Esmu harmonijā ar sevi

2019. gada 18. oktobris 00:00

2372

Uldis atzīst, ka ir brīži, kad mūzika jau nogurdina. Rīgā viņam ir mācību koris (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas) un vīru koris “Dziedonis”, kas ir viens no vadošajiem Latvijas koriem ar bagātu māksliniecisko biogrāfiju. “Bērni ļoti izsūc. Ārprāts, kā izsūc! Bērni jāver vaļā, jādabū dzirkstelīte viņu acīs, un bez savas enerģijas atdošanas to nevar izdarīt. Tad, kad varu, uzreiz dodos uz šejieni (Lejasciemu – red.). Te ir citādāks dzīves ritms. Mierīgāks. Laukos ir foršāk, bet jāpaiet laikam, lai līdz tam aizietu, saprastu to. Rīga ir nežēlīga – konkurence, intrigas. Nu, “okei”, intrigas ir visur, var ar tām sadzīvot. Bet cilvēku attiecības Rīgā ir citādākas. Te esmu harmonijā ar sevi,” saka Uldis.
Māju laukos viņš sācis meklēt vēl, kad domi vadīja Nikolajs Stepanovs. “Sāku meklēt vasarā. Aizbraucu pie Nikolaja Stepanova. Savulaik viņš pie manis korī dziedāja, piecus gadus nodziedāja vecajā skolotāju korī. Viņš man teica: Uldi, es tev palīdzēšu. Diemžēl viņš tajā gadā septembrī nomira. Tad es iepauzēju ar mājas meklēšanu. Sāku otro piegājienu, pats meklēju. Man vajadzēja šo reģionu un ūdeni. Par šo māju, ko esmu iegādājies, sludinājums internetā bija neveiksmīgs. Tas bija nekāds! Mēs te bijām braukājuši riņķī un šo vietu pat nepaskatījāmies. Bet viens ir, ko tu gribi, un otrs – ko tu vari. Nebija jau naudas, bet tā gribēšana bija! Te bija sagruvusi māja, šķūnis, divas sausās tualetes,” atminas Uldis.
Pa šo laiku, čakli rosoties, kad vien ir brīvs mirklis, vieta ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Pie Ulda ir skaisti! No mājas turpat lejup pa nogāzi Uldis saviem spēkiem uzbūvējis trepes, pie mājas uzbūvēta terase, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Tirzu. Arī dārziņu abi ar sievu iekopuši. Tagad gurķi, burkāni, pupiņas izaug pašiem.
Uldis rāda, ka tur, kur savulaik vecajiem īpašniekiem bijusi kūts, viņš ierīkojis “Draugu māju”. “Toreiz šajā kūtī kaimiņi turēja cūku, kura gandrīz izgrauza caurumu sienā. Kaimiņi sastrīdējās par to, bet mēs te uztaisījām “Draugu māju”. Ieliku grīdas, izremontēju. Grīdu slīpēju pa nakti, jo slīpējamo mašīnu man aizdeva tikai uz nakti! Gultas dabūju no Gunta Skrastiņa, iemainīju tās pret kumodi,” stāsta Uldis.
Viņš turpina uzskaitīt plusus. “Netālu no mājas ir ēdnīca. Aizbraucu ar savu šķīvi, bet ēdu mājās. Bibliotēka tepat. Ir aptieka, trīs veikali, kuri strādā līdz pulksten desmitiem vakarā! Ir bijis, ka pusē desmitos sieva aiziet uz veikalu kājām. Rīgā tā nebūtu! Te mums patīk labāk. Sievai darbs ir Rīgā, bet viņa var strādāt arī attālināti. Pats galvenais ir tas, ka šai vietai ir jāpatīk abiem. Un mums abiem tā patīk!” saka Uldis.

Attiecības ir svarīgākas
Ārpus darba Rīgā Uldi uz mēģinājumiem gaida arī Balvos, kur viņš vada jaukto kori “Mirklis”, Gulbenes novadā viņš ir atbildīgs par visiem koriem un vokālajiem ansambļiem, kā arī viņš ir virsdiriģents četriem novadiem Ziemeļlatvijā, kas ietver Gulbeni, Balvus, Alūksni un Api. “Uz Balviem braucu divas reizes mēnesī, bet, tā kā koncerti ir ik pa brīdim, tad, protams, braucu biežāk. Pilnīgi skaidrs, ka uz pavasara pusi braukšu vēl vairāk,” stāsta Uldis.
Viņš uzsver, ka katrs koris ir citādāks, bet daudz kas ir atkarīgs no vadītāja. Nevar salīdzināt vīru kori ar Balvu “Mirkli”, jo vīru korī ir citi likumi. “Pirmkārt, visi ir “uz tu”. Lai arī atnāk 16 gadus vecs dziedātājs, viņš profesoru uzrunā “uz tu”. Zūd barjera. Vīri ir noslēgtāki, bet tajā pašā laikā noteiktāki. Balvos ir citādāks, bet brīnišķīgs kolektīvs. Kad aizgāju prom no “Ave Sol”, mani aicināja strādāt uz Šauļu filharmoniju Lietuvā. Liku uz papīra, kā es to varu. Bet ir lietas, ko nekad nepametīšu. Es nekad nepametīšu Balvus cilvēku attiecību dēļ. Latgalieši ir citādāki. Tikai pēc kāda laika es sapratu, ka viņi mani sākumā pusgadu visu laiku bija vērtējuši. Un tad, kad viņi pieņem, tad viss ir kārtībā. “Mirkli” vadu kopš 2012.gada. Biju sācis strādāt arī ar “Dziedoni”. Nevarēju “Dziedoni” mest malā. Viņi uzticējās man. Balvi, “Dziedonis” un vēl strādāt Lietuvā - to es nevarēju. Ne vienmēr kvalitāte vajadzīga, šīs attiecības ir svarīgākas,” uzsver Uldis.
Latvijā reti kad publika ceļas kājās. Bet tik vienotu publiku kā Balvos Uldis līdz šim neesot redzējis. “Mana klasesbiedra Valta Pūces koncerta (maijā – red.) beigās visi tik vienoti piecēlās, ka likās - kāds būtu pamājis. Šo koncertu mēs rādīsim gan jau vēl kaut kur, jo tas bija brīnišķīgs! Publika sveica mūs raudādama. Forši! Saproti, ka esi labu izdarījis un esi vajadzīgs. Tas ir brīnišķīgi! Ne vienmēr tas “sterilais” ir vajadzīgs. Tā ir pašu dziedātāju attieksme. Ne tā kvalitāte ir tik svarīga, kā ir svarīga sajūta, ko tu radi skatītājiem. Tilžā ir brīnišķīgs skolas koris - es nevaru viņus normāli klausīties. Viņiem dzied viss ķermenis, ne tikai seja! Man slapjas acis!” atzīst Uldis.

