Gleznās ieliek un gūst prieka gēnu

2019. gada 11. oktobris 00:00

222

Ierasts, ka mūža novakari salīdzina ar rudeni. Taču Intu Rubeni, kuras gleznu izstāde šobrīd skatāma Gulbenes lokālā “Siltumnīca”, manuprāt, raksturo agrs pavasaris. Tas ir Intas mīļākais gadalaiks krāsu pasaulē. “Paskatieties, kāda ir koku krāsa agrā pavasarī! Tā ir brīnišķīgi violeta. Tepat pie mājas dzīvžogs nekad nav tik skaists kā pavasarī, kamēr nav lapu,” pamato I.Rubene. Apbrīnojami, ka sirmgalve, kas pārsniegusi 90 gadu slieksni, izstaro sirsnību un gaišu enerģiju – acis dzirkstī, valoda plūst kā burbuļojošs strauts.
“Esmu izvairījusies no izstādēm, vienīgi Stradu pagastā bijuši izlikti mani darbi. Tiesa, dažreiz esmu domājusi par tādu iespēju, bet man nepatīk publicitāte. Tāda esmu, bet gleznot man patīk. Viss mūžs, īpaši darba gadi skolā ir aizritējuši vienā zīmēšanā un krāsu “ķēpāšanā”,” saka I.Rubene.

Skolotāja 40 gadus māca vizuālo mākslu
Kad 1948.gadā Inta beidza Gulbenes vidusskolu, viņas sapnis bija būt skolotājai. Pēckara gados skolotāju trūka, tāpēc jaunāko klašu skolēnus varēja mācīt ar vidusskolas izglītību, ja studē neklātienē. Beigusi Valmieras Pedagoģisko skolu, jaunā skolotāja iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, lai iegūtu augstāko izglītību. Turklāt Inta ieguva diplomu papildus specialitātei ar tiesībām mācīt vizuālo mākslu deviņgadīgajā skolā.
“Sāku strādāt Daukstes pamatskolā, bet pēc gada mani pārcēla uz Gulbenes “sarkano skolu”, kā dēvēja mācību iestādi Sarkanajā pilī. Pamatskolas klasēs mācīju visus mācību priekšmetus, arī zīmēšanu, kas man pašai ļoti patika. Turklāt noformēju telpas, arī skatuvi pasākumiem. Vadīju zīmēšanas pulciņu pionieru namā. Ir gandarījums, ka daudzi mani audzēkņi izvēlējās vizuālās mākslas ceļu,” atceras Inta.
Viņa ir apgleznojusi arī sienu. Noformējot vēstures kabinetu, skolotājs Jāzeps Odumiņš vēlējās, lai uz sienas būtu redzami senie cilvēki. “Izmantoju epidiaskopu, lai uz sienas veidotu cilvēku figūru kontūras. Lai gan šajā procesā, pakāpjoties uz taburetes, kritu un guvu auss traumu, siena tika veiksmīgi apgleznota,” stāsta I.Rubene.
“Sarkanajā skolā” viņa nostrādāja vairāk nekā 40 gadus. Inta gleznojusi arī šo skolu tādu, kāda tā bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Mūža darbs un vaļasprieks bija, ir un būs
I.Rubene vienmēr ir gleznojusi un turpina to darīt. Turklāt vairāk šim vaļaspriekam pievērsās, kad aizgāja pensijā. Bija vairāk laika, lai taptu gan akvareļi, gan eļļas gleznas. Gandrīz visi darbi, apmēram 1000, tika atdāvināti draugiem un paziņām.
“Dieva dota talanta dzirkstij ir jābūt, citādi nekas nesanāks. No kurienes manī tā, grūti pateikt. Varbūt dzimtā ir bijuši kādi talanti,” spriež I.Rubene. Viņai tuvāka ir reālistiskā, nevis modernā māksla. Inta vēl arvien atceras Maskavā, Tretjakova galerijā, skatītās gleznas, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu.
“Man pašai vislabāk patīk akvarelis. Tiesa, iegādāties akvarelim piemērotu papīru ir problēma. Lielās loksnes, kas nāk no ārzemēm, var iegādāties tikai Rīgā pie Mākslas akadēmijas, turklāt viena loksne maksā gandrīz 2 eiro,” norāda Inta. Viņai patīk attēlot dabu, sevišķi ziedus. Portretus I.Rubene neglezno. “Neesmu tik pacietīga, lai mērītu un attēlotu sejas proporcijas. Reizēm gleznošanai izmantoju pirkstu, bet pēc tam – arī otu. Gleznošana ir mans hobijs, tas uztur možu garu, jo varu radīt. Visu mūžu esmu pieradusi strādāt, bet tagad nevaru veikt neko fiziski smagāku. Gleznošana ir mierinājums,” atzīst Inta. Viņa nekad nav ne adījusi, ne šuvusi, tāpēc arī tagad to nevarētu.

Lauku vide un klusums – radoša vide
Kad ir silts, Inta var gleznot verandā, kur ir vairāk gaismas. Tagad tādu iespēju ir maz. Turklāt ir dienas, kad nekas neizdodas. Tad ir jānogaida. Kopš sirmgalvei ir grūti staigāt, viņa iedvesmojas, skatoties ainavas televīzijā vai arī pa logu.
“Vēl var likt lietā iztēli. Atceros, ka savulaik ar bērniem apciemojām feldšeri Zvirbuli un vērojām, kā viņš glezno. Zvirbulis atzina, ka neglezno to, kas nepatīk, piemēram, koku. Kas to var liegt?” skaidro I.Rubene. Viņa vērtē, ka pašai ir gan darbi, kas patīk, gan tādi, kas nepatīk.
Visu mūžu viņa dzīvo Stradu pagasta “Vidiņos”, bet dzimusi ir Vecgulbenes muižas teritorijā, tā saucamajās “Garkalna rijās”. “Tur dzīvoja mans tēvs un māte. Tad mani vecāki, tēva brālis un kaimiņš nopirka muižas zemi no barona Volfa. Tika lozēts, kurš gabals būs katram. Mans tēvs izlozēja šo nogabalu vidū, tāpēc mājas nosaukums ir “Vidiņi”,” atklāj Inta.
Viņai nekad nav paticis dzīvot pilsētā, tāpēc viss mūžs aizritējis šajā mājā, kas gan ir tuvu Gulbenei. “Rīgā es nevarētu dzīvot. Man patīk lauki. Šeit ir ļoti laba aura. Tikai retumis garām aizbrauc kāda mašīna, bet pārējā laikā – pilnīgs klusums,” pamato Inta.
Viņa domā, ja nebūtu kļuvusi skolotāja, tad būtu lauksaimniece. I.Rubenei ir divi dēli un pieci mazbērni. “Mazmeita Dace Rudzīte ir skolotāja un arī glezno. Tāpat kā es savulaik Dace māca vizuālo mākslu. Viņa ir beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu un Daugavpils Pedagoģisko universitāti,” uzsver I.Rubene. Kad bija uz mazmeitas izlaidumu Rēzeknē, viņa priecājās par Daces radīto skaisto stikla vitrāžu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gleznās ieliek un gūst prieka gēnu

Kategorijas