Pienenes sakne

2019. gada 15. oktobris 00:00

Jau nojautu, ka šis brauciens nebūs vienkārši sasteigta rullēšana uz priekšu, kā tas notiek, ja nākas rēķināties ar otra cilvēka laiku, bet gan mans un Daces kopīgais piedzīvojums. Mēs abas plecu pie pleca izlīkumosim manus bērnības un jaunības ceļus, piestāsim vietās, kas man joprojām nozīmīgas, viņa man jautās un es atbildēšu, iespējams, ka mēs daudz klusēsim, bet varbūt tieši otrādi – mums gribēsies šo klusumu aizpildīt. Mēs klausīsimies viena otru un kļūsim gudrākas, jo katra jauna atklāsme un emocionāls pārdzīvojums bagātina. Uz mirkli gan iztēlojos, kā tas būtu, ja šajā ceļā mani pavadītu viena draudzene… Vai otra… Kāds sen nesatikts draugs… Protams, būtu atšķirīgi, jo ar katru es sarunātos par kaut ko citu, un arī tas būtu savā ziņā vienreizēji un neatkārtojami! Tomēr šīs četras stundas mani patīkami pārsteidza ar savu izjusto citādību.
Nelielais šosejas posms līdz Jaungulbenei, šķiet, pagāja slīgstot pļavu un lauku zeltainumā. Atcerējos tīmeklī redzētu konkursa reklāmu, kas aicināja pierādīt, ka esi īsts latvietis, un iesūtīt foto ar sevi rapšu laukā, lai izveidotu apjomīgu dzeltenu pļavu albumu. Abas pasmējāmies – tad nu gan pierādījums, bet patiešām – saulainais zeltainums izskatījās tik vilinošs, ka ideja šķita pieņemama. Tobrīd tas šķita pašsaprotami, ka daudziem gribas tajā ienirt un sasildīties košajā zeltainumā. Vai arī – apgulties uz vēdera pieneņu pļavā, atbalstīt galvu plaukstās un uzplaukt līdzīgi dzeltenajam ziedam.
Iegriežoties Jaungulbenē, saruna ieguva citu noskaņu, jo vajadzēja vērot un pamanīt izmaiņas, jautāt un atbildēt. Daces auto nesteidzīgā ripināšana man mēles galā uzsēdināja vārdu “saudzīgi”. Man gribējās teikt: “Tu brauc tik saudzīgi, kā bite rāpo pa ziedu – tik tikko pieskardamās – vietām, atmiņām, izjūtām,” bet tad ceļa malā piestāja sieviete ar suni, un man vēl ilgi vajadzēja domāt – varbūt tā bija Aina? Kaut kas pazīstams pazibēja sejas vaibstos, bet tad noslēpās aiz dzīves gadu nastas.
Jaungulbenes ceļi jau paši par sevi ir aicinoši: te draiskāki un mērenāki līkumi, te stāvākas un lēzenākas nokalnītes, majestātiska ozolu aleja un Rijas kalns, senatnīgo ēku tuvums, un zinu – tur tālāk, aiz pagrieziena, mani sagaidīs bērzu balto stumbru sveiciens…
Saprotams, ka tā vienkārši pabraukt garām Jaungulbenes pilij ir neiespējami, ja gandrīz pusmūžs pavadīts tās tuvumā. Maģiskā senatnes sajūta, ko glabā vēsturisko celtņu akmens mūri, reiz bijušās majestātiskās lauvas, kuru cēlums jūtams vēl šodien, lika uz ādas sarosīties skudriņām un ieskāva ar nebijušu mieru. Koku ieskautās ietves un pagalmi mudināja aizklīst atmiņās par skolas gadiem ar tālaika pārdzīvojumiem, par vecāku darba gaitām, kas turpat vien ritējušas, un manu līdzdarbošanos, par draugiem, iegūtiem tautas deju kolektīvā un skolas ballītēs. Par dzīvošanos pie mammas vēstures kabineta aizkulisēs vai muzejā, vai arī pie tēta direktora vietnieka kabinetā un plašajā aktu zālē. Par aizrautīgu kopību grāmatu lasīšanā mūsmājās un draudzīgajās kartupeļu talkās. Jutu, kā sarosījās atmiņā noglabātās epizodes – līdzīgi kā saviļņojas saziedējusi, blāvi zaļa dīķa seģene no ūdenī iemesta oļa… Viens riņķis pēc otra.
