Politikā jāprot tikt galā ar negācijām un spriedzi

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"

2019. gada 27. septembris 11:28

3728

Politikā jāprot tikt galā ar negācijām un spriedzi

Lejasciemietis Jānis Naglis ir viens no tiem 17 pirmajiem vietējiem deputātiem, kuri 2009.gadā sāka veidot Gulbenes novada pašvaldību. Viņš domē bija ievēlēts no “Jaunā Laika” un “Pilsoniskās savienības” saraksta un bija ceturtais populārākais šajā sarakstā aiz Anda Caunīša, Ilzes Mezītes un Ivara Kupča. Vēlāk, sākot no 2013.gada vidus, J.Naglis divus gadus vadīja Gulbenes pilsētas pārvaldi. Pēc tam pēc paša vēlēšanās aizgāja no šā amata. Nu viņš jau labu laiku ir atgriezies savā profesijā – ir mežsaimniecības speciālists uzņēmumā “Ingka Group”. “Dzirkstele” J.Nagli ir aicinājusi uz sarunu par vietējo politiku, atskatoties uz Gulbenes novada pašvaldības 10 gadiem.
- Kuri ir visspilgtākie iespaidi no jūsu dalības vietējās pašvaldības darbā?
- Tas bija viens manas dzīves posms, kuru nenožēloju un kuru nav iespējams aizmirst. Tā bija iespēja iepazīt dzīvi un cilvēkus no citas puses. Varu pateikt atklāti – kamēr nebiju aizgājis strādāt uz pilsētas pārvaldi, iedomāties nevarēju, kādas problēmas ir cilvēkiem. Pieļauju, ka daudzi politiķi joprojām to nezina, jo viņi dzīvo citā pasaulē. Kamēr neesi sastapies aci pret aci ar cilvēku dzīvēm, viņu grūtībām, par to nedomā. Man šī sastapšanās kļuva par pamata iemeslu, kāpēc es aizgāju no darba pilsētas pārvaldē. Katru dienu man nācās sastapties ar negatīvo. Cilvēki nenāca palielīties, ka viņiem klājas labi. Cilvēki nāca ar problēmām. Ieklausoties viņos, pats jutos negatīvi uzlādēts. Piemēram, atnāk seniore un stāsta – kamēr vīrs bijis dzīvs, no divām pensijām trīsistabu dzīvoklī dzīvot bijis iespējams. Paliekot vienai, viņa, nomaksājot par dzīvokli, faktiski vairs neko nevar atļauties. Dzīvokli viņa ir privatizējusi. Bērni ir ārzemēs - cik var, tik palīdz, bet pamatā ar visu galā ir jātiek pašai. Ko lai dara šajā situācijā? Prasīju padomu dažam no vietējiem politiķiem, kuri ir novada deputāti arī pašlaik. Viņu atbilde bija – lai maina dzīvokli, lai iet uz malkas apkuri! Bet vai tas ir godīgi? Cilvēks visu mūžu ir strādājis un šo dzīvokli ir nopelnījis. Sieviete teica: “Man šī vieta ir tuva.” Un tad es devu viņai padomu - maksāt par elektrību, par apsaimniekošanu, bet pārējo pēc iespējām. Sāpīgi? Jā! Un tā nav tikai Gulbenes problēma. Tāpat ir visā Latvijā.
- Neesam gatavi pārslēgties uz citiem spēles noteikumiem?
- Mans uzskats ir tāds. Pie šīs situācijas vainīgi esam tikai mēs paši. Ja mēs salīdzinām, kā klājas citās Baltijas valstīs – Lietuvā un Igaunijā -, viņu atbilde mums ir gaužām vienkārša: “Jums ir pieci priekšnieki un viens strādnieks, bet mums ir otrādi – viens priekšnieks un pieci strādnieki.” Viņi savu naudiņu tādos “mersedesos” kā mēs neizšķiež. Cik mums vadošajās valsts iestādēs priekšnieki saņem tādas algas, kādas pat Valsts prezidents nesaņem? Kur ir loģika? Latvijā valsts iestādēs kabinetos vajadzētu iztīrīt pusi ierēdņu. Bet mums – ja ir krēsls, tad ir arī pakaļa. Un, kad ieiesi kabinetā, reti kurš patiešām strādā.
