Galgauskā turpina Dziedāšanas biedrības tradīcijas

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 27. septembris 11:31

1868

Galgauskā turpina Dziedāšanas biedrības tradīcijas

Pirms 95 gadiem tika likts pamatakmens Galgauskas Dziedāšanas biedrības namam. Tas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, kuru projektējis būvinženieris Voldemārs Bergkinds. “Galgauskas Dziedāšanas biedrības nams atspoguļo būvniecības tradīcijas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados un tā laika kultūras dzīvi laukos. Protams, sava nozīme ir arhitekta veikumam,” norāda Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes valsts inspektore Sarmīte Dundure.

Pamatā – vēlme rosināt un aktivizēt kultūras dzīvi
Galgauskas pagasta kultūrvēsture liecina, ka pamats Dziedāšanas biedrības namam tika likts daudz agrāk - 1908, gadā, kad tika dibināta Dziedāšanas biedrība, lai rosinātu un dažādotu kultūras dzīvi. Līdz ar biedrības statūtu apstiprināšanu Rīgas apgabaltiesā pagasta sabiedriskā dzīve tika veidota uz tiesiskiem pamatiem. Pēc pirmā gada darbības biedrības atskaites sapulcē varēja secināt, ka ir audzis biedru skaits, notikuši vairāki priekšlasījumi, koncerti, teātra izrādes un masku balle, bet naudā ieņemti 778 rubļi un 89 kapeikas. Biedrības priekšnieks Jekals uzsvēra, ka visasāk biedrībai ir izjūtams telpu trūkums. “Kora un teātra mēģinājumi, sapulces notiek skolā, bet izrīkojumiem telpu nav. Ziemā mēs spaidāmies pa krogus augšas mazo zālīti, bet vasarā pa zaļumiem. Mums jātiek pie sava biedrības nama! Ir jau šim nolūkam nauda 150 rubļi noguldīti Tirzas – Velēnas krājaizdevumu sabiedrības kasē!” bija pārliecināts biedrības priekšnieks. Tika aktīvi popularizēta biedrība, iesaistīti jauni biedri, un biedrības kapitāls palielinājās līdz apmēram 3000 rubļiem, tāpēc tika meklēta vieta nama celtniecībai. Galgauskas centrs bija Veišu muiža. Dziedāšanas biedrības priekšnieks Jekals un aktīvisti Jānis Matīss, Pēteris Žvīgurs un Kārlis Martinsons tikās ar muižas īpašnieku baronu Mengdenu, kurš piešķīra vienu pūrvietu zemes no tīruma starp veco skolu un muižu. Diemžēl 1.Pasaules karš sagrāva biedrības nama celtniecības ieceres, un tikai pirmās brīvvalsts laikā tās varēja īstenot. Tika rīkoti pasākumi biedrības nama celšanas atbalstam un aktīvi vākti ziedojumi. Iedzīvotāji ziedoja baļķus, veda akmeņus, granti, dēļus un ķieģeļus.
Viens no biedrības aktīvistiem Jānis Matīss ir Galgauskas pagasta kooperatīvās sabiedrības “Kopdarbs” vadītāja Kārļa Matīsa vectēvs. Tiesa, Kārlis savu vectēvu nav redzējis, jo piedzima, kad viņa vairs nebija šajā saulē. Tomēr atceras stāstus par aktīvo galgausnieti, kam piederēja krogs. “Zinu, ka vectēvs bija aktīvs. Viņam piederēja kuļmašīna, ar kuru palīdzēja apkārtējiem zemniekiem kulšanas darbos. Gaterī tika griezti dēļi, kurus, iespējams, izmantoja arī biedrības nama celtniecībā,” stāsta Kārlis. Viņš nav dzirdējis, ka vectēvs būtu iesaistījies korī vai teātrī. Toties Jāņa sieva, Kārļa vecmamma Kristīne Matīsa gan dziedājusi, gan atveidojusi Kristīni R.Blaumaņa “Ugunī”. Kad luga izrādīta Rankā, klāt bijis arī tās autors, kurš Kristīni dancinājis ballē. “Stāsta, ka bijusi pat neliela sacensība par Kristīnes labvēlību. Grūti teikt, cik tas bijis nopietni, bet vectēvs tomēr guvis virsroku,” atklāj K.Matīss. Kristīne bija skolotāja K. Martinsona, kurš arī bija starp dziedāšanas biedrības dibinātājiem, māsa.

