Pienenes sakne

2019. gada 1. oktobris 09:37

(Turpinās no 24.septembra laikraksta)
Tie ir tikai nedaudzi no šajās dienās satiktajiem draugiem un paziņām. Tās ir tikai dažas īsas rindiņas par cilvēkiem, no kuriem katrs būtu pelnījis vismaz lappusi garu stāstu, jo katrā no viņiem vēl zied un sauli dāvā pienene. Zied un sakņojas Gulbenē. Minēto vārdu vietā varētu būt arī citu cilvēku vārdi, kurus es šoreiz nesastapu vai kurus vēl neesmu iepazinusi, tomēr gandrīz visiem kopīgs ir viens – viņi joprojām ar savām cerībām un ticību dzīvo Gulbenē un nes tās vārdu. Jo ir jau arī citi stāsti - par Ināru, kuras dēls Londonā ir samainījis divistabu dzīvokli uz lielāku, lai vienu istabu iekārtotu mātei, un Rutu, kuras mazbērni, skolai sākoties, pie sevis Dublinā uzņems vecmammu. Par Lidiju, kuru dēla ģimene Īrijā ar nepacietību gaida atgriežamies no Latvijas. Par Līviju, kura atbraukusi tikai pēc dažām izziņām un jau tuvākajās dienās atgriezīsies Grieķijā. Par Elgu, kura tikai uz divām dienām ieradusies nokārtot pēkšņi uzradušos neesoša ūdens skaitītāja parādu, un mums ir, par ko parunāt…
Man negribas turpināt ar virkni retorisku jautājumu par tēmu “Kāpēc tā notiek? Kāpēc pilsēta paliek arvien tukšāka? Kādēļ arvien jauni cilvēki izvēlas aizbraukt? Kā viņiem pietrūkst, vai tiešām tikai darba?”, jo atbildes jau nebūs… Pilsētas tukšās un klusās ielas ietīsies arvien pamanāmākās skumjās un pamestībā. Vakaros daudzstāvu namos arvien mazāk logos iedegsies gaismas un skanēs smiekli. Ziemas tumšajos vakaros par cilvēku klātbūtni liecinās vien tievas dūmu strūkliņas virs dažu privātmāju jumtiem un kovārņu balsis kailajos koku zaros… Ir skumji. Ir bezgala skumji.
Šajā brīdī kāds gan jau gribētu pajautāt: “Un ko tad tu pati?”
Varu atbildēt nevilcinoties: bija dažādi apstākļi, kas lika pieņemt šo lēmumu, un tagad zinu – tas bija pareizais. Bērniem ir vajadzīga ne tikai mamma un tētis, bet arī vecmamma.
Atceros internetā redzētu karikatūru, kur vienā zīmējumā ārzemēs strādājoša meitene attēlota pieticīgā halātiņā, rūpīgi pieglaustiem matiem, bez smiņķa un skropstu tušas, nogurušu seju. Otrā zīmējumā viņa ir atbraukusi uz dzimteni, visiem izrāda savu labāko garderobi un tēlo, ka ārzemēs viņai ir ļoti laba dzīve. Tieši tā rodas pārliecinoši mīti par aizrobežu naudas kokiem, no kuriem spaiņiem var plūkt zeltītos augļus, vai naudas kalniem, no kuriem sviedriem vaigā raušot var sagrābt mūžam neizsīkstošu bagātību. Patiesībā tā visa bagātība vispirms ir jānopelna, tāpat kā visur, bet kurš gan atzīsies, ka virzīšanās uz jebkuru mērķi notiek pamazām…
Es nestāstu izdomātu veiksmes stāstu, lai gan brīžiem gribas no prieka izsaukties: “Šeit ir tik labi!” - jo laime taču ir gaišu, prieka pilnu mirkļu kopums. Es jūtos šeit vajadzīga, jo esmu kopā ar pašiem man svarīgākajiem cilvēkiem, un tas ir galvenais. Te, kur manas meitas ģimene ir nodrošināta ar darbu, kur bērniem ir daudz saules un jūras, kur ir daudzveidīgi rotaļu un pastaigu laukumi un dažādas izklaides iespējas. Te, kur cilvēki ir uzmanīgi, saprotoši un pretimnākoši.
Es šeit mācos. Mācos iepazīt cilvēkus un šo dzīvi, jo tā ir tik atšķirīga. Te saskaras dažādas tautības un mentalitātes, kultūras un etiķetes. Te dzīve māca uzsmaidīt pretimnācējam, pasveicināt un ar prieku pārmīt kādu laipnu vārdu. Tā māca būt iejūtīgam – pamanīt sīkumus un sarunāties jebkādā valodā, lai tikai kādam izpalīdzētu. Māca uzslavēt par katru labi paveiktu darbu un darbiņu, jo ikvienam tas ir svarīgi. Tā māca nenokārt degunu un neapvainoties, ja kaut kas nenotiek tā, kā gribētos, bet nepadoties un meklēt citu ceļu uz mērķi. Dažiem tā māca ar degunu mākoņus nestumt, jo ar lepnību un iedomību šeit diez ko tālu nevar tikt… Māca nepārvērtēt savu nozīmīgumu, jo šeit dzīve balstās uz citiem pamatiem; aizmirst par ietekmīgu radinieku un draugu palīdzību no “augšas”, jo tie diezin vai atradīsies tuvumā. Dzīve šeit māca pārāk cieši nepieķerties plāniem, bet dzīvot elastīgi, jo vienā īsā mirklī jebkas var mainīties; nepieķerties lietām, jo daļa no tām saplīst, bet daļa ar laiku zaudē savu nozīmīgumu...
Dzīve šeit māca nepielaikot sadzīves tēlu maskas, jo Kiprā, tāpat kā visā pasaulē, daudziem tā ir ikdiena – iztēloties sevi labāku esam, meklēt izdevīgumu. Muļķi iztēlojas sevi par gudriem, gudri - par pārgudriem, precēti - par neprecētiem, nabagi - par bagātiem, slimi - par veseliem un otrādi… Tas ātri vien kļūst viegli pamanāmi un kaitinoši.
Te dzīve uzskatāmi parāda, cik nozīmīga ir domubiedra pleca sajūta un vienotība, un liek saprast – rīcībā ir spēks! Dienās, kad autobusu vadītāji savus “kuģus” vienoti izved parādē gar pašvaldības ēku un pieprasa algas paaugstinājumu, ir sajūta, ka viņiem līdzi jūt visa Pafosa – tik skaļi atbalsojas auto taures. Lielajiem betona maisītājiem gan ceļš caur pilsētas centru ir liegts, tomēr viņi atrod iespēju savu parādi sarīkot pie lielveikala. Neapmierinātība ar zemajām algām ir tik nepārprotama, ka gluži bailīgi šķiet pietuvoties milzīgajām rotējošajām betona mucām - ja nu kādā emocionālā brīdī pār pilsētas ielām izklājas pelēka betona masa? Iespaidīgi! Skudriņu sajūta laikam jau pārņem arī pašvaldību darbiniekus, jo karstasinīgais dialogs norimst un paliek cerības.
Te dzīve māca novērtēt un uzturēt ģimenē latviskumu, kas šeit prasa daudz vairāk pūļu nekā Latvijā, kur var vienkārši iekļauties citu radītā notikumu plūsmā, pielāgoties videi un atrasties tajā. Tā māca uzturēt labas attiecības ar draugiem, jo draugi te ir zelta vērtē: neuzdot liekus jautājumus, neuzmākties ar padomiem, būt blakus un izpalīdzēt, kad nepieciešams. Turklāt tā māca lieliem malkiem dzert sauli, jo tā ir veselības ķīla; priecāties par jūru un vēju, jo – tie ir tik veldzējoši un brīnumaini; kustēties, skriet, priecāties par savu vingrumu un varēšanu. Tā māca priecāties par dzīves sīkumiem, jo patiesībā – tie ir mazi brīnumi!
Protams, netrūkst arī negāciju sūruma, kā jau visur, kur pastāv saskarsme starp dažādiem cilvēkiem. Šeit satiekas atšķirīgas mentalitātes ar dažādiem raksturiem, vecumu un dzīvesveidu, dažādām emocionālām uztverēm: karstasinīgie - ar lēnīgajiem, tiešie - ar ieturētajiem, skaļie tērgātāji - ar mazrunīgajiem, uzņēmīgie - ar neizlēmīgajiem, kā arī darbā ļoti aizņemtie - ar pastāvīgajiem dīkdieņiem. Pirmie gan visdrīzāk raujas divos vai trijos darbos, lai sapelnītu naudu kaut kur tālumā dzīvojošajai ģimenei, otrie pārvalda no vecākiem mantotos vai bagātajos gados iegūtos īpašumus: izīrējamus namus, dzīvokļus un villas, viesnīcas, veikalus. Pie tiem pieder arī virkne bagātnieku, kas par divarpus miljoniem iegādājušies nekustamo īpašumu Kiprā un tādā veidā ieguvuši šīs valsts jeb Eiropas pilsoņa pasi. Pamanāmākās nesaskaņas gan notiek starp imigrantiem. Vietējie turas cits pie cita, saprot, atbalsta un aizstāv savējos. Viņi jūtas īstie šīs zemes saimnieki, tomēr nesaceļas pret svešzemniekiem, bet laipni uzņem tos, piedāvājot gan savu atbalstu, gan reālu palīdzību.
