Pienenes sakne

2019. gada 24. septembris 10:17

(Turpinās no 10.septembra laikraksta)
Tā noteikti nav tikai sagadīšanās, ka Daigu un Ramonu, Arvi, Ivaru un Aivaru, Anitu, Irisu, Evitu un Ilonu – kodolu, ap kuru reiz “vārījās gulbeniešu dzejas garainis”, pieminu tieši šajā – dzejas svētku laikā. Viņi nav vienkārši vārsmotāji, bet gan patiesi talantīgi cilvēki un lieliski draugi, katrs ar savu dzīvesziņu un atšķirīgu rokrakstu, un, lai cik tas dīvaini liktos, sešus no viņiem sastapu tieši pavasarī. Tieši pieneņu ziedēšanas laikā.Pavasaris gan ir tāds dabas un dzejnieku atmodas laiks, kad dvēseles līdz ar asniem raisās un plaukst, tomēr – mūsu ceļi varēja arī nekrustoties, ja vien es tolaik nestrādātu bibliotēkā un jau nedomātu par novada dzejnieku apzināšanu. Sajūta, ka dzejas rakstītāju man apkārt ir daudz, urdīja un nedeva mieru, un es sapratu, ka spēju plašam lasītāju lokam darīt zināmus viņu vārdus. Tiesa, vēl bija jāpaiet vasarai, pirms visus aicināju sanākt kopā un lemt par kopkrājuma “Autogrāfs” izdošanu. Bet es solīju vairāk par tiem, kurus satiku pieneņu ziedēšanas laikā.
Vēl tik tikko plauka ceriņi, kad Arvis ieradās bibliotēkā ar paprāvu sarakstīto dzejoļu kaudzīti. Tas bija patiess pārsteigums man, kā arī prieks par talantīgi uzrakstītajiem darbiem. Viņa dzejas rindās mijās vīrišķīga pašapziņa, tikko samanāms skarbums un kvēla mīlestība. Dzejolis par puķuzirņa ziedēšanu kļuva par sākumu mūsu liriskajam dialogam, kas atklāja mīlestības šķautnes četros tās gadalaikos. Dzejiskā saruna drīz vien iegūla grāmatas vākos un aizveda lasītājus saistošā piedzīvojumā. Arvja dzejoļu ieskanēšanās Agra Gedroviča un “Sestās jūdzes” izpildījumā bija kas vairāk nekā vienkārša atzinība. Dziesmu teksti daudzus mudināja sapņot, ilgoties un mīlēt.
Ilona, savulaik strādājusi par redaktori divos rajona laikrakstos, aktīvi nodarbojās ar izdevējdarbību, tāpēc mūsu satikšanās nebija nejauša. Varbūt tā jau izsenis bija zvaigznēs ierakstīta un nenovēršama, ko gan mēs iepriekš zinām par pagriezieniem dzīves ceļā? Pieneņu ziedēšanas laiks savu roku tur bija pielicis tikai tik daudz, cik pavasarīgais pacēlums ar trakām idejām un šķiet – viegli realizējamiem plāniem. Tomēr tieši mūsu satikšanās gadu gaitā ir radījusi virkni novadnieku darbu krājumu, sagādājot prieku gan autoriem, gan grāmatu lasītājiem. Katram zināms, cik patīkami ir saņemt kaut nelielu uzslavu, justies novērtētam, godātam un savējo atbalstītam, cik svarīgi dzejniekam ir rokās turēt Savu Pirmo Grāmatu.
Ivara uzrunājošās rindas par pieneņu trako saziedēšanos, par kamenīti un ceriņiem tik ļoti sasaucās ar dabas pavasarīgo aicinājumu, ka radās virkne dziesmu ģitāras izpildījumā. Sākotnēji maigi liriskā un kaislīgā dzeja, kas vēlāk pārtapa patiesā un skarbā dzīves vērojumā, bez liekiem vārdiem joprojām uzrunā virkni lasītāju. Ivara neparastās – reizēm draiskās, reizēm dzēlīgās – asprātības, kuras esmu nosaukusi par “īsismiem”, būtu pelnījušas apvienoties grāmatas formātā un atrasties katra humora un kodolīgu teicienu cienītāja plauktā.
Daiga, reiz satikta kādā dzejas pasākumā, kur izcilas fotoetīdes papildināja viņas rakstītās rindas, pēc mana aicinājuma bibliotēkā ieradās kopā ar savām gleznām. Tolaik centos apzināt sabiedrībai ne tikai vēl neiepazītus tekstu autorus, bet arī vietējos māksliniekus, jo – Savējo zīmes taču ir jāpazīst! Bibliotēkas izstāžu siena prasījās pēc kaut kā saulaina un koša, un Daigas magones tur lieliski iederējās. Neesmu viņai jautājusi, vai viņa nevēlas uzgleznot pienenes, bet zinu, ka liepziedi viņai padodas lieliski! Gleznā gan tie ir tikai apjaušami, jo liepas izgaismo vēlā vakara stundā uz palodzes iedegtā naktslampa. Aicinoši spilgta un mājīgi silta, smaržojoša pēc vasaras un liepām.
“Silta gaisma no tava loga līst –
Vai tā medainā liepa?