Spilgtākās, protams, bija atmiņas par ne tik seniem notikumiem, tāpēc pils tuvums atmiņā atsauca pirms trīs gadiem notikušos vērienīgos novada svētkus gadsimtu krāsās, kad šķita – pils ir no jauna uzplaukusi skaņās un krāsās! Atceros, kādu savādu smeldzi radīja nedzīvās logu acis, tomēr čaklo roku veikums, sakopjot, atsvaidzinot un izdaiļojot pils apkārtni, ļāva izdzīvot Brīnumu. Atdzimšanu! Īpaši prātā palikusi literāri muzikālā terase viduslaiku noskaņās, vārdos neaprakstāmā Savējo pleca sajūta un pacilājošais emocionālais lidojums pāri pils parka dīķiem, kad, dzejas vārdiem runājot, katram gribējās uzdāvināt “siltu ugunspuķi”.
Lai arī bija nedēļas vidus un agra pēcpusdiena, bijušās arodskolas apkārtnē valdīja nedabisks klusums. Ziņkārīgi vēroju māju logus – varbūt aiz kāda sakustēsies aizkara mala, jo tieši istabās sēdētājiem vienmēr ir gribējies visu pamanīt, kur nu vēl šeit neredzētu baltu vāģi un divas sievietes gluži tepat acu priekšā. Neuzkrītoši skatījos, varbūt tāpēc nemanīju nevienu kustību, nekādu apdzīvotības pazīmi. It kā aiz stiklotajiem logiem dzīvotu tikai putekļi un skumjas, līdzīgi kā pamestajā pils ēkā. Nomācošs klusums. Atceros dažās filmās tādu dzirdējusi pēckara ainās – cilvēkus nemana, pat ne klīstošus suņus vai kaķus.
Kādā brīdī no atmiņām iznira skaņām bagāta apkārtne, audzēkņu balsis un kņada, priecīgi izsaucieni un smiekli. Deju mūzika un uzmundrinājumi sportistiem. Puišu ķīviņu skaņas un meiteņu spiedzieni. Auto trokšņi un tālīna traktoru murdēšana…
Tad pēkšņi viss pieklusa noplaka, un kļuva bezgala skumji… Tik daudz savulaik bija cerēts un plānots, tik daudz paveikts un tālāk iets… “Lauki tiek pamesti”, “lauki noveco” – sen un bieži dzirdētas frāzes. “Latviju ik gadus pamet divdesmit tūkstoši cilvēku” – ielāgots fakts, kas liek secināt – tā nav nejaušība! “Nolauztas ābeles dzīvotgriba” – domāju es, atceroties it kā zināmo sirmgalvi ar suni ceļa malā. “Pienenes sakne” – atcerējos sevī radušos domu un vēlējos braukt tālāk – uz mājām, ko pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem uzcēlis mans vecvectēvs.
Agrāk tas bija tāds rituāls – uz mirkli apstāties kalna galā, lai pāri laukiem sasveicinātos ar iztālēm redzamo koku pudurī ieskauto māju. Piemirsu, ka ne katrs to zina, tāpēc jutos pārsteigta, kad Daces auto it kā piebremzēja un ievilka elpu, lai, no kalna lejup ripinot, skaitītu manus skolas gadu soļus.
-Un tu visu šo gabalu katru dienu gāji kājām, – viņa nevis jautāja, bet it kā secināja, jo arī pati ir lauku bērns, tāpēc lielam izbrīnam nebija vietas.
Klusējot pamāju ar galvu un piebildu:
-Jā, kad nebija autobusa, gandrīz piecus kilometrus.