- Vai arī novada pašvaldībā ir par daudz darbinieku?
- Jā. To es varu pateikt atklāti. Ir, protams, pašvaldība, cilvēki, kuri tiešām strādā reālu darbu. Piemēram, pašvaldības administrācijā strādājošais speciālists Jānis Barinskis. Viņš un viņa komanda! Darba rezultāts tiešām ir redzams, kaut patiesībā pašlaik es minimāli sekoju līdzi tam, kas notiek novada pašvaldībā. Pārsvarā es esmu savā pasaulē - esmu mežā. Bet tomēr es dzirdu un redzu arī pašvaldībā notiekošo. Tāpat kā visi šejienes iedzīvotāji. Ir prieks Gulbenē iebraukt pa Brīvības ielas rotācijas apli, braukt pa sakārtotām ielām. Bet, runājot par pašvaldības administrāciju kopumā, atlaist varētu, ja ne trešo, tad vismaz ceturto daļu darbinieku. Un nekas no tā nemainītos ne uz labo, ne uz slikto pusi! Arī pašvaldības deputātu skaits ir par lielu - varētu pusi atlaist! Ja būtu mazāk deputātu, viņi mazāk arī kašķētos savā starpā. Tur jau ir tā vislielākā nelaime! Deputātiem būtu jābūt vienotiem kā zāģa zobiem. Kopā ir jādara! Bet, kad notiek strīdi starp partijām, arī roku celšana par jautājumu izlemšana notiek pēc partijas piederības, nevis pēc būtības. Tur ir tā ļaunuma sakne!
- Agrāk pašvaldībā tomēr nebija vērojama tik bieža atbrīvošanās no “nevajadzīgiem” cilvēkiem?
- Notika un notiek. Raganu medības ir bijušas un ir. Sāksim jau ar Sarmīti Krišāni. Viņu nevis atlaida no pašvaldības izpilddirektores darba, bet “noēda”. Tiku ar viņu kopā strādājis. Protams, Sarmītei bija savi trūkumi tāpat kā visiem. Tomēr kā izpilddirektori es viņu vērtēju ļoti augstu. Protams, viņai bija nesaskaņas ar darbiniekiem. Jā. Viņu “noēda”, jo vajadzēja krēslu atbrīvot kādam citam. Sarmīte pēc tam tiesājās un vinnēja. Cik naudas no pašvaldības maka toreiz aizgāja šīs tiesvedības rezultātā? Tas neinteresēja pilnīgi nevienu. Galvenais bija tikt vaļā. Andri Vējiņu novada domes priekšsēdētāja amatā - “noēda”. Varbūt viņš kā vadītājs bija sācis rīkoties par strauju, bet viņš gribēja ievest kārtību. Un tauta bija par Andri nobalsojusi! Vajadzēja ļaut viņam strādāt. Viņš gribēja strādāt! Tālāk “noēda” arī pašvaldības izpilddirektori Gunu Šviku. Arī viņa varēja strādāt. Viņa bija ar apgriezieniem. Tie, kuri visi ir “noēsti” un kuri arī cits citu ir “ēduši”, varēja strādāt kopā, ja būtu bijuši vienoti kā kulaks, kā komanda. Kopā viņi būtu spēcīgi!
- Vai trūka prasmes sadarboties? Visi ir lielas personības.
- Katram jāprot reizēm piezemēties. Un nav pa dzīvi jāsteidzas ar ātrumu 200 kilometri stundā. Stress liek tā darīt. Bet mums vajadzētu ievērot atļauto ātrumu. Visu laiku esam dzīves ritenī un sūdzamies, ka nav laika. Nevajadzētu strēbt karstu.
Par sevi personīgi varu teikt – es sevi politikā neredzēju. Es pamēģināju un sapratu. Un es aizgāju atpakaļ tur, kur man ir jābūt. Es uzskatu, ka zemniekam ir jāar zeme, maizniekam jācep maize un politiķim ir jātaisa politika. No pašreizējiem politiķiem novada domē varbūt puse atbilst šim aicinājumam. Vienreiz vajadzētu saprast tam vienam otram mūsu deputātam, ka viņam ir jāatstāj tā vieta. Dažam labam taču balsis ir nopirktas, lai tikai tiktu par deputātu. Es varētu pierādīt!
- 10 gados deputātiem novadā bijis jāpieņem smagus, nepopulārus lēmumus.
- Pēdējais skaļākais domes lēmums ir par Jaungulbenes 142 hektāru “Sila” zemes pārdošanu. Teikšu kā mežsaimnieks ar 40 gadu darba stāžu - šis gājiens, kuru dome veica pie pašreizējās situācijas, bija ļoti pareizs. Es Jaungulbenē savulaik esmu strādājis par mežzini un šo mežu pārzinu ļoti labi. Es šo mežu nebūtu tik augstu vērtējis, kā to izdarīja izsoles uzvarētājs. Arī uzņēmums “Ingka Group”, kuru pārstāvu, piedalījās “Sila” izsolē un palika otrajā vietā “aiz borta”. Jā, “Silu” nopirka zviedri, un es par to priecājos. Tie ir cilvēki, kuri prot apsaimniekot mežu. Es redzu, ka zviedru firmas apsaimnieko mežus. Tajos tiek ieguldīti milzu līdzekļi atjaunošanā, jaunaudžu kopšanā, augsnes gatavošanā, meliorācijā. Zviedriem nav tādu vārdu “pietiek”, “stop”, “nav naudas”. Zviedriem ir tā: cik varat, tik dariet! Viņi strādā nākotnei. Tā kā viņi mēs, latvieši, mežu apsaimniekot nevaram - mums nav tādas naudas. Mēs izcērtam, un ar to pašu viss beidzas. Zviedri nekad jaungulbeniešiem neteiks, ka viņi nedrīkst kāju spert “Silā”. Starp citu, šā meža vērtība ir trīs reizes mazāka, nekā zviedri ir samaksājuši. Tur arī šobrīd nav, ko cirst! Tā ka iedzīvotājiem nav jāuztraucas. Zviedri to meža zemi projām nekur neaiznesīs, taču saimnieki tagad tur būs viņi. Tā ir realitāte. Par to neviens negrib atklāti runāt, bet Latvijas zeme lielā mērā ir pārdota. Zemgali ir pārpirkuši dāņi ar turienes lauksaimniecības zemēm, pa mūsu mežiem saimnieko zviedri. Bet tas nav sliktākais variants! Vienkārši trīs Baltijas valstu grupā Latvija ir vārgākais posms. Latvijā zemi vēl joprojām pārdod, bet Igaunijā tas vairs nenotiek. Man bija tāds gadījums. Darba darīšanās atrados meža teritorijā tuvu robežai ar Krieviju. Man nebija līdzi dokumentu. Mūsu robežsargi aizturēja mani un prasīja paskaidrojumus. Teica, ka es atrodoties uz Latvijas-Krievijas robežas. Iebildu pajokojot: “Nekā. Mēs esam uz Zviedrijas-Krievijas robežas. Te visapkārt ir zviedru īpašumi, tāpēc man ir atļauja uzturēties pierobežā. Te ir manis pārstāvētā uzņēmuma meža īpašumi.”
- Ko teiksiet par Gulbenes slimnīcu?
- To, kas noticis ne tikai ar mūsu slimnīcu, bet ar Latvijas medicīnu kopumā, es nesaprotu. Agrāk Gulbenes slimnīca bija pavisam normāla iestāde ar savu operāciju zāli, rentgenu, saviem ārstiem. Tagad ir kaut kas dīvains. Pagājušajā gadā man darba procesā acī ielēca šķemba. Nomocījos nedēļu. Tad sāku just, ka ar vienu aci jau lāgā vairs neredzu un sāp. Aizeju pie viena acu ārsta - tas ir atvaļinājumā. Aizeju pie otra - tur pasaka, ka ar tādām lietām nenodarbojas. Devos uz Gulbenes slimnīcas traumpunktu. Tur man izmērīja temperatūru, asinsspiedienu, paskatījās acī un teica, ka redzot skaidu. Pateica, ka konstatējusi ir, bet palīdzēt nevar, un par apkalpošanu paprasīja 5 eiro. Ieteica braukt un meklēt palīdzību citur. Nu kas tā ir par slimnīcu?! Es sazvanīju Balvu slimnīcu, kur arī ir acu ārsts. Viņam vajadzēja pāris minūšu, lai ar vates palīdzību dabūtu šķembu no acs ārā, vēl iepilināja zāles, un viss bija kārtībā. Protams, tas bija maksas pasākums, bet bija arī jēga.
- Uzskatāt – novadam ir vajadzīgs līderis, kurš ir autoritāte, vai svarīgāks ir komandas princips?
- Personībai ir liela nozīme. Tāds cilvēks novada priekšgalā bija Nikolajs Stepanovs. Viņš ļoti daudz izdarīja! Ko tikai par viņu nerunāja! Ka viņam esot ārzemju īpašumi uz salām - vai tad tā bija taisnība? Nikolajam nebija nekā vairāk par viņa lauku māju. To viņš nopelnīja ar savu darbu. Tik daudz, cik viņš izdarīja pilsētas, rajona, novada labā, diezin vai kāds cits vēl ir izdarījis. Viņam bija progresīvs skatījums. Nikolajs bija par to, lai tiktu atjaunotas ekonomiskās saiknes ar kaimiņiem Krievijā. Pilnīgi pareizi! Viņš uzskatīja, ka dzelzceļš uz Krieviju nav jānojauc. Nikolajs bija politiķis, par kuru tauta vienmēr balsoja visvairāk. Viņš bija līderis! Tikai – viņam vajadzēja pašam laikus aiziet no politikas. Savu veselību viņš atstāja darbā! Kad pats gāju projām no pašvaldības darba, tiku aicinājis: “Nikolaj, ejam abi divi projām!” Es varēju, viņš vēl nevarēja aiziet. Viņam gribējās vēl darīt. Kaut arī lāgā vairs nevarēja.
- Kādas perspektīvas redzat šim novadam?
- Ko var izdarīt, ja tauta aizplūst... Es pat īsti nezinu, cik tagad novadā ir cilvēku. Iemesls? Daudzi vietējie uzņēmumi ir beiguši pastāvēt. Mēs visi zinām, ka Latvijas nodokļu politika ir tāda, ka, visu darot pareizi un likumīgi, nav iespējams eksistēt. Un tad brīnāmies, ka pie mums joprojām ir “aplokšņu algas”. Cepuri nost, ka mums ir “Rubate”, “Konto”, “Gaujas koks”, “Avoti SWF”! Bet Lejasciemā SIA “Aivico” aizgāja “pa pieskari”. Es arī esmu domājis par savas uzņēmējdarbības idejām, bet atmetis, saprotot, ka nevarēšu pavilkt. Uztrauc, ka Valsts kase ir tukša. Tas ir visbriesmīgākais! Cilvēki plūst projām, naudas nav, un ierēdņi meklē variantus, kā vēl no šeit esošajiem kaut ko izspiest. Nu ko var izspiest? Vēl palielināt nekustamā īpašuma nodokli! Kur tu paliksi, ja tev ir īpašumi? Maksāsi! Bet valstī būtu politika jāveido citādāk. Nevis vēl vairāk spaidīt tautu, bet tieši otrādi - darīt visu, lai cilvēki neaizplūstu no Latvijas, no Gulbenes novada. Politika pagaidām nepalīdzēs. Bet cits citam palīdzēt varam vismaz ar labestīgu attieksmi, ar laipnību. Es vairāk cenšos smaidīt un palīdzēt cilvēkam, ja vien tas ir manos spēkos. Es zinu, ka tas nāk atpakaļ. Un es neesmu nekāds ideālais. Muļķības! Tāds pats kā visi citi.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Politikā jāprot tikt galā ar negācijām un spriedzi

Kategorijas