Es prasu vairāk, nekā viņi var
Ar vīru kori “Dziedonis” Uldim bija ļoti atbildīgs pasākums, jo bija jāprezentē potenciālās dziesmas nākamajiem dziesmu svētkiem visiem Latvijas koru diriģentiem. “Vīru korim iemācīties piecas dziesmas mēneša laikā - tas ir smagi. Tur notiek paaudžu maiņa. Ir astoņdesmitgadīgi dziedātāji, bet šajā vecumā cilvēkiem ir dažāda uztvere: vienam - ātrāka, citam - lēnāka. Bet es vienmēr prasu vairāk, nekā viņi var tajā brīdī. Un varbūt es to prasu pārāk emocionāli. Bet darbs ir jāizdara, un tad tu to dari ar jebkādiem līdzekļiem. Pēc mēģinājuma mājās domāju, kā es viņus moku! Nākamajā dienā atvainojos, ka esmu baigi kliedzis uz viņiem. Nu kā uz cienījamiem cilvēkiem tā... Viens tur dzied 55.gadu un tieši “Dziedonī”. Viņi dzied pasakaini, bet varbūt nevar vairs tik ātri aptvert visu skaņu rakstu. Dzied šajā korī ārsts. Fantastika balss, bet nevar izlasīt tekstu. Tad es viņam saku – ja nevari izlasīt druku, tad uzraksti tekstu savā ārsta rokrakstā - to gan varēsi izlasīt! Mēģinu problēmu risināt caur humoru. Otra lieta - tu runā ar kolektīvu, bet skaties uz vienu, taču ilgi to nevar darīt, lai viņš neapvainojas. Te ir tāda “spēle”, cik tu vari pateikt. Visgrūtākais ir tas, ka man ir jāsavieno vecie kungi, kuriem temps ir citādāks, un jaunieši, kuri ir apķērīgi. Un jāsavieno tā, lai tiem jaunajiem būtu interesanti,” skaidro Uldis.
Pagājušajā gadā tradicionālajos “Dziesmu karos” Dziesmu svētku laikā vīru koris “Dziedonis” ieguva 1.vietu. Uldis uzsver, ka tas nebija mērķis. Kvalitātes ziņā koris strauji sācis progresēt, līdzko pieņēmis viņa darba metodes. “Bet galvenais ir, lai nodziedi forši priekš sevis,” saka Uldis.
Kādam tad ir jābūt labam diriģentam? Viņš aizdomājas un pēc laika atbild, ka ir jābūt harismai. “Tur nav variantu, bez tās vispār garām. Ir jāspēj darboties sajūtu līmenī. Ja koris ir stresā, es to izjūtu momentā. Koncerta laikā jūtu, kad koris sāk gurt, kad sāk zust uzmanība. Jā, šādi kritumi mēdz būt. Diriģenta uzdevums ir sajust to, pirms tas sākas, un uzvest atpakaļ uz pareizā ceļa. Diemžēl jābūt arī organizatora spējām, kaut gan diriģentam par to nevajadzētu domāt. Es nevaru piezvanīt uz kultūras centru “ikss” un piedāvāt vīru kora koncertu, kas izmaksā tik un tik. Es nevaru piezvanīt, jo man ir sajūta, ka es to naudu prasu sev. Tur būtu jābūt cilvēkam, kas to dara,” stāsta Uldis.
Viņš atklāj, ka ir bijušas ģeniālas idejas, kuras diemžēl tieši organizatoriskā darba dēļ, labas komandas trūkuma dēļ nav izdevies realizēt. Uldis bija izdomājis, ka no katras Eiropas Savienības valsts viens dziedātājs atbrauktu uz Latviju, notiktu divu dienu mēģinājumi un tad katru dienu brauktu uz kādas Eiropas Savienības valsts galvaspilsētu, katrā valstī dziedot konkrētās valsts mīļāko dziesmu. Uz šiem koncertiem nāktu vietējā diaspora. Bet viss nojucis - viņu pievīlis komandas darbs. “Mums pat speciāli uzbūvēja autobusu sarkanā krāsā ar tērpu novietnēm. Pateicām, ka projekta nebūs. Žēl,” atminas Uldis.

Lāči dzīvo mežā!
Vai var iemācīties dziedāt cilvēks, kuram bērnībā sacīts, ka viņam “lācis uzkāpis uz ausīm”? Uldis, to dzirdot, smejas. “Katrs var dziedāt. Jā! Nav nekāda lāča, kas uzkāpis uz auss. Lāči dzīvo mežā!” saka pieredzes bagātais kordiriģents.
Viņš skaidro, ka balss saites ir muskulis, un, ja to nedarbina, tad tas nestrādā. Ja to darbina, tad tas strādā. Katrs varbūt nebūs spīdošs dziedātājs, bet dziedāt var ikviens. Tas ir atkarīgs no vecākiem - jo agrāk mazo palaidīs dziedāt, jo labāk. Maziem bērniem tas viss aiziet zibenīgā tempā. Jo vēlāk sāk, jo grūtāk. “Es apbrīnoju skolotājus, kā viņi var ar bērniem strādāt! Es nevarētu - norautos! Neizturētu nervi!” atzīst Uldis.
Protams, arī strādājot ar jauniešiem, ko dara Uldis, ir jāiegulda ļoti liels darbs. Pirmkārt, jāpanāk, lai jaunieši uzticas, akli uzticas. Un tas notiekot aptuveni gada laikā. Ar meitenēm esot vēl grūtāk. “Ir jāstrādā ļoti uzmanīgi. Tu nevari pateikt visu, ko par viņu domā. Jāprot virzīt. Man ir divi puiši, kuri mācās arī diriģēt. Abi divi iestājās konservatorijā. Baigā sajūta! Viens Limbažos diriģē orķestri. Tu ar viņu strādā un jūti - jā, ir! Kad viņi teica, ka ies uz diriģentiem... Kolosāli!” atklāj Uldis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Esmu harmonijā ar sevi

Kategorijas