Tikmēr prātā aizzibēja desmitiem atmiņu ainu, katra sekundes garumā – par maizes ceptuvi, kura jau iztālēm kārdināja ar smalkmaizīšu kārdinošo aromātu; par puiku, kurš reiz izpalīdzīgi nesa manu skolas somu un, padalījies ar savu kanēļmaizīti, reizēm pavadīja līdz pat mājas ceļam; par slepeno taciņu jeb tuneli zem dzelzceļa apstādījumu eglīšu zariem; par arodskolas audzēkņiem, kuri pie kopmītnes logiem pēc manas agrās rīta garāmiešanas iestādīja pulksteni – ir septiņi un piecpadsmit minūtes; par milzīgajām sniega kupenām, kas pārklāja ceļa malās slīpi saslietās sētiņas, to vidū izveidojot mazas mājiņas…
Tagad attopos – ja es tolaik ik dienas būtu braukusi ar autobusu, daudz kas no piedzīvotā nebūtu iegleznots atmiņā. Tad man tā visa tagad pietrūktu, es nejustos tik bagāta un man nebūtu, ko citiem pastāstīt. Iedomājos, ja man tagad piedāvātu iespēju kādu savas dzīves posmu izdzīvot vēlreiz, es laikam izvēlētos tieši šo laiku – līdz studiju gadiem. Tad es atkal katru dienu biezā kladē rakstītu uzticības pilnas vēstules izdomātai bērnības draudzenei Kitijai un vēlāk savam tālajam armijas draugam Vitam, lai noglabātu tās kopā ar citām nenosūtītajām. Tad es, kaut kad vēlāk pēc gadiem, nenosauktu šīs klades par dienasgrāmatām un tās joprojām būtu pie manis. Varbūt, ka jāpriecājas, ja kādam tā šķita interesanta lasāmviela, bet man joprojām ir skumji…
Sapratu, ka visas atmiņu epizodes Dacei tāpat nespēšu izstāstīt – tās uzdzirkstīja un nodzisa, dodot vietu citām. Tagad, par to dienu rakstot, vairs neatceros, ko paspēju pateikt, kas tikai prātā iezibējās. Daces taktiskais iejūtīgums un līdzpārdzīvojums ļāva man netraucēti būt pašai, izjust, izbaudīt, nesteigties un sajust blakus saprotoša cilvēka atbalstu.
Pietuvojoties tālākajai kaimiņmājai, atkal iedomājos Māru un nopūtos, atceroties vēlāko kaimiņu vācu aitu suni, kurš, būdams draiskulīgas dabas, ne reizi vien tika piezadzies man no muguras un nogāzis sniegā. Pirms viņš tika ierobežots savā brīvībā, es savai drošībai viņam biju izbarojusi vismaz trīs trušus, iepriekš sagatavotus gabaliņos un palikušus kauliņos. Jaunie kaimiņi uzskatīja, ka labam mājas sargam nepieciešama brīvība.
Uzmetusi skatienu zemiem krūmiem apaugušajai vietai, kur kolhoza laikos bija grantsbedres un rūsēja smirdīga amonjaka muca – tieši uz ciemu robežas, norādu Dacei uz priekšā esošo kalna galu, kur ceļa atzars aizved uz mājām. Kādreiz par to iztālēm brīdināja ilgus gadus vējiem pluinīts vientuļš bērzs, kas, ik pa laikam nomezdams kādu sausu zaru, reiz pazaudēja arī galotni. Savādi to visu tagad atcerēties, kad šķiet – tas viss notika tepat un nesen, tomēr acīm redzamais liek saprast – tas bija pirms daudziem daudziem gadiem…
-Iebraucam? – Dace it kā starp citu pajautāja.
It kā nebiju plānojusi, vienīgi tādu iztālēm garām nobraukšanu. Nevienu nebiju brīdinājusi par savu ierašanos, bet - vai gan man kāda īpaša sagaidīšana vajadzīga? Es jau tikai pagalmu apskatīšos, lielo Jāņu ozolu, varbūt Sapņu saliņu un tuvāko dārza stūri. Pie mājas piestāšu un pagalma ceriņos degunu iebāzīšu. Tā mazdrusciņ, pa gabaliņu.
-Iebraucam, - atbildēju un sajutu, kā sirds palēcās krūtīs. Interesanti, tas no ilgas nesatikšanās vai negaidītas atkalredzēšanās?
Abas sasmaidījāmies, ievilkām elpu (kā pirms lēciena nezināmajā vai senās atmiņās), un man šķiet – ar skatieniem viena otru uzmundrinājām. Vismaz es tā jutos, jo, kaut arī pagājuši deviņpadsmit gadi, kopš es tur vairs nedzīvoju, katrs dzimtās mājas apmeklējums manī sabriedina milzīgu un grūti pārvaramu skumju mākoni. Iztēlē parasti ieraugu mammu mani sagaidām uz lievenīša, tēti – atspiedušos pret durvju stenderi… Tā gribētos viņus vēl apskaut!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas