Atgriežas dzimtajā pilsētā

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"

2019. gada 11. oktobris 00:00

3557

Annija Kaufmane ieguvusi profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē un fizioterapeita kvalifikāciju un ir atgriezusies savā dzimtajā pilsētā. “Es nepaliku Rīgā. Pēdējos studiju gados sapratu, ka galvaspilsēta nav īstā vieta man. Man ļoti patīk, ja apkārt ir mierīga vide, arī visi tuvinieki man ir Gulbenē. Tas bija iemesls, kāpēc atgriezos mājās,” saka jaunā fizioterapeite Annija.

Izvēlētā profesija bija sveša
Mācoties Gulbenes novada valsts ģimnāzijas pēdējā klasē, Annija nolēmusi savas studijas saistīt ar veselības aprūpi un izvēlēties tieši fizioterapeita profesiju, kaut arī šī profesija viņai bijusi sveša. “Toreiz man par fizioterapiju bija tāda asociācija, ka fizioterapeits ir tas, kurš palīdz cilvēkiem pēc smagām traumām, operācijām vai smagām saslimšanām, iemāca atkal cilvēku nostāvēt kājās, staigāt. Tā man šķita ļoti cēla un vērtīga profesija, tāpēc arī to izvēlējos. Šobrīd fizioterapija ir ļoti pieprasīta profesija. Daudzi jaunieši tagad to vēlas studēt, līdz ar to ir liels konkurss uz fizioterapijas studiju programmu. Speciālistu ziņā reģionos pietrūkst citu rehabilitācijā iesaistīto speciālistu, piemēram, ergoterapeitu, ārstu rehabilitologu. Varbūt kāds jaunietis var apsvērt studēt arī šīs profesijas,” saka Annija.
Rīgas Stradiņa universitātē pirmie studiju gadi bijuši ļoti grūti. Lai labi iemācītos pamatus, tam bija jāvelta ļoti ilgs laiks un jāiegulda liels darbs. Nebija daudz laika, lai tiktos ar draugiem. Daudzi arī neizturējuši pirmos studiju gadus. Savukārt pēdējos studiju gados, kad jau bija prakses iespējas, bijis vairāk darbs ar pacientiem saistībā tieši ar fizioterapeita profesiju, kļuvis interesantāk.
Galvenā ideja – palīdzēt cilvēkam
Pēc studijām, un tas bija 2016.gads, Annija atgriezās mājās un uzsāka darba gaitas kā fizioterapeite Madonas slimnīcā. “Tā bija sakritība. Sākumā noteikti gribēju strādāt valsts iestādē. Biju dzirdējusi, ka Madonā ir fizioterapijas kabinets. Aizsūtīju CV un uzreiz arī tur nokļuvu. Tā ir mana pamatdarbavieta. Es braukāju uz darbu. Pacientu loks ir Madonas iedzīvotāji - no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Bet es priecājos, ka, iesaistoties Gulbenes novada pašvaldības organizētajos divos projektos, varu darboties arī šeit, Gulbenes novadā, un man tas ļoti patīk. Vienā projektā darbojos divus gadus. Tās ir vingrošanas nodarbības senioriem sociālās aprūpes centros, kur ļoti svarīgi ir motivēt cilvēku kustēties un darboties. Viens ir parādīt, kā vingrinājums ir jāveic, bet otrs ir stāstīt, kāpēc šis vingrinājums ir nepieciešams, kādu uzlabojumu tas dos. Šeit jau tie mērķi cilvēkiem ir citādāki, piemēram, stabili nosēdēt vai nostāvēt. Bet svarīgi ir saprast, ka arī šādā situācijā var izvirzīt un sasniegt mērķi, galvenais ir rast motivāciju. Otrs projekts – vingrošana visiem novada iedzīvotājiem visos pagastos un pilsētā. Papildus strādāju arī Dzelzavas internātpamatskolā. Man pašreiz patīk savs darba modelis – Madona-Gulbene, jo ikdienā varu pamainīt vidi, un man tas ir interesanti. Nākotnē gan gribētu bāzēties tieši Gulbenē. Šobrīd īsti vēl nezinu, kādā veidolā tas būtu, tā varētu būt vai nu privātprakse, vai varbūt vadīt nodarbības iedzīvotājiem,” stāsta Annija.
Pirmie trīs darba gadi ir mainījuši arī Annijas priekšstatus par fizioterapeita profesiju. “Pacienti ir dažādi, ar dažādām problēmām, kaut gan galvenā ideja jau paliek - palīdzēt cilvēkiem. Es arī turpinu sevi pilnveidot - apmeklēju dažādus kursus un seminārus un arī turpināšu to darīt,” saka Annija.
Viņasprāt, ne katram pacientam derēs jebkurš fizioterapeits. Ir jābūt kontaktam. Ja aiziet pie speciālista un jūt, ka nav kontakta, tad droši var doties pie cita. “Cits ir stingrāks, cits – maigāks. Kāda esmu es? Man par sevi grūti pateikt. Mēģinu pielāgoties pacientiem. Cenšos sajust un saprast, kā ar katru pacientu strādāt,” stāsta Annija.

