Nedēļa vēsturē

2019. gada 22. oktobris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par oktobra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1945. gada 17. oktobrī saskaņā ar Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem Vācijas Austrumprūsijas reģiona lielāko pilsētu Kēnigsbergu ar apkārtējo teritoriju iekļāva PSRS sastāvā, bet reģiona dienvidu un rietumu daļas atdeva Polijai. Pilsēta ieguva vārdu Kaļiņingrada, pieminot nesen mirušo PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāju Mihailu Kaļiņinu.
1256. gadā Vācu ordenis par godu karagājiena pret senprūšiem vadītājam Bohēmijas karalim Otakaram II Pršemislam pie Prēgeles upes dibināja cietoksni, kuru nosauca par “Karaļa kalnu” – Kēnigsbergu (latviešu sauktu arī par Karaļaučiem). Ap cietoksni izveidojusies pilsēta ietilpa Vācu ordeņa, tad – Prūsijas hercogistes, no 19. gadsimta otrās puses – Vācijas sastāvā. Septiņgadu kara laikā teritoriju ieņēma Krievijas armija, un dažus gadus tā bija Krievijas sastāvā: 1751. gada 31. decembrī cariene Elizabete parakstīja ukazu par tās iekļaušanu Krievijas impērijā, nākamajā gadā kēnigsbergieši zvērēja uzticību carienei, līdz 1762. gadam teritorija bija Krievijas ģenerālgubernatūra. 1758. gadā pilsētas, iespējams, pats ievērojamākais iedzīvotājs filozofs Imanuels Kants vērsās pie carienes Elizabetes ar lūgumu piešķirt viņam profesora vietu vietējā universitātē.
Otrajā pasaules karā 1944. gadā Kēnigsbergu sabumboja angļu aviācija, bet asiņainās kaujās 1945. gada pavasarī ieņēma padomju armija. Sagrautajā pilsētā no vairāk nekā 300 tūkstošiem iedzīvotāju bija palikuši 50 tūkstoši, tos visus deportēja uz Vāciju, bet vietā ieveda ieceļotājus no Krievijas un Baltkrievijas. Kaļiņingradas apgabalu – vistālāk uz rietumiem izvirzīto Krievijas reģionu – pārvērta par vienu no militarizētākajiem reģioniem pasaulē, tajā atrodas arī Krievijas Baltijas jūras flotes galvenais štābs. Līdz 1991. gadam pilsētā nedrīkstēja iebraukt ārzemnieki.

1977. gada 18. oktobrī vācu teroristu organizācija “Sarkanās armijas frakcija” (RAF), nesagaidījusi savu prasību izpildi, nogalināja Vācijas Darba devēju asociāciju konfederācijas prezidentu Hansu Martinu Šleijeru, kuru sagūstīja vēl septembrī. Viņam lika lūgt Vācijas valdību atbrīvot ieslodzītos organizācijas locekļus. Lai prasības darītu pārliecinošākas, teroristi ar Palestīnas atbrīvošanas frontes palīdzību nolaupīja “Lufthansa” lidmašīnu, ar kuru pēc ilga ceļojuma cauri Arābijas pussalai piezemējās Mogadišā (Somālija). Valsts līderis Siāds Barre pēc sarunām ar Rietumvācijas valdību atļāva vācu pretterorisma vienībai GSG9 lidmašīnu ieņemt ar varu. Operācijā tika ievainots viens GSG9 darbinieks un viens lidmašīnas apkalpes loceklis, bet no teroristiem izdzīvoja tikai viens.
Tajā pašā naktī trīs Štamheimas stingrā režīma cietumā ieslodzītos RAF biedrus viņu kamerās atrada mirušus. Oficiālā versija bija pašnāvība, bet RAF, protams, uzskatīja, ka viņi ir nogalināti. Par atbildi H.M.Šleijeru aizveda uz Nīderlandi un tur nogalināja. Pēc dienas viņa mirstīgās atliekas atrada automašīnā Francijā.

2003. gada 19. oktobrī Romas pāvests Jānis Pāvils II sešus gadus pēc viņas nāves (baznīcas vēsturē visātrākā laikā) svēto kārtā iecēla Agnesi Gondžu Bojadžiu, kuru visa pasaule pazina kā Māti Terēzi. Tagad viņa ir Svētā māte Terēze no Kalkutas.
Agnese piedzima 1910. gadā albāņu ģimenē tagadējās Ziemeļmaķedonijas galvaspilsētā Skopjē un jau no mazām dienām tika audzināta reliģiozā garā. Deviņu gadu vecumā zaudējusi tēvu, viņa 18 gadu vecumā izlēma kļūt par mūķeni un devās uz Indiju, kur ar vārdu Marija Terēze pievienojās katoļu sieviešu kongregācijai – Loreto māsām – viņas paraugs bija Svētā Terēze, kas arī ļoti agrā vecumā sāka kalpot Dievam. Gandrīz 20 gadus Marija Terēze nostrādāja Loreto klostera skolā Indijā kā skolotāja, vēlāk – kā direktore. Viņu arvien vairāk satrauca Indijā valdošā nabadzība, un 36 gadu vecumā viņa izstājās no klostera, kļuva par atbrīvoto klostermāsu, lai varētu palīdzēt pašiem nabadzīgākajiem un nelaimīgākajiem. Misionāres darbā viņa sāka nēsāt nu jau slaveno apģērbu – baltu sari ar zilu malu. 1950. gadā augstākā katoļu baznīcas vadība atļāva veidot Žēlsirdības misionāru kongregāciju, kuras uzdevums bija rūpēties par visiem, kuri jūtas negribēti, nemīlēti, izstumti no sabiedrības. Sākumā kongregācijā bija tikai 13 klostermāsas, bet mūsdienas tajā darbojas vairāk nekā četri tūkstoši māsu. Ar laiku kongregācija sāka saņemt bagātīgus ziedojumus, Mātei Terēzei radās iespējas atvērt jaunas medicīnas iestādes neglābjami slimajiem un bērniem bezpajumtniekiem, viņas radītā kustība izplatījās pasaulē.
1979. gadā Mātei Terēze par darbu cilvēces labā saņēma Nobela Miera prēmiju un visus 192 000 ASV dolāru ziedoja savas kustības patversmēm; viņa atteicās pat no prēmijas laureātu svinīgā mielasta, lūdzot paredzētos līdzekļus atdot aprūpējamajiem. Kad Māte Terēze 1997. gada 5. decembrī pēc sirdslēkmes nomira, atvadīties no viņas atnāca apmēram miljons cilvēku.

1968. gada 20. oktobrī Mehiko XIX olimpiskajās spēlēs augstlēkšanā ar rezultātu divi metri un 24 centimetri uzvarēja slaidais (195 cm) 21 gadu vecais amerikānis Diks Fosberijs. Skatītājus pārsteidza viņa lēkšanas tehnika: sportists, ieskrējies pret latiņu asā leņķī, tai pārlidoja ar galvu pa priekšu, it kā guļot uz muguras, un piezemējās, atdūries paklājos ar galvu un pleciem. Šo paņēmienu, kas ieguva nosaukumu “Fosbury Flop”, viņš bija izdomājis pats un trāpīja desmitniekā – tas izrādījās pats efektīvākais latiņas pārvarēšanas veids, un tagad to izmanto praktiski visi vadošie augstlēcēji.

1886. gada 21. oktobrī laikraksts “Charlotte Chronicle” (Ziemeļkarolīna, ASV) ziņoja: “Pilsētas iedzīvotāji ne mazāk kā trīs nedēļas vēroja neparastu parādību. Katru dienu trijos pēcpusdienā vienā noteiktā vietā starp diviem kokiem pusstundu lija lietus. Lāses krita uz koka lapām, spoži spīdot saulei.” Vēlāk sinoptiķi no laika prognožu biroja šo paziņojumu apstiprināja: “Divi minētie koki ir sarkanie ozoli. Dažreiz lietus līst 300 kvadrātmetru lielā laukumā, bet tā centrs vienmēr ir šie divi koki. Kad lietus sāk mazināties, lāses krīt tikai uz koku lapotnēm.”

1964. gada 22. oktobrī Kanādas parlaments izstrādāja deklarāciju par valsts karoga apstiprināšanu. Deklarācija paredzēja, ka karoga garums divas reizes pārsniedz platumu, tam ir trīs vertikālas joslas, malējās sarkanas, vidējā balta ar stilizētu sarkanu vienpadsmit smaiļu kļavas lapu.
Oficiālā pirmā karoga pacelšanas ceremonija augstāko valdības ierēdņu, britu ģenerālgubernatora un tūkstošiem iedzīvotāju klātbūtnē galvaspilsētā Otavā parlamenta ēkas priekšā notika 1965. gada 15. februārī.
Sarkanā un baltā krāsa (angļu krusta krāsas) ir tradicionāla arī Britu Sadraudzībā ietilpstošajai Kanādai, bet kļavas lapa kā heraldisks elements dziļi iesakņojies vietējās reālijās. To lietoja jau kopš 18. sākuma, bet 1867. gadā radās neoficiāla himna “Kļavas lapa – mūžīgi mūžos!”.

42. gadā pirms mūsu ēras 23. oktobrī mira Marks Jūnijs Bruts, Romas gubernators, karavadonis, viens no Jūlija Cēzara slepkavām (vēsturē iegājuši Cēzara it kā teiktie pēdējie vārdi, ieraugot slepkavu vidū arī savu favorītu, daudzi pat uzskatīja, ka Cēzars viņu izvēlējies par savu pēcteci: “Arī tu, Brut!”).
Grieķijā kaujā pie Filippi Bruta leģioni piespieda atkāpties viņa pretinieka Marka Antonija karavīrus, bet, aizrāvušies tos vajājot, izjauca savu kaujas ierindu, un Antonija pretuzbrukums bija sekmīgs. Satumstot Bruts savus 15 000 atlikušos leģionārus aizveda kalnos, bet no rīta izrādījās, ka gandrīz visi aizbēguši. Bruts pierunāja kādu leģionāru turēt zobenu, uz kura viņš metās ar krūtīm.
Marks Antonijs pavēlēja Bruta galvu nogādāt Romā un nolikt Cēzara altāra priekšā, bet, pārceļoties pāri jūrai, tā pazuda. Bruta ķermeni sacirta gabalos un sadedzināja, bet pelnus nodeva viņa mātei, kura līdz savas dzīves beigām sargāja dēla piemiņu.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas