Draudzīgajam milzim Lācim garšo ogas

2019. gada 22. oktobris 00:00

1451

Galgauskas pagasta Būmaņu mājās visus priecīgi sagaida melns ņūfaundlendietis. Lai gan melnais suns ir liela auguma, uzreiz jūtams, ka tas iemieso visas labās īpašības - ir mīlīgs, mierīgs un draudzīgs, tāpēc neiedveš bailes vai satraukumu. Tā mīkstā spalva saules staros laistās kā zīds.
“Kas mūsu suni ierauga, parasti iesaucas: “Vai kāds lācis!” Tāpēc nav mēģināts atrast viņam citu vārdu. Turklāt suņa dokumentos reģistrētais vārds ir Teksasas mēness lācis. Četrās paaudzēs viņam ir izcili ciltsraksti, pats – skaists bezgala!” saka ņūfaundlendieša saimniece Una Tilgase.

Suns – mīļa dāvana dzimšanas dienā
Viņas ģimenē pirmais suns bija taksīte Ronda. To Unai dzimšanas dienā uzdāvināja vīrs Viesturs, jo viņa savulaik bija izteikusi tādu vēlmi. Kad jubilejas vakarā vīrs atgriezās no Rīgas brauciena, Una brīnījās, ar ko gan viņš sarunājas aiz dzīvokļa durvīm. “Atvēru durvis, stāv viens pats tumsā un sniedz man baltu rozi. Pēc tam paver jaku, un tur - maza taksīte. Bija prieks, bet arī bažas, vai pratīšu par suņuku parūpēties,” atceras Una. Turklāt izrādījās, ka Rondas māte ir slavena, jo ieguvusi konkursos godalgas, savukārt tēvs – Latvijas čempions starp medību suņiem. Tilgasu mērķis nebija iegādāties suni ar izciliem radurakstiem, bet Viesturs bija atradis tieši šo sludinājumu par iespēju iegādāties kucēnu.
“Ronda, ko mīļi saucām par Čipiju, kopā ar mums bija 15 gadus. Kad no Gulbenes pārcēlāmies uz šo lauku māju, taksītei bija 3 gadi, bet pērn pavasarī viņa devās uz citiem medību laukiem. Visa ģimene ļoti pārdzīvojām, raudājām, lai gan sapratām – ir jārēķinās, ka suņa mūžs ir īsāks,” atzīst U.Tilgase.
Kādu laiku netika runāts par cita suņa meklējumiem, bet, tuvojoties Unas dzimšanas dienai, atkārtojās iepriekšējais scenārijs. Atkal vīram bija brauciens uz Rīgu, un Unai radās dežavū sajūta. Tomēr šaubīties lika prāta apsvērumi, ka šīs šķirnes suņu Latvijā ir maz, kā noskaidroja Valmieras ņūfaundlendiešu klubā, tāpēc rindā pēc kucēniem esot jāgaida divus gadus. Tas nozīmēja, ka nav iespējams tā uzreiz atrast un iegādāties kucēnu. Tomēr dzimšanas dienas vakarā, kad vīrs piebrauca pie mājas, viņš atkal ar kaut ko koridorā sarunājās. “Kamēr domāju, ko viņš ir atvedis, jau redzēju ieveļamies melnu suņuku: ak Dievs, no kurienes?” atceras U.Tilgase.

Piepilda bērnības sapni par ņūfaundlendieti
Una secina, ka tas bija likteņa pirksts, kas lika materializēties domām. Neilgi pirms Unas dzimšanas dienas vīrs atkal bija pamanījis sludinājumu, ka pārdod ņūfaundlendieša kucēnus, tomēr nezvanīja uz norādīto telefona numuru. Nolēma – kad būs Rīgā, tad interesēsies: ja kucēns vēl būs, tad acīmredzot būs lemts to iegādāties. Tā arī notika. Turklāt vēlāk izrādījās, ka tas ir kucēns no tēva, kuru Tilgasi bija redzējuši suņu izstādē Valmierā.
“Reiz nejauši garāmbraucot bijām Valmierā, kad tur notika suņu izstāde. Turklāt gadījās tā, ka bija jau pēdējais rings, kurā iziet lielie suņi – sanbernāri, lendzīri un ņūfaundlendieši. Kopā bija apmēram 20 suņi, starp tiem bija arī melns ņūfaundlendietis, par kuru teicu vīram: saderam, ka tas uzvarēs. Tā arī notika!” atceras Una.
Viņa jau bērnībā zināja – ja kādreiz viņai būs liels suns, tad tas būs ņūfaundlendietis. Toreiz meitenei bija grāmata, kurā bija redzamas daudzas suņu šķirnes un dots to raksturojums. Una vēl tagad “redz” attēlu, kurā ņūfaundlendietis bija nofotografēts blakus bērnu ratiņiem ar mazuli. Tas bez vārdiem raksturoja suni, tāpēc meitene sapņoja par tādu draugu. Arī vēlāk Una vēlējās suni, kas nav agresīvs.
“Mums ir mazdēliņš, kas ir gandrīz vienā vecumā ar Lāci – gads un divi trīs mēneši. Puisēna svarīgākie vārdi ir “mamma” un “vauva”. Abi ar Lāci stāv pie durvīm katrs savā pusē un viens otru uzmana. Kad meita dodas ar ratiņiem pastaigā, Lācis neatkāpjas ne soli. Mazais jau ir pieradis, ka suns viņu sabučo,” stāsta Una.
Lācim vienmēr gribas palīdzēt saimniecei - paņemt un nest grozu, spaini vai katlu. “Pagājušajās brīvdienās stādīju tulpes. Lācis paņem maisiņu ar tulpju sīpoliem un jau nes prom. Ierušinu sīpolu zemē, bet suns to izrok. Tad gluži kā mazam bērnam ir jānovērš suņa uzmanība, lai pabeigtu stādīšanu,” secina U.Tilgase.
Lācis ir pusaudzis un jau daudz ko ir apguvis suņu skolā. Dresūra ir vajadzīga, lai suns paklausītu komandām. Pieaudzis suns sver 65 līdz 68 kilogramus, tāpēc gandrīz neiespējami to izkustināt pret viņa gribu. “Sākumā Lācis negribēja kāpt mašīnā. Vajadzēja viņu iecelt, lai aizvestu uz suņu skolu. Kad pats saprata, ka pēc braukšanas var izklaidēties kopā ar citiem suņiem, kas Lācim ļoti patīk, tad tagad viņš lidojumā ielec “busiņā”. Braucam arī ogās un sēnēs, un mežā suns var izskrieties,” saka Una. Arī mājās Lācis dzīvo savā vaļā, lai gan viņam ir savs voljērs. Viesturs jokojot, ka “buss” ir vajadzīgs sunim, jo vieglajā mašīnā tas nevar ērti iekārtoties.

Ņūfaundlendieša vilna ir skaista un vērtīga
Lācis ēd suņu profesionālo barību, kas ir 80 procenti viņa ēdienkartē. Suns ir diezgan izvēlīgs, tomēr nav izlutināts. “Mani pārsteidz, ka viņš nemaz tik ļoti negrib gaļu. Izvārīju vistu, bet Lācis stāv un domā, vai ēst. Toties nekad neatsakās no siera un kefīra, bet suņu kārumus, gaļu un kaulus ne sevišķi vēlas. Dažreiz garšo sausa maize,” stāsta Una. Kad Lācis bija mazs, ēda ķirbi, arī bumbierus un antonovkas, bet sevišķi viņam garšo kazenes un avenes. Suņu našķu paciņa kā balva tika atsūtīta Lācim, jo konkursam “Kāpēc tavs dzīvnieks ir pelnījis našķus?” Una nosūtīja viņa fotogrāfiju mežā starp brūklenēm, kurai pievienoja parakstu “Lai Lācim nav jāēd brūklenes, būtu labi, ja tam tiktu našķi”.
Ņūfaundlendieša kažoks ir jākopj, tāpēc Unai ir dažādas sukas. Nevar teikt, ka Lācim ķemmēšana nepatiktu, tomēr ir jāatrod īstais brīdis, kad lielais suns ir mierīgs. Skaistumkopšanas procedūra ir vajadzīga reizi nedēļā, bet to nākas sadalīt, jo katrai ķermeņa daļai lieto citu ķemmi. “Kažoks ir milzīgi biezs, bet izķemmēto vilnu var lietderīgi izmantot. Gada laikā ir sakrājušies divi kilogrami vilnas. Turklāt ņūfaundlendietim ir viena no augstvērtīgākajām suņu vilnām. Tajā ir augsts lanolīna saturs, tāpēc tā ir ļoti silta,” norāda U.Tilgase. Citu suņu vilnai pievieno aitas vai citu vilnu, lai to varētu vērpt, turpretim ņūfaundlendieša vilnu var vērpt bez piemaisījuma. Una atradusi speciālisti, kurai ir liela pieredze darbā ar suņu vilnu. Viņa ir gatava palīdzēt savērpt Lāča vilnu dzijā, no kuras varēs gatavot skaistus un siltus izstrādājumus. “Tā būs līdzīga mohēras dzijai, no kuras var adīt cepures, cimdus, zeķes, vestes, džemperus,” saka U.Tilgase.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Draudzīgajam milzim Lācim garšo ogas

Kategorijas