Pienenes sakne

2019. gada 22. oktobris 00:00

Ceļa pagriezienā skatiens pārslīdēja tuvākās kaimiņmājas sakoptajam pagalmam. Lai arī tur pastāvīgi neviens nedzīvo, arvien jūtama saimnieka roka un patiesas rūpes. Manās bērnības atmiņās šī māja saistās ar vientuļu tantuku, pie kura mana vecmamma (tajā laikā jau īsta Rīgas dāma un bijusī Kaucmindes mājturības skolas absolvente) reizēm nāca ciemos, un tad arī man bija atvēlēta vieta uz senas sofas, kas šādos īpašos gadījumos tika pārklāta ar smalku mežģīņu pārsegu. Tā kā man tajā patika meklēt un taisīt jaunus caurumus, es tiku laipni pārsēdināta uz līdz spīdumam nodeldēta apaļa virtuves beņķīša, kam kustoties viena kāja čīkstēja īpaši riebīgi. Protams, arī tur man nebija lemts ilgi uzkavēties, un es saņēmu ilgi gaidīto atļauju iziet pagalmā. Slinkais taksis gan nebija nekāda jautrā kompānija, tāpēc saldo balto jāņogu laiks man bija īpaši gaidīts.
Būtībā šī tuvākā kaimiņmāja jeb “ceļa gals” man vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Savulaik es to dēvēju par “pieturu” – gan manas skolas somas izpalīdzīgai panešanai, gan tumšajās pievakarēs izkāpšanai no autobusa, gan kādas grāmatas vai paciņas nodošanai un saņemšanai. Vēlāk tā izvērtās par īslaicīgu atvadu vietu, kad tiku pavadīta no tolaik retas kinofilmu skatīšanās, tautas deju koncertiem vai vienkārši ballītes; bezgalīgu sarunu vietu, kad bija par ko runāt un negribējās šķirties. Jāpiebilst, ka arī vēlāk “ceļa gala” mājās bija suns (slinkā takša pēctecis), bet viņš ļoti iecietīgi izturējās pret svešiniekiem un klusējot pacieta vēlās pēcballīšu sarunas.
Šo krustojumu par “ceļa galu” sauca arī tie, kas kaut kur devās no mājas puses. “Ceļa galā” tika nodota piena kanna, reizēm pēc norunas atstāts kāds ābolu vai kartupeļu maišelis, gaidīta mašīna vai autobuss, kas visai bieži mēdza te steigties, te kavēties, tāpēc stāvēšana “ceļa galā” varēja ieilgt līdz pat pusstundai. Kādreiz prātoju: interesanti, cik daudz laika gaidot mūsmājnieki pavadījuši šajā pieturā…
Nākamajiem simts metriem (no ceļa gala līdz mājām) kaut kur pa vidu kādreiz bija vēl kāda īpaša pietura, tā saucās “līdz lazdām”. Bērnībā tik tālu es drīkstēju braukt ar leļļu ratiem vai velosipēdu, tik tālu ķerrā vizināt sešus gadus jaunāko brālēnu Hariju – no mājām šis attālums bija labi pārredzams. Noriņā pie lazdām varēja savākt pilnu vāceli ar meža zemenēm, bet septembrī – lielu bļodu ar gailenēm. Harija tētis tur prata pieriekstot veselu vāceli, un tad mēs visu pievakari sēdējām viņam cieši pie sāniem, skaitot katru otro kodoliņu.
Vidusskolas gados “līdz lazdām” mani pavadīt uzdrošinājās viens otrs no mammas grupas audzēkņiem, kuriem vēstures eksāmenā gribējās labu atzīmi. Lai skolotāja aizmirstu nesekmīgos rezultātus, svarīgi bija palikt manā atmiņā un varbūt – tikt pamanītam pa mājas logu. Tagad drīkstu būt atklāta – šis manevrs nepalīdzēja, lai gan vienam otram deva nopietnas cerības.
Nepaspēju Dacei to visu izstāstīt, kad viņa jau lēnītēm ieripināja mājas pagalmā.
- Kur mēs drīkstam apstāties? – viņa jautāja, un es ar roku parādīju nelielu loku, ko Dace gudri uztvēra kā apgriešanās manevru. Brīdi sēdējām klusumā, vērojot tukšo un kluso pagalmu. Nez kāpēc atcerējos mūsmāju ilggadējo sargu Marsi, kurš šādā situācijā parasti cienīgi nosēdās pie ieejas durvīm, nevis kā citi sugas brāļi skrēja apriet atbraucējus.
Tā kā savu vizīti jaunajiem īpašniekiem nebiju pieteikusi, pati ieinteresēti raudzījos apkārt, meklēdama kādu no pieskatītājiem vai īpašniekiem. Par esošu vai izbijušu vīrieša klātbūtni liecināja vien vaļējas šķūnīša durtiņas un četras neatkorķētas alus pudeles. Paklaudzināju, paūjināju, pasaucu… Varbūt iegājis mājā nosnausties? Vai arī jau aizbraucis? Varbūt drīz atgriezīsies. Mēs tikmēr tā mazdrusiņ, no maliņas.
Apstājos pagalma vidū un ieklausījos – kas mani paaicinās pirmais: lielais, zibens apšķēlētais ozols, mājas lievenis, kuplie ceriņu krūmi vai pieneņu villaine pie akas…
Protams, pirmais mani pievilka ozols – koks ar visstiprāko enerģiju. Kaut arī šis ir visjaunākais no reiz bijušajiem četriem varenajiem kokiem, jo tika iestādīts jaunuzceltās mājas pagalmā pie akas, tā sakropļotajā stumbrā noteikti varētu saskaitīt vismaz deviņdesmit gadu gredzenus. Trīs senākie ozoli, kas pirms nepilna gadu simta kalpoja kā orientieris zemesgabala izlozes dienā, savu laiku jau bija nokalpojuši. Atceros, kā pašu vecāko iznīcināja uguns, ielavoties līdz pašai koka dvēselei; otru – pērkons, sašķeļot tā lapotni un stumbru vairākās daļās; zem trešā ozola kuplajiem zariem ilgus gadus tika kurts Jāņu ugunskurs un līgots līdz pat rītausmai. Šķiet, ne tik sen meitenes tā zaros meta ziedu vainadziņus un skaitīja: cik reižu vaiņags nokritīs zemē, tik gadu būs jāgaida uz precinieku. Šī ozola raupjajai mizai un Līgo nakšu atmiņām vēl biju cerējusi pieglaust vaigu.
Reiz, kad pie vecmammas ciemojās sena pirtniece Līga, viņa uzdāvināja ārstniecības augu grāmatu ar ierakstu: “Senos laikos, kad cilvēki dzīvoja ciešā saskaņā ar dabu, kokus godāja. Ozols ir mūsu galvenais koks. Ja iegūsiet tā draudzību, koks darīs visu, lai jums un jūsu ģimenei palīdzētu visu mūžu.” Pirms divdesmit pieciem gadiem tas skanēja gana dīvaini un izraisīja vīpsnu, tagad par to runā daudz vairāk. Tajā vasarā, kad zibens ietrieca savu bultu pagalma ozola pašā koka galotnē, nošķeļot no stumbra pamatīgu šķēpeli, divus mēnešus vēlāk pukstēt pārstāja mammas sirds… Noplaka arī tēta dzīves spars, un vienīgais, ko viņš ik dienas vēlējās – sekot mammai. Tomēr arī pēc tam es mēdzu piestāt pie varenā koka, lai noglāstītu tā dziļo brūci. Pēc pusgada izrādījās, ka ozols ir bijis aizskarts pašos dvēseles dziļumos – dzīve mūsmājās apstājās…
Es saprotu – ne jau koks vainīgs pie visa notikušā, bet tas sūrums – pienenes saknes sūrums. Daudzi tā arī mūžu nodzīvo šo garšu neiepazinuši – vien par zeltaino ziedu krāšņumu priecādamies, bet liela daļa, kas pienenē stingrāk iekodušies, zina: tas sūrums – spīvs un grūti paciešams, mutes gļotādu un dvēseli savelkošs, žulti dzenošs, nepanesams… Kamēr sulīgo kātu nenoplūksi un pie mēles nepieliksi, neuzzināsi. Iekodīsies – kas to lai zina, vai attapsi, ar ko pareizāk saldināt…
Arī šoreiz es piespiedu ozolam savu pieri un lūdzu piedošanu, ka nepratu nosargāt, ka nebiju tik stipra, lai stāvētu pāri dabas stihijām un vecāku paziņu ietekmei. Viens otrs no viņiem vēlāk sevi dēvēja par draugu jo esot bijis blakus grūtā brīdī… Es lūdzu ozolam palikt manam un manas ģimenes draugam, un atklāju noslēpumu, ka šeit, Kiprā, esmu sastapusi viņa brāli – saulē un vējos rūdītu ozolu ar vaskainām lapām, un manas plaukstas siltumā vēl jūtams tālais sveiciens.