Dienās, ko pavadīju Gulbenē, sastapu meitas draudzeni, kura tolaik tikai plānoja atgriezties dzimtajā pusē. Lielākās bažas Elīnai bija par to, kā meita, ceturtās klases skolniece, spēs iejusties jaunajā vidē: kā apgūs latviešu valodu, kā adaptēsies skolā un apkārtējā vidē. Parunājām arī par reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu, kas, kā man labi zināms, skaisti izskatās tikai uz papīra. Lai nu kā, kaut kas tomēr velkot uz dzimto pusi – Elīna atzinās. Ļoti griboties, lai meita nezaudē latvisko apziņu un saknes, lai iepazīst latviešu kultūru. Tolaik jaunā sieviete izskatījās ļoti optimistiska un pārliecināta par savu nodomu izdošanos.
Man negribas atkal atcerēties manas meitas ģimenes neveiksmīgo atkaliedzīvošanos vidē, kurā dzimusi un augusi ir viņa pati, lai gan bija tik skaists sākums un ieceres, kas atdūrās pret birokrātisko un formālo attieksmi vai varbūt - sistēmu kā tādu?
Kad pieņēmām lēmumu doties atpakaļ uz Kipru, kur Sanita bija nodzīvojusi jau trīspadsmit gadus, kāds no maniem paziņām kritiski izteicās: “Ja šeit visi strādātu tā, kā strādā ārzemēs, prom nevajadzētu braukt!” Viņš zināja, ko saka, jo ārzemēs patiešām strādā. Es gan vairāk runāju tieši par Kipru, kur birokrātiskais aparāts nav tik milzīgi sazēlis kā citviet. Šī ir tūrisma sala, tās misija un struktūra virzīta uz tūristu piesaistīšanu. Te nopietni strādā gan oficiantes, jo ir daudz apmeklētāju; gan viesnīcu personāls, jo darba pilnas rokas; gan laukstrādnieki, jo viņi zina – zeme baro; gan celtnieki – jo valsts aug, nevis nīkst... Strādā no sirds, izliekot visus spēkus, jo lēnos strādātājus te nevienam nevajag. Toties atalgojums ir jūtams, un nav nepieciešams meklēt palīdzību pie kāda no ātro kredītu aizdevējiem.
Kāda jauna latviešu ģimene pirms diviem gadiem šeit ieradās ar žūksnīti iegūtu apliecību, diplomu un sertifikātu. Darba devējs nevērīgi pāršķirstīja nelielās kaudzītes un jaunajam vīram piedāvāja… bārmeņa vietu. Intervija sākās un beidzās ar jautājumu: “Jūs labi pārzināt Kipras vīnu šķirnes?” Divu gadu laikā Jānis ir kļuvis par izcilu bārmeni. Lauras diplomu darba devēja pasvārstīja rokā un tad pajautāja: “Jūs zināt, kāds griezums Kiprā tagad ir modē?” Laura to bija ievērojusi. Tikko viņa atvēra savu frizētavu. Viņi nepadevās. Viņiem izdevās. Nodokļu nasta šeit nevienam nespiež plecus. Tomēr arī viņu sirdīs Latvija joprojām ir tuva un ilgota, lai gan – arī Kiprā pavasaros zied pienenes... Tiesa, krietni sīkstākas un ne tik sūras, un tikai attāli līdzīgas Latvijas dzīvīgajām, sulīgajām un aicinoši starojošajām saulītēm.
Pieneņu ziedēšanas laiks arī šeit ir brīnumains ar savu krāšņumu, jo tajā laikā piekalnītēs atveras oranžas un dzeltenas magones. Gaisā virmo tik spēcīgas smaržas, ka grūti atšķirt, ko vējš atpūtis tagad - Kipras ceriņu svaigo brīzi jeb Madagaskaras jasmīna skurbi. Šis laiks nenovēršami liek atcerēties citus pavasarus, bet atrašanās Latvijā uzjundī atmiņas par pieneņu ziedēšanas laikā sastaptajiem un joprojām man svarīgajiem cilvēkiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas