Videi draudzīgāki skrējieni

2019. gada 18. oktobris 00:00

132

Pēc 2018. gada Londonas maratona no ielām savākti 5200 kilogrami atkritumu un 3500 kilogrami pārstrādājamo atkritumu, starp kuriem bija aptuveni 47 000 plastmasas pudeļu. Vasarā uzmanību piesaistīja žurnālā “Vides Vēstis” publicētā informācija: lai mazinātu atkritumu lērumu un Londonas maratonu padarītu par pasaules līderi ilgtspējīgu masu pasākumu vidū, tā rīkotāji samazināja trasē izmantoto pudeļu skaitu par 215 000 vienībām; trīs dzērienu punktos pudeļu vietā izsniedza kompostējamas glāzes; vienā stacijā sporta dzērienu izsniedza no aļģēm gatavotās ēdamās kapsulās; 700 skrējējiem piešķīra pudeļu jostas, ko pēc tam savāca atkārtotai izmantošanai; pudeles bija gatavotas no pārstrādātas plastmasas; norādījumi par trasi netika iespiesti uz papīra. Turklāt gaisa piesārņojums 2018. gada maratona laikā ceļu slēgšanas dēļ samazinājās par 89 procentiem. Londonas maratona rīkotāji ir apņēmušies līdz 2020. gada decembrim panākt to, ka nekas nenonāk izgāztuvēs, jo viss iespējamais tiek izmantots atkārtoti. Skrējēji un skatītāji tiek mudināti izmantot sabiedrisko transportu, visas startā pamestās drēbes tiek savāktas un pārstrādātas vai lietotas no jauna, skrējējiem netiek izdalītas nevajadzīgas reklāmas lapiņas, un tiek lietotas energoefektīvas spuldzes, lai samazinātu enerģijas patēriņu un emisijas.
Latvijā 2019. gada sezonu, savos skrējienos neizmantojot vienreizlietojamās krūzītes, uzsāka biedrība “Meža taku skrējieni”. Nu gads tuvojas izskaņai, un viņi var dalīties pieredzē, cik reāli Latvijā organizētajos skriešanas pasākumos ir atteikties no šādu trauku lietošanas.

Mežā ar savu krūzi
Skrējienu organizators Vilmārs Zeme atceras: “Šī doma radās mums visiem neatkarīgi citam no cita. Kaut kā vienlaicīgi par to biedrībā mēs – Kristīne, Baiba, Ģirts un Artūrs – sākām runāt. Pasaulē tā ir izplatīta prakse. Un tagad nevaru iedomāties, ka mēs turpmāk varētu rīkoties citādi. Brīnos, ka Latvijā vēl tā nedara pietiekami daudz pasākumu organizētāju. Vārdos un saukļos jau visi ir par dabas vērtību sargāšanu.”
Viņam pievienojas daudzu Latvijas skrējienu brīvprātīgā un arī biedrības “Meža taku skrējieni” (MTS) dalībniece Baiba Dombrovska: ““Meža taku skrējienu” iniciatīva radās pagājušajā rudenī pēc talkas “Tīra jūra” (vai tamlīdzīgi), kur mēs, vesels bars MTS aktīvistu, lasījām mēslus posmā Garciems–Carnikava. Iepriekš bijām sakopuši dažus netīrākos “Cēsu Eco Trail 2018” (CET) trases posmus. Tad arī radās ideja, ka varbūt ne tik svarīgi ir savākt citu izmētāto drazu, bet pašiem iespēju robežās savos pasākumos izvairīties no atkritumu kalniem. Jo tā glāžu jūra, ko maisu maisiem metām ārā pēc katra pasākuma, bija vienkārši satriecoša. Cilvēks padzeras, glāzi izmet, karstā laikā vienā dzeršanas punktā pat pamanās izlietot četrus piecus traukus! Ap “Patriota” (novembra vidū – red.) laiku bija tapis uzsaukums mūsu pasākumu dalībniekiem doties mežā ar savu dzeramo trauku, kā arī aicinājums citiem organizatoriem pievienoties šim ierosinājumam. Nolēmām sākt ar šo, 2019. gada, sezonu. Punktu par savām krūzēm iekļāvām arī visos nolikumos. Cilvēki bija diezgan saprotoši un aši aptvēra mūsu prasības. Ja kādam sava trauka tomēr nebija, barošanas punktos bija arī pa kādai krūzītei.”
Pirmo reizi vienreizējās krūzītes netika lietotas pavasarī purva taku skrējienā “Maltuve” Garkalnes novadā. Bet kā uz to reaģēja dalībnieki un vai bija arī kāds, kurš pauda neapmierinātību ar jaunieviesto tradīciju? Vilmārs teic: “Neapmierinātību nejutu. Vairāk gan kā pārsteigums bija sportistu atbalsts mūsu idejai. Jau pirms sacensībām informējām dalībniekus, ka tā tas notiks. Un bija ļoti daudz atbalstītāju.”
Baiba, kura kā brīvprātīgais palīgs skrējienos stāv dzirdināšanas punktos, atceras, ka sākumā gan viens otrs kurnējis, ka tad jau sava bļoda, karote un vēl kas jāstaipa līdzi. “Pasaulē tas nav nekas jauns, lielajos taku skrējienos tāda prasība ir jau gadiem. Konkrēts, ļoti rupjš pārmetums, cik es zinu, ir bijis viens šāgada CET, vārdā šoreiz nesaukšu, lai gan zinu, kurš tas ir. Protams, skrējienos, kur barošanas punktā reizē ienāk daudzi desmiti, ja ne simti dalībnieku, tas varētu būt sarežģītāk, bet ne neiespējami. MTS barošanas punktos nav arī vairs vienreizlietojamu šķīvju, bet gan dažādas bļodas un paplātes,” piebilst Baiba.

Ar marķētu želejas paciņu
Uzsākot jauno iniciatīvu, MTS pasākumu organizēšanā neko daudz mainīt nav bijusi vajadzība, vienīgi biežāk sportistiem to atgādināt. ““Cēsu Eco Trail” skrējienā šogad nolikām 20 litru kannas ar ūdeni, un sportisti paši gāja klāt un, atgriežot krānu, ūdeni ielēja. Nebija nekādu problēmu,” stāsta V.Zeme.
Savukārt B.Dombrovska, atklājot brīvprātīgo palīgu darba aizkulises, akcentē: “Brīvprātīgo darbu tas maina. No vienas puses, sākumā ir mierīgāk, nav jāpielej daudzās glāzes pirms dalībnieku ierašanās, reizēm pat vairāki galdi vairākos stāvos. No otras puses, kad dalībnieki ierodas punktā, ir lielāka ņemšanās ar ūdens uzpildi krūzēs, pudelēs un tamlīdzīgi. Tāpēc uz CET šogad bijām sagādājuši arī daudzas 20 litru kannas ar krānu, lai sportisti fiksi var apkalpoties arī paši. Un viss ūdens trasei bija pašu sagādāts no avota.”
Baiba arī stāsta pieredzēto ārpus Latvijas: “Šogad septembrī ar MTS kolēģiem bijām uz sacensībām Polijā. Viņiem dzeršanas punktos arī nav vienreizlietojamo trauku. Pats foršākais ir tas, ka kopā ar dalībnieka numuru tiec pie skaistas zviedru ražojuma armijas tipa saliekamās krūzītes. Un, tā kā sacensības notika nacionālā parka teritorijā, bija prasība, ka visām želejas paciņām jābūt marķētām, respektīvi, virsū jābūt uzrakstītam dalībnieka numuram. Ja kāda tāda atrodas trasē nomesta, lai var vainīgo ņemt pie dziesmas.”
Gan Vilmārs, gan Baiba var lepoties ar pietiekami ilgu pieredzi taku skrējienu dalībnieku un arī organizatoru kārtā. Baiba atceras: “Skriešanas pasākumos brīvprātīgā statusā esmu jau sen. Sākums bija 2007. gadā (ja ļoti nemaldos) Rīgas maratonā. Arī tieši barošanas punktā. Kolēģis skrēja maratonu un pa jokam ieminējās, ka es taču varētu viņam ūdeni padot. Tā arī sākās mana brīvprātīgi neprātīgā karjera. Iepatikās un ievilka, Rīgas maratonā kopš tā laika esmu katru gadu. 2015. gada jūnijā sāku sadarbību ar MTS. Brīvprātīgo rindās biju pirmajā “Zilonī”, CET togad pati gāju trasē un tā arī uz pārmaiņām gan vienu, gan otru vairākas sezonas. Nu jau gandrīz divus gadus, kopš mana sadarbība ar MTS pārgājusi citā pakāpē, tajos mačos trasē vairs neeju. “Stirnu buka” brīvprātīgajiem pievienojos 2015. gada vasarā, tajā un vairākās nākamajās sezonās pārmaiņus gan piedalījos sacensībās, gan biju brīvprātīgā statusā. Apgalvo, ka skriešana vai nūjošana rada atkarību, brīvprātīgo darbs – ne mazāku. Tam piekrīt daudzi kolēģi. Nūjoju pati arī pasen - kopš 2009. gada rudens. Iedvesmoja Austrijā redzētais - simtiem nūjotāju Lieldienu brīvdienās Vīnes Prāterā. Turklāt sapratu, ka man visu dienu iznāk sēdēt pie galda, sportot gribu, taču vecumam atbilstoši. Un svaigā gaisā, ne telpās kādā sporta klubā.”
Vilmārs uzskata, ka pie jaunieviestās iniciatīvas nu jau pasākumu dalībnieki sāk pierast. Tiesa, Latvijā vēl arvien ir sacensības, kur organizatori uz mežu ved plastmasas glāzes. Un sportistiem tad ir jāatceras, kuros mačos glāzītes ir, kuros nav. “Vienīgais secinājums mums ir tāds, ka tā vajadzēja izdarīt jau sen,” spriež Vilmārs.

Ligita Leitlande, skrējēja

Mēs visi tik ļoti rūpējamies par savām ērtībām, ka doma par to, kā tas ietekmē vidi, vispār netiek apspriesta. Šobrīd, kad viss jau ir sabojāts un daba piemēslota, cilvēki mēģina ko labot. Tas gan prasīs paaudzes, bet tas vien, ka ir aizdomājušies par tādu nepieciešamību, jau priecē.
Es skrienu jau deviņus gadus, sāku ar šosejas skrējieniem, bet, treniņos ieskrienot mežā, sapratu, ka meža takas ir saudzīgāks segums kājām, skrienot visu gadu redzi, kā mainās gadalaiki dabā. Tās krāsas, klusumu un mieru nevar izbaudīt pilsētā.
Tad sāku meklēt sacensības, kur vairāk kilometru un arī kalniņi slodzītei. Pieveicot katru tādu trasi, rodas vēlme skriet tālāk un pārbaudīt savu spēju robežas grūtākās trasēs. Ja kādreiz iecerētais neizdodas, tas ir tikai stimuls trenēties vairāk un mēģināt vēlreiz, jo mežs jau ir manī un skriešana ir mans dzīvesveids.
Atbalstu sacensību rīkotāju ideju nelietot vienreizlietojamās krūzes un traukus sacensībās, tas noteikti ir solītis uz priekšu dabas saudzēšanā. Vasarā pati krūzīti trasē nenesu, jo var tak palūgt, lai ūdeni ielej saujā. Un uz garajām trasēm vienmēr līdzi sava dzeršanas sistēma somā. Zinu, ka skriešu arī ziemā, un ir iegādāta saliekama, viegla krūzīte, ko ērti ielikt kabatā, nedomāju, ka ļoti traucēs sacensībās to lietot, ņemot vērā, ka neesmu līderos. Līderiem tas varētu traucēt, jo viņi skaita katru sekundi. Grūtāk ar vienreizlietojamo krūzīšu noliegšanu būtu pasākumos, kur trasē ir 20 000 un vairāk skrējēju, jo tad sanāktu ilgāk stāvēt rindā pēc ūdens. Vienmēr ir iespēja ņemt līdzi savu dzērienu neatkarīgi no tā, cik garu trasi skrien, jo dzeršanas sistēmas pieejamas ļoti dažādas. Līdz tam gan mēs ejam maziem solīšiem, un pašlaik priecē jau tas, ka mežā netiek izmesti želeju iepakojumi un katrās sacensībās cilvēkiem atgādina, cik svarīgi ir nemēslot mežā, kur paši mēdzam atpūsties. Nav tak grūti iznest no meža to, ko ienesi!

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

+ 5

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Videi draudzīgāki skrējieni

Kategorijas