Vai varbūt naktslampas sirds?”
es vēlāk taujāju dzejas rindās, jo Daigas lampa līdzinājās tai, kādu mamma mēdza iedegt logā mani gaidot pārbraucam no studijām. Jau iztālēm no kalna gala jutu, kā mājas panācās pretim un klusi čukstēja: “Gaidām…”
Manas un Daigas draudzības sākums ne reizi vien atspēries pieneņu ziedos – gan skolas laikā, gan pirmajiem nedrošajiem dzejoļiem rodoties, gan tagad – plecu pie pleca dzīvi rakstot un lasot. Lai gan tā pa īstam mēs sasaucāmies, satikāmies un palikām viena otrai caur šo gleznu, kas raisīja arvien dziļāku sapratni un tuvības sajūtu. Viņas spilgtā un tēlainā dzeja lieliski papildināja manējo, un mēs sajutām, ka spējam būt tandēms.
Aivars bibliotēkā ieradās reizē ar Nika pavasara ziedu fotogrāfijām un lika skanēt ne tikai klavierēm, bet arī klausītāju dvēselēm. Tā kā dzeja un mūzika vienmēr gājusi roku rokā un caur vienojošu prizmu radījusi īpašu emocionālo noskaņu, arī mūsu sniegums aizkustināja ne vienu vien klausītāju. Kopīgajos liriskajos pasākumos atklājās arī citi Aivara talanti – prasme ātri sarindot dzejoli, intriģējoši uzrunāt auditoriju un ienest scenārijā negaidītus, teatrālus efektus.
Citugad, kad uzziedēja pienenes, pie manis atnāca Ramona un pārsteidza ar savu dzirkstošo enerģiju, kas tik ļoti saderējās ar pavasarīgajām noskaņām. Mūsu satikšanos man grūti iedomāties citā gadalaikā – tikai pavasarī pie kastaņu ziedošajām svecēm un pieneņu starojošajām saulītēm! Viņas patiesajā sirsnībā slēpās kaut kas tik meitenīgi mīļš, ka man gribējās Laikam lūgt: “Neapdzēs!” Daudzveidīgajās dzejas kompozīcijās, kas izskanējušas gadu gaitā, Ramonas sniegums ienesis skanīgu un svaigu pavasara prieku, klausītāju sejās liekot uzplaukt saulainam pieneņu smaidam.
Tie ir tikai daži no maniem dzejas draugiem, kuri laika gaitā kļuvuši gan par drošu un uzticamu atbalstu (kopīgas intereses taču vieno), gan par iedvesmojošiem spārniem. Droši vien bija jāpaiet laikam, lai apjaustu – cik nozīmīgs sev un citiem ir bijis šis divdesmit gadu ilgais mūža posms. Tolaik galvenā doma bija – cik svarīgi tas ir ikvienam no viņiem. Es varu būt lepna, ka vairāki novada autori man uzticējuši sastādīt vai rediģēt viņu pirmo krājumu, kā arī būt klāt to svinīgajā iziešanā tautā. Tātad darbs, ko esmu paveikusi, nav bijis velts – lasītāji iepazinuši jaunus novadnieku vārdus.
Man viņu pietrūkst. Tās savstarpējās sapratnes un uzticēšanās, tās neatkārtojamās kopā būšanas un noskaņas, ko rada prātam un sirdij viegli uztverami, no sirds teikti, neliekuļoti vārdi. Šajā Dzejas dienu laikā man tik ļoti gribētos viņiem visiem – arī Agnesei, Anitai, Antoņinai, Gunitai, Janai, Inesei, Intai, Irisai, Sarmītei, Uldim, Vilim, Vijāram un citiem - dzejas kafejnīcu sarīkot Vidusjūras krastā! Līdzīgu kā reiz plaši apmeklētais, daudziem spilgti atmiņā palikušais dzejas krājuma “Rabarberu vīns” atvēršanas vakars… Ar saksofona romantisko skanējumu vai grieķu mūzikas smeldzīgajām noskaņām, ar sirtaki kaisli vai hasapiko bravurīgo straujumu. Bet varbūt pietiktu tikai ar jūras un vēja daudzveidīgo simfoniju, lai labāk sadzirdētu un sajustu cits citu… Lai apjaustu, ka šajā triādē – dzeja, jūra un vējš – ceturtais elements ir sirds.
Ar Daigu, Ramonu un Raimondu mēs gan Pafosā reizēm tiekamies – vērojam saulrietu, klausāmies jūru, vēju un cikādes, lasām un rakstām dzeju, gleznojam un, kā jau piedien dzejiskai bohēmai, lejam glāzēs vīnu, jo Afrodītes salā, kur jau senatnē Zeva dēls Dionīss mācījis vīnkopību, vīnam ir pavisam cita garša – tajā ir mazliet no vieglas jūras brīzes un svaiga vēja… Tad vieglāk atšķirt zvaigznes no salūtu sprakšķiem un aizceļojošo lidmašīnu mirgojošajām uguntiņām. Tad uz neilgu laiku aizmirstas pienenes sūrums, bet zieda zeltaino starojumu ik dienas bagātīgi sniedz saule. Tad domas plūst raitāk un krāsaināk, dzimst sapņi un neprātīgas idejas par grāmatu ar Vidusjūras garšu.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas