mums prasa, kāpēc jūs neatjaunojat pili. Pasaulē šāda stāvokļa objektus neatjauno. Tos atstāj kā mākslas objektus,” skaidro Gunita.
Andis uzsver, ka vajadzīgs jau arī saturs un pielietojums. Kad sākuši atjaunot ēkas, vajadzējis sākumā izdomāt, ko tajās darīs. Tās arī jāuztur. “Ēka bez mēbelēm, bez mākslinieku darbiem nekas nav. Ja ir ekspozīcija, tad tūristam svarīgi nākamajā gadā jau redzēt citu ekspozīciju,” saka Andis.
Šopavasar Rankas muižā tika iestādīti 70 ceriņi. Gunita saka, ka viņiem būšot pašiem savs ceriņu dārzs līdzīgi kā Dobelē. Par ceriņu dārzu viņiem ir īpašs, smeldzīgs stāsts. Tas veltīts operdziedātājai, vokālajai pedagoģei un koncertu producentei Rudītei Ruško, kura pērnā gada nogalē negaidīti devās mūžībā. Viņa bija Gunitas un Anda jaunākās meitas vokālā pedagoģe. “Mums tas bija liels trieciens. Rudīte Ruško bija arī Dobeles ceriņu svētku rīkotāja. Viņai par godu esam iestādījuši ceriņu dārzu Rankas muižā,” saka Gunita.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas Valsts mežiem”.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No drupu kaudzes atdzimusī Rankas muiža

Kategorijas