Nepaklausīgie vīngliemeži

2019. gada 22. oktobris 00:00

Preiļu novada Jaunsaimniekos atrodas “Ošu mājas”, kurās Aiņa Novika ģimene nodarbojas ar vīngliemežu audzēšanu. Saimnieks ir liels jokupēteris un sagaidot saka: “Esmu šo nepaklausīgo dzīvnieku gans jau desmito gadu.”
Saimnieks stāsta, ka pirms 19 gadiem, kad nopirkuši šo zemes pleķi, viss bija aizaudzis ar kokiem un krūmiem. “Bija daudz drazas un daudz gliemežu, kurus mēs lasījām un vedām projām, jo citādāk no gliemežiem nevar tikt vaļā. Kad Latvijā bija krīze, tā arī mani ļoti skāra. Sēdēju uz dīvāna un raudāju: ko man darīt, kā man tālāk rīkoties, vai man jāpamet Latvija? Un tad internetā ieraudzīju, ka Durbē organizē pirmo semināru vīngliemežu audzēšanā. Es sievai teicu: audzēsim gliemežus! Viņa teica: tu esi muļķis? Droši vien pareizi. Mēs aizbraucām un paņēmām savus gliemežus līdzi, lai pārliecinātos, vai tie ir īstie vīngliemeži, jo neviens nezināja, kādus audzē un kādi šeit rāpo. Izrādījās, ka ir īstie. Latviski tas saucas parka jeb parastais vīngliemezis, latīņu valodā - Helix pomatia. Pieredzes audzēt gliemežus nebija nevienam un arī tagad nav, visi kaut ko meklē, eksperimentē. Bet man ir prieks un lepnums, ka pārsvarā pie mums no visas Latvijas brauc uz konsultācijām un ne tikai no Latvijas, arī no Sanktpēterburgas, Maskavas, Moldovas, Ukrainas, Gruzijas, Igaunijas. Varbūt mūsu idejas ir drosmīgākas, radošākas, citādākas, varbūt arī īsti nav,” saka A.Noviks.
Un tad viņš rāda voljērus, kuros ganās šie nepaklausīgie dzīvnieki. Rūpnieciski ražotajam sietam ir īpaši volāni, kas traucē gliemezim pārvietoties - kamēr viņš aprāpo vienu volānu, otru, paiet zināms laiks. Vīngliemezis rāpo ar ātrumu 80 centimetri stundā. Viņš pa nakti tiek pāri šim tīklam, no rītiem jāstaigā un jāmet atpakaļ. “Ķīnā speciāli ražotā tīkla efektivitāte ir ļoti zema, tāpēc praktiskais latgalietis izdomāja kaut ko citu. Viņš izmanto tīklu, ko liek uz mājām, kad tās renovē. Šis tīkls ir uzlikts 45 grādu leņķī uz augšu. Tam ir lielākas spraugas - gliemezim nepietiek gļotu un viņš krīt uz leju. Efektivitāte ir simtprocentīga, un ir daudz lētāk,” pieredzē dalās A.Noviks.
Gliemezis pēc dabas ir herma-frodīts - viņam ir vīrišķie un sievišķie hormoni. Katrs gliemezis sevi atražo. “Ik pēc sezonas viņš mainās lomām – vienu sezonu viņš ir sieviete, vienu – vīrietis. Gliemežu cikls ir no oktobra līdz maijam. Oktobrī gliemezis ielien zemē ar visu čaumalu līdz pat 40 centimetriem dziļi, caur sevi pārstrādājot zemi – to ēdot. Laboratoriski ir pierādīts, ka mīnus 130 grādos gliemezis vēl ir dzīvs. Maijā, kad ir pirmais lielais lietus un zeme kļūst mīksta, gliemezis izlien uz zemes un uzsāk savu vasaras dzīvi. Maijā viņam sākas arī mīlestības - riesta laiks. Mīlējas viņš ļoti moderni - trijatā četratā, piecatā. 2 līdz 4 gadu vecumā tas vienreiz gadā izdēj 60 olas, 4 līdz 9 gadu vecumā dēj divreiz gadā pa 60 olām. Maija beigās izrok alu 5 līdz 6 centimetru dziļumā, kur noliek olas, un apmēram četras dienas sēž uz šīs alas. Pēc pusotra mēneša no alas izlien mazi gliemezīši ar caurspīdīgu čaumalu un sāk savu patstāvīgo dzīvi. Aug gliemezis, aug čaumala. Gliemeža vecumu nosaka pēc čaumalas diametra. 5 un 9 gadus vecs gliemezis īpaši pēc lieluma vairs neatšķiras. Gliemezis dzīvo līdz 9 gadiem. Vislabākā un visgaršīgākā gaļa ir 4 gadus vecam gliemezim,” stāsta vīngliemežu audzētājs.
Gliemezis ir ļoti vājredzīgs