Dzīves vērtība - labestība

2019. gada 4. oktobris 10:50

2552

Ar iekšēju mieru un labām domam savas dienas Gulbenes pašā centrā saules piesildītā dzīvoklī (pat bez centrālapkures oktobrī ir silti!) vada 95 gadus vecā Velta Zaharāne. Viņa zina noslēpumu, kā justies labi un laimīgi par spīti laika skrējienam, gadu nastai, pārdzīvojumiem, pieticīgajiem materiālajiem apstākļiem un neizbēgamajai vienatnes sajūtai. Varbūt tāpēc dzimšanas dienā – 1.oktobrī – viņas soļos, balsī, sejā bija tāds vieglums, labestība un gaišums.
Savu skaisto dzimšanas dienu V.Zaharāne nosvinēja 1.oktobrī un dāvanā saņēma gandrīz rozes vien – baltas, sarkanas, rozā, dzeltenas. Tikpat raibus ziedus, kāda ir bijusi viņas dzīve šajos garajos gados. Jubilāri sveica gan radi un draugi, gan pašvaldība, gan luterāņu draudze. Mājās viņai par godu aizlūgumu noturēja mācītājs Ilgvars Matīss. Velta dziedāja līdzi viņam un citiem draudzes locekļiem. Pēc tam viņa saviļņota teica, ka savos gados nav palicis daudz spēka, tomēr ir liela vēlēšanās samīļot visus savus viesus.
Būt kopā ar draudzi savās mājās jubilārei bija īpašs saviļņojums. Ikdienā Dievu viņa lūdz viena pati, jo līdz baznīcai aizkļūt un tur uz koka skola sēdēt viņas gados ir par grūtu. Tomēr saikne ar draudzi nav zudusi, draudze ir kā otra ģimene. Mācītājs vaicāja gaviļniecei, kuras ir viņas svarīgākās vērtības dzīvē. Viņa atbildēja: “Es gribētu, lai visi cilvēki būtu labestīgi. Es pati arī gribu būt tāda pret visiem, pret ikvienu. Lai mēs cits pret citu izturētos labi! Lai nedarītu pāri ne ar darbiem, ne ar vārdiem! Lai neapvainotu cits citu, lai neaprunātu! Ja gadās kļūdīties, lai mēs visi spētu piedot! Lai būtu sirsnība! Lai būtu saticība ģimenē! Un lai būtu veselība! Tas ir vissvarīgākais.”

Lepnums par mazbērniem un mazmazbērniem
“Dzirkstelei” V.Zaharāne pastāstīja, ka ir pateicīga par dzīves gadiem, ja jau Dievs devis ilgu mūžu. “Švakāka jau esmu, bet turos. Dieviņš mani pretī vēl neņem. Galva man ir skaidra, sekoju līdzi hokeja mačiem, politikas notikumiem. Eju arī pastaigās. Dzīvoju normālu dzīvi. Nevienam cilvēkam ļaunu nevēlu. Un vienmēr esmu centusies dzīvot ar sirdsapziņu. Saticīgi un mīļi, bez savstarpējiem pārmetumiem sadzīvoju ar radiem, ar dēlu Andri un vedeklu Ainu. Vedekliņa man arī sarūpēja dzimšanas dienas galdu, lai varu ciemiņus pacienāt! Man ir četri mazbērni. Arī viņiem ir bērni. Deviņi! Visi manējie ir tepat, Latvijā, visi strādā vai mācās Gulbenē, Madonā, Balvos, Rīgā,” viņa teica.
Dzimšanas dienā V.Zaharāne bija žirgta, aicināja ciemiņus pie galda un pati gādāja par apkalpošanu. Notika saviesīgas sarunas. Jubilāre gan lūdza ciemiņus runāt skaļāk, jo viņai ir problēmas ar dzirdi. Toties acu gaisma ir saglabāta labi, viņa labprāt joprojām lasa grāmatas. V.Zaharāne pastāstīja, ka šovasar arī turpinājusi iekopt un aprūpēt savu puķudobi pagalmā pie daudzdzīvokļu mājas, kurā dzīvo. “Priecājos, ka uz manu dzimšanas dienu sals vēl nebija puķes nokodis,” viņa sacīja.
Kopā ar gaviļnieci viņas dzimšanas dienā bija draudzenes Dzidra un Antoņina, ar kurām sadraudzība un savstarpēja izpalīdzība valdījusi daudzu gadu desmitu garumā – kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Draudzenes cita citai palīdzējušas gan dārzus kopt, gan ģimeņu vecos cilvēkus aprūpēt.