Vecmamma gan teica, ka ozols esot vīriešu koks un labāk sadzirdot viņu teikto. Līdz pat sava mūža beigām viņa neļāva nozāģēt savā kāzu dienā dārza vidū iestādīto bērzu – tas esot viņas koks. Šo sarunu iespaidota, par savējo toreiz izvēlējos ābeli – balto dzidro, kuras zaros bērnībā tika kārtas šūpoles. Tās ziedēšanas laikā man patika sēdēt uz zemajiem zariem un klausīties bišu zumēšanā virs galvas. Tagad ābeles vietā klājas gluds zālājs, tomēr es daudz nepārdzīvoju – saprotu, ka ar laiku viss mainās, turklāt arī tā ir skaisti.
Jau iebraucot Jaungulbenē, nopriecājos, ka Dace paņēmusi līdzi labu fotoaparātu. Tagad pagalmā, smeldzīgo atmiņu pārņemta, pat nemanīju, ka draudzene jau sākusi piefiksēt manus soļus. Kādā brīdī saklausīju viņas ieteikumu uzkavēties tajos stūrīšos, ko īpaši vēlos paņemt sev azotē, un es labprāt piestāju pāris atmiņā paliekošiem kadriem. Tad arī pamanīju, ka tipiskās briestošās skumjas mani vēl nav pārņēmušas, lai gan – tepat jau bija, tāpēc steidzu seju iegremdēt bagātīgi ziedošā ceriņu krūmā. Kļuva tik labi… Tik mājīgi un tik silti. Prātā gan ieskanējās izvadītājas teiktie vārdi: “Tavi mīļie būs ar tevi katrā takā un katrā ceriņziedā,” - tomēr šoreiz tas nenomāca. Drīzāk pacēla kādu sprīdi virs zemes, tuvāk tām izjūtām, kas dvēseliskas un netveramas.
Iesmaržoju pāris skurbinošus ceriņu vīraka malkus, tie uzbangoja asinis, un no atmiņu gūzmas izcēlās kupls ceriņziedu vainags, ko man reiz savija kāds sen nesatikts draugs: “Tas piestāvēs tavai bizei…” Šķīvītis ar manas meitiņas salasītajām daudzajām pieclapītēm: “Esi laimīga, mammīt!” Ceriņu klēpis agrā rīta stundā pie mana pirmā stāva dzīvokļa loga… “Tā ir mīlestības slotiņa,” reiz teica pirtniece Valda un liegi pačabināja ceriņu ziedu slotu. Manai vecmammai ļoti patika ceriņi – savulaik viņa tos bagātīgi sastādīja visapkārt mājai, atstājot vietu vien dažiem jasmīnkrūmiem un peoniju dobēm.
Man patīk māju atcerēties tādu, kāda tā bija senāk, kad tajā pie vakariņu galda pulcējās visi tās iemītnieki. Kad dienas grūtums tika nomazgāts līdz ar sastrādātajām rokām un prātā bija vien smieklīgi nieki, ko pastāstīt citiem. Tad uz garas koka lizes no karstās maizes krāsns mutes izpeldēja tikko cepti maizes klaipi. Dažos no tiem mammuka bija iecepusi biezas žāvētās gaļas šķēles, un man vajadzēja atminēt – kuros. Es gan bieži mānījos un norādīju uz sakasnīti, jo man tas vienmēr šķita pats gardākais kukulītis. Varbūt tāpēc, ka mazākais un no pārpalikumiem sastiķēts?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas