Dzirkstele.lv ARHĪVS

Igaunija: brīnumaina vieta kalna galā

Pārsla Konrāde

2019. gada 25. septembris 12:27

488
Igaunija: brīnumaina vieta kalna galā

Igaunijas austrumos Kuremee atrodas Pihtitsas (latviski pareizi jābūt tā, nevis Pjuhticas) Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo sieviešu klosteris. Vārds “pühtitsa” igauņu valodā nozīmē “svēta vieta”. Tieši tur 16.gadsimtā aitu ganiem pie avota parādījusies sieviete gaišzilā tērpā. Kad kopā ar ciemata iedzīvotājiem gani apskatījuši šo vietu, viņi ozola plaisā atraduši Dievmātes aizmigšanas ikonu. Pie šī ozola ticīgie uzcēluši kapelu. Kopš tā laika šo vietu dēvē par Pihtitsu.

Sākumā Dievmātes ikona glabājusies kapelā pie ozola, bet vēlāk aizvesta uz baznīcu 30 kilometru attālumā. Katru gadu Dievmātes Aizmigšanas dienā ticīgie nesuši ikonu uz Svēto kalnu. Ceļš bijis ļoti smags, jo tolaik ceļu nebija un pareizticīgie gājuši cauri mežiem un purviem pa šaurām taciņām.

19.gadsimtā tika nolemts ikonu glabāt tur, kur tā atrasta, tāpēc sāka celt klosteri, kur to glabāt. Klosteris uzcelts 1891.gadā. Speciāli klosterim tika izlieti zvani, kuri tur atrodas joprojām. Katru rītu un vakaru māsas kāpj augšā, lai zvanītu šos zvanus. 1893.gadā uzcelti grezni vārti, kuri tagad izgreznoti ar Dievmātes zīmējumiem. 1910.gadā tapusi galvenā katedrāle 1200 cilvēkiem. Sākumā tā izmantota tikai vasarā, jo to nevarēja ziemā apkurināt. Taču vēlāk uzcēla katlumāju un katedrāli varēja izmanto visu gadu. Katedrāles laukumā jau aprīlī sāk ziedēt puķes un zied līdz salnām. Par to rūpējas māsas.

Klosterī ir mazliet vairāk par 100 māsām. Tā kā klosteris atrodas lauku teritorijā, tad galvenā māsu nodarbošanās ir lauksaimniecība. Klosterim ir savi lauki, dārzi, tiek sēti rudzi, mieži, kvieši, audzēti visi dārzeņi, ir savas siltumnīcas, kūtis, govis, vistas, bites. Visu gadu klosterī ir atvērtas četras viesnīcas; ja uz svētkiem atbrauc vairāk viesu, tad vēl atver papildu viesnīcas. Klostera māsas darbojas rokdarbu darbnīcās, piemēram, šuvēju, pinēju, zelta izšuvēju, ikonu zīmētāju. Izvēloties nodarbošanos, tiek ņemts vērā māsas vecums, talanti, veselība. Jāteic, ka tiešām klosterī ir, ko redzēt!

Īpašs ir kāds koka dievnams, ko savam vīram Igaunijas gubernatoram kņazam Sergejam Šahovskim uzcēlusi kņaziene. Viņš cēla baznīcu, bet pēkšņi 42 gadu vecumā nomira. Kņaziene nolēma apglabāt vīru turpat. Vīra piemiņai baznīcas iekšpusē pie sienām ir piekārti porcelāna vainagi ar metāla lapām. Kņaziene ļoti sērojusi, tāpēc likusi izgatavot visu bēru vainagu kopijas. Dievnams ir mazs, bet jauks. Tas būvēts no ozolkoka, un viss tur ir tāpat, kā tolaik, kad to uzcēla 1895.gadā. Dievnams ir auksts, jo to speciāli nekurina, lai tas pavasarī atdzistu un rudenī kļūtu vēsāks pamazām. Tieši tāpēc, ka tas notiek pakāpeniski, dievnams stāv vairāk nekā 120 gadus kā jauns.

Stāsta, ka kara laikā kāds lidotājs saņēmis pavēli sabombardēt klostera katedrāli. Viņš stāstījis, ka laiks bijis skaidrs un saulains, bet, kad pielidojis pie klostera, kalns bijis miglā tīts. Viņš neko neredzējis un sācis mest bumbas pēc aprēķiniem. Pēkšņi debesis pavērušās un parādījusies sieviete gaišzilā tērpā, kura teikusi: “Dēliņ, neposti manu namu!” Kad pēc kara lidotājs iegājis katedrālē un ieraudzījis Dievmātes ikonu “Pie avota”, viņš iesaucies, ka tā ir tā pati sieviete, ko viņš redzējis virs klostera. Arī vietējie iedzīvotāji stāstot, ka kara laikā viņi bieži vien redzējuši, kā neredzams spēks krītošās bumbas aiznes sānis.

Svētais avots kalna pakājē ir slavens ar ūdens dziedinošajām spējām. Vai tā tiešām ir, jāpārbauda pašiem. Šobrīd uz avota uzcelta maza mājiņa, kurā ikviens var pa koka kāpnītēm iekāpt svētajā ūdenī. Tāpat iespējams ūdeni ieliet traukā un paņemt līdzi. Avots neaizsalst pat stiprā salā.