Kultūras nams atdzimst kā Fēnikss no pelniem
1924.gada 14.septembrī līdz ar pamatakmens ielikšanu sākās būvdarbi, un pēc 3 gadiem Galgauskas pagasta Dziedāšanas biedrības namu varēja iesvētīt. Uz nama atklāšanu mākslinieks Liberts dāvināja skatuves prospektu un dekorācijas R.Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” izrādei. Kad tā tika izrādīta, sajūsma bijusi milzīga, liecina tā laika avīžu ziņas. Apmeklētāju esot bijis tik daudz, ka visi neietilpa zālē. Galgauskā bija jūtams devītais vilnis kultūras dzīvē. Kad tika svinēta biedrības 20 gadu jubileja, pie biedrības nama sienas pielika piemiņas plāksni, kura tur redzama joprojām. “Kur tagad biedrības nams, bijis Veišu muižas rudzu lauks, kas redzams no skolas logiem. Kādā pēcpusdienā bērni redzējuši rudzu laukā spožu uguni. Norunājuši, ka tur kaltējoties nauda, kā to mēdz ticēt tauta. Pastāstu šo redzējumu kā simbolu tam, kas nu jau noticis. Toreizējā liesma ir radījusi vietu, kur šodien paceļas nams, kur gaismosies un sildīsies galgausniešu gars, sirdis un prāts,” tolaik jubilejas pasākumā atzina novadnieks Alvils Klēbahs, kas daudz rakstījis par Galgauskas vēsturi.
Īstas uguns liesmas izpostīja Galgauskas kultūras namu jau atjaunotās Latvijas laikā 2002.gada 19.martā. Izdegusi bija skatuve, lielā skatītāju zāle, palīgtelpas un jumts, ko vajadzēja atjaunot vispirms. Tika lēsts, ka kopumā kultūras nama atjaunošanai nepieciešami 150 000 latu, jo būtībā ēku nācās celt gandrīz no jauna. “Tik pamatīgu atjaunošanu šī ēka sen nebija pieredzējusi. Dažviet ēkas ārsienas bija tik ļoti bojātas, ka tās vajadzēja gandrīz pilnībā atjaunot. No jauna nācās uzlikt arī griestu balstus, ierīkot komunikācijas un tamlīdzīgi,” tolaik laikrakstam stāstīja pagasta padomes priekšsēdētājs Stanislavs Gžibovskis. Liels nopelns, panākot pašvaldības lēmumu atjaunot kultūras namu, bija Mārtiņam Mūrniekam, kas tolaik bija pagasta padomes deputāts. No 2004.gada līdz 2006.gadam atjaunoja jumtu, skatuvi, skatītāju zāli un daļēji fasādi. Ēkas pirmajā stāvā tika ierīkotas tualetes, dušas telpa, ērta garderobe, plaša priekštelpa un neliela telpa kafejnīcai. Otrajā stāvā tika izveidotas vairākas telpas. Kultūras namu atklāja 2009.gada maijā. Bijusī skolotāja Laima Gavare secina, ka Galgauskā ir pašaizliedzīgi un sirdsgudri cilvēki. Viņasprāt, tāds ir Česlavs Iļjučonoks, kurš nevaimanāja, redzot kultūras nama kūpošās krāsmatas. Viņš novērtēja, kas vēl būtu noderīgs un izmantojams, savāca logu rāmjus, durvis un citas noderīgas detaļas, lai paglābtu no izvazāšanas. Savā darbnīcā Č.Iļjučonoks pielaboja, atjaunoja un sakārtoja izglābtās detaļas. “Česlavs izdarīja lielu darbu, lai vietējo arhitektūras pieminekli atjaunotu tādu, kāds tas ir bijis,” akcentē K.Matīss. Arī S.Gžibovskis atzīst, ka nebija viegli atjaunot vēsturisko ēku, tika īstenoti vairāki projekti, un nams tika atjaunots vairākās kārtās. “Pats esmu gan dziedājis, gan dejojis deju kolektīvā, bet tagad vairs neiesaistos aktīvā amatierkolektīvu darbībā. No malas vērojot pagasta kultūras dzīvi, gribētos, lai tā būtu vēl aktīvāka un saistošāka,” spriež S.Gžibovskis.

Lepojas ar teātra spēlētājiem un ansambļa dziedātājiem
Galgauskas pagasta kultūrvēsturē teātris ieņem nozīmīgu vietu. Pirmajai izrādei “Midzenis tiesas priekšā” nākamgad varēs svinēt 150 gadu jubileju. Īpašs notikums bija 1912.gadā, kad galgausnieši iestudēja J.Raiņa lugu “Zelta zirgs”. Daži teātra apmeklētāji laikrakstā bija izteikuši sirsnīgu pateicību par lugu un labo izrādi. Tika saņemta arī atzinības vēstule no paša autora, kurš tolaik atradās trimdā Kastaņolā. Teātra ilggadēji režisori bijuši K.Martinsons un Emma Matīsa. Tagad pagasta kultūras namā darbojas amatierteātris “Galgauska”, kas tika izveidots 1989.gadā. 26 gadus to vadīja Dzidra Matīsa. Nevar noliegt, ka tolaik teātrī bija vairāk dalībnieku. “Izcila aktrise mums bija skolotāja Velta Krieva, Laima Gavare un Anna Lapsa, kas tagad jau ir mūžībā. Tas liecina, ka kādreiz ļoti aktīvi bija skolotāji. No jaunākas paaudzes var minēt skolotāju Valentīnu Sārnu, kā arī Jāni Biezo, kurš joprojām aktīvi iesaistās teātra darbībā. Pārsla Lazdiņa jau sen spēlē teātri, turklāt tagad to vada, tāpat Ineta Jūga un Inese Svece turpina atveidot lomas izrādēs,” norāda Dz.Matīsa. Vairāk nekā 10 gadus teātri spēlē P.Lazdiņa. Kas tajā saista? “To ir grūti formulēt. Tā gribēšana spēlēt un teātra mīlēšana vienkārši ir. Turklāt dzīve piespieda uzņemties vadīt kolektīvu. Negribējās mest mieru teātra spēlēšanai,” atzīst Pārsla. Tagad ir iestudēts skečs “Ģenerālmēģinājums”, kas stāsta par teātra ikdienu, tāpēc nosaukums saprotams tiešā un pārnestā nozīmē.
L.Gavare uzskata, ka pagastā netrūkst aktīvu cilvēku, kuri iesaistās amatierkolektīvu un pulciņu darbā, pasākumos. Starp tiem, viņasprāt, īpaša vieta ir Ingai Zomerovskai. Pensionētā skolotāja atceras mazu meiteni ar maigu balsi, kas mācījās Galgauskas pamatskolā un Gulbenes mūzikas skolā. “Vecāki meitenei šūpulī ielikuši dziesmu vācelīti. Inga atraisījusi savas muzikālās un organizatoriskās spējas arī kā Galgauskas kultūras nama vadītāja. Viena no Ingas veiksmēm ir ansambļu vadīšana,” stāsta L.Gavare. I.Zomerovskas izloloti ir “Veišu muzikanti”, bez kuriem grūti iedomāties pagasta kultūras pasākumus. Inga atzīst, ka ar Galgauskas kultūras namu ir saistīta kopš bērnības. Viņa atceras, kā vecāki mazo meiteni ņēma līdzi uz skolas rīkotiem pasākumiem, kuri notika kultūras namā. “No tā laika spilgtākajām atmiņām palikuši mirkļi, kad pirmo reizi uz kultūras nama skatuves spēlēju teātri. Tad mācījos 1.klasē. Skolas gados ar lielu nepacietību gaidījām Jaungada svinēšanu, lielās egles dekorēšanu un iedegšanu. Tad mūsu nams lepni mirdzēja svētku rotā,” atceras Inga. Pārdomājot traģisko kultūras nama ugunsgrēku, viņa secina, ka tā bija laime nelaimē, jo diez vai citādi vēsturiskā ēka būtu tik pamatīgi atjaunota. “Man ir bijis un arī patlaban ir prieks mūsu kultūras namu pieskandināt ar saviem ansambļiem – mazajiem “Zvaniņiem”, kuri nu jau izauguši lieli, un ar “Veišu muzikantiem”,” ir gandarīta I.Zomerovska. Svētku reizē viņa sirmajam jubilāram – biedrības namam vēl nepalikt vientuļam, būt vajadzīgam. Turklāt svētku pasākumam Veišu muzikanti” sagatavojuši divas dziesmas, kuras radījuši novadnieki. Dziesmu “Vēstulīte” ir komponējusi Laila Preise, bet vārdu autors ir viņas tēvs Kārlis Simons. Dziesmu “Gosupīte” arī ir komponējusi L.Preise, bet teksta autore ir Alise Krone – Lauriņa, kura dzīvojusi Galgauskā un arī ciemojusies savā bērnības dienu zemē.
Apzināts, ka kopš 1946.gada Galgauskas kultūras namam ir bijuši 36 iestādes vadītāji. Viena no pēdējām ir Līga Radiončika, kuras paveikto galgausnieši vērtē atzinīgi. Līga vienmēr aktīvi iesaistījusies pagasta kultūras dzīvē, gan teātri spēlējusi, gan dziedājusi, bet, vadot kultūras namu un iestudējot teātra izrādes, apliecināja radošu izdomu un organizatores spējas.