Atceras, kā lodes spindza, pazina mežabrāļus
V.Zaharāne dzimusi Balvu pusē zemnieku ģimenē. Vecāki, lai arī rocība nebija plaša, gādājuši, lai meita izglītotos, beigtu vidusskolu. Patstāvīgās dzīves gaitu sākums sakritis ar 2. pasaules kara periodu. Pēc vidējās izglītības iegūšanas bijusi iespēja strādāt par skolotāju, pirms tam izmācoties sagatavošanas kursos. Devusies mācīties uz Kurzemi, kur nonākusi “katlā”. Palikusi aiz frontes līnijas vācu armijas pusē. Nācies rakt tranšejas vāciešiem. “Lodes lidoja pār manu galvu. Tādos brīžos gar zemi kritu. Klausījos, kā lodes spindz. Saldū bija fronte. Es atrados Kuldīgā,” viņa stāstīja. Spilgti atmiņā palicis, kā tolaik pirmo reizi ēdusi zirga gaļu.
Vācieši gādājuši par latviešu jauniešu darbaspēka pārvešanu uz Vāczemi. V.Zaharāne par mata tiesu izglābusies no šāda likteņa. “Man bija tikai 18 gadu,” viņa atcerējās. Viņu izglābis tēva brālis, kurš atradies Kurzemē un uzrādījis vāciešiem, ka viņas pastāvīgā dzīvesvieta esot pie tēvoča. Pēc kara V.Zaharāne tomēr kļuvusi par latviešu valodas skolotāju dzimtajā Balvu pusē un šajā darbā nostrādājusi septiņus gadus. “Tādā skolā es strādāju, kur visapkārt bija meži, un tajos, protams, mežabrāļi jeb nacionālie partizāni,” viņa sacīja. Draudzene Dzidra mudināja atcerēties arī to, kā Velta ir palīdzējusi mežabrāļiem. Viņa pati par to izteicās īsi: “Kara un pēckara laiks bija smags, šausmīgs. Viss tas ir pārdzīvots.”

Padomju gados Balvos laulājusies baznīcā
V.Zaharānei dzīvot vienmēr ir palīdzējusi ticība. Viņa ir luterāne. Baznīcā Balvos viņa jaunībā tika salaulājusies ar savu Jāni. “Ja gribēja, to varēja izdarīt arī tajos laikos,” viņa sacīja. Ģimenē pasaulē nāca trīs dēli, no kuriem šodien palicis vairs tikai viens. Pats jaunākais dēliņš Jānītis juniors četru gadu vecumā traģiski gāja bojā, kad bija līdzi vectēvam ganu gaitās un sildījās pļavā pie ugunskura. Izrādījās, ka zemē bija kara laika lādiņš, kas sakarsa un sprāga. Vēlāk traģiska apstākļu sakritība V.Zaharānei atņēma arī vīru Jāni. Gulbenes autoostā vīrs bijis aizbraucis, lai atvestu kādu cilvēku. Tur viņam uzbruka huligāni. Sitiens pa galvu dzīvesbiedram laupīja dzīvību. Vēl gadu gaitā sirds slimība V.Zaharānei atņēma vienu no viņas nu jau pieaugušajiem dēliem - Valdi. Kā viņa spēja tikt pāri šīm sāpēm? “Vienmēr esmu ticējusi augstākam spēkam. Tā es dzīvoju,” sacīja jubilāre.
Gulbenes luterāņu draudzē viņa ienākusi laikā, kad to vēl vadījis mācītājs Oto Baltiņš. Viņai spilgti atmiņā ir arī Atmodas laiks, kad draudzi vadīja mācītājs Harijs Grigols. Abu šo mācītāju kalpošanas laikā sākusi dziedāt baznīcas korī. Viņa ar mīļu vārdu pieminēja Noriņu, kura vadījusi kori. Visu mūžu V.Zaharāne ir dziedājusi dažādos koros, arī Gulbenes korī “Atbalss”. Dziesma, laiks un kalpošana sabiedrībai palīdzēja pārciest visus dzīves pārbaudījumus. “Viss mūžs man ir aizgājis, esot cilvēkos,” sacīja jubilāre.
Lielākā dzīves daļa V.Zaharānei saistās ar Gulbeni un gulbeniešiem. Šeit viņa strādājusi toreizējā lauksaimniecības pārvaldē un bijusi arodbiedrības rajona komitejas grāmatvede 27 gadus, kas bijis sabiedrisks un ļoti sirdij tuvs pienākums. “Turējām bēdu par visiem kolhozniekiem, slimības lapas apmaksājām, pensijas maksājām. Sakārtojām darba grāmatiņas, pierakstījām katra darba stāžu,” viņa sacīja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīves vērtība - labestība

Kategorijas