Pie speciālista - pēc iespējas ātrāk!
Annija novērojusi, ka biežākās problēmas, ar kurām vēršas pie fizioterapeita, ir kustību un balsta sistēmas saslimšanas – muguras, locītavu sāpes, tomēr bieži tās var būt arī citu orgānu saslimšanas, piemēram, sirds un asinsvadu un elpošanas sistēmas saslimšanas. Problēmas ir gan maziem bērniem, gan senioriem. Bērniem īpaši ir problēmas ar stāju. Cēloņi tam var būt ļoti dažādi. Mūsdienās tās ir tā saucamās statiskās pozīcijas – visu laiku bērns ir pie telefona vai datora, ar noliektu galvu un nemainīgā pozīcijā. Tas veicina esošo problēmu saasināšanos.
Cilvēki galvenokārt vēršas pie fizioterapeita jau tad, kad ir problēmas, kad ir sāpes vai citas sūdzības, bet Annijas ieteikums būtu pie speciālista vērsties pēc iespējas ātrāk. Proti, vai nu tad, kad pamana pirmos simptomus, bet vēl labāk tad, kad nav sūdzību, proti, profilaktiski. “Jebkurš cilvēks var doties pie fizioterapeita. Fizioterapeits viņu izvērtēs, noteiks, kādas ir konkrētās problēmas, un attiecīgi ieteiks, kā problēmas var risināt, un tā var nenonākt līdz tam, ka rodas sūdzības. Īpaši aicinātu vecākus cilvēkus nākt pie fizioterapeita. Ir tāds uzskats, ka fizioterapija, ko bieži sauc arī par ārstniecisko fizkultūru, ir kaut kas ļoti grūts un nepiemērots gados vecākiem cilvēkiem, bet tā nav! Tieši tāpēc ir jānāk uz konsultāciju, kur speciālists atbilstoši cilvēka spējām un problēmām piedāvās risinājumu,” uzsver Annija.
Pacienti ir dažādi, bet ikvienam ir jāsaprot, ka pašam arī būs jāiegulda darbs, lai sasniegtu rezultātu. “Mērķis var tikt sasniegts tikai tad, ja notiek pacienta un fizioterapeita kopdarbs. No tā arī bieži vien cilvēki baidās un nolemj vispār nenākt pie speciālista, jo domā, ka būs ļoti daudz jādara. Mans ieteikums būtu sākt kaut vai ar mazumiņu - piedomāt pie darbībām, ko dara ikdienā - kā stāv, kādas pozas ieņem un vai tas pašam nenodara kaitējumu,” skaidro fizioterapeite.
Ja cilvēks ir gatavs vingrot pats un gūst informāciju internetā, tad tomēr der atcerēties, ka vingrinājumi jāveic pareizi. Annija uzsver, ka ir ļoti svarīgi saprast visas nianses, jo, neizpildot pareizi, var nodarīt sev pāri. Vēl būtiski esot saprast, vai tieši konkrētais vingrinājums ir tas, kas vajadzīgs, tāpēc ir svarīgi tomēr sākumā atnākt pie fizioterapeita, kurš izvērtēs un pateiks, kādi tieši vingrinājumi nepieciešami un kā tie pareizi jāpilda. Pēc tam tad arī droši var vingrot mājās.
Fizioterapeite arī uzsver, ka liela nozīme ikdienā ir kustībām, bet ar to nav jāsaprot augsta un liela slodze. “Iziet ārā pastaigāties - arī tā ir kustība! Tāpat nūjot, kas tagad ir ļoti populāri, braukt ar riteni. Vajag darīt to, kas pašam patīk un sagādā prieku, un sajust, ka tev šīs kustības nevis atņem spēku, bet gan sniedz enerģiju!” saka Annija.

Par Anniju
◆ Vecums: 26.
◆ Dzīvo: Gulbenē.
◆ Skolas un studiju gaitas: Gulbenes vidusskola, Gulbenes novada valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitāte.
◆ Profesija: fizioterapeite.
◆ Pēc dabas: ļoti izpalīdzīga un atsaucīga.
◆ Pārliecība: ja meklē, tad iespēju ir daudz - darboties, piedalīties un kustēties.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atgriežas dzimtajā pilsētā

Kategorijas