Jubilejā dāvina jostu – raibu kā kultūras dzīve
Kultūras nama jubilejai galgausnieši sagatavojuši dāvanu – noauduši apmēram 10 metrus garu jostu. Tajā līdz 10 centimetru joslu ieauduši gandrīz 100 cilvēki, starp kuriem daudzi to darīja pirmo reizi.
“Svētku pasākumā josta būs redzama kultūras nama zālē, un katrs varēs tajā atrast savu noausto gabaliņu, jo tie ir numurēti. Pēc tam josta atradīsies muzejā, kur to vēl pēc gadiem varēs aplūkot bērni un mazbērni. Ja cilvēks auž ar labām domām un prieku, tad noaustajā var sajust pozitīvu enerģiju,” stāsta Galgauskas lietišķās mākslas pulciņa “Dzīpariņš” vadītāja Ausma Žeļeznjaka.
Audēji ir ne tikai vietējie, bet arī novadnieki, kuri mērojuši tālu ceļu, lai noaustu savu daļu jostā.
“Mana meita nedzīvo Latvijā, bet vasarā viņa te ciemojās un ieauda jostā savas krāsas,” saka Ausma.
Arī savulaik Knoka pilī dzīvojusi gulbeniete pieteicās aust, tāpat uz kapu svētkiem atbraukušie no Ogres un citām vietām.
Ausma uzsver, ka josta ir raibu raibā – gluži kā kultūras dzīve pagastā, tajā katrs cilvēks iezīmējis savu dzijas mozaīkas gabaliņu.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas Valsts mežiem”.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Galgauskā turpina Dziedāšanas biedrības tradīcijas

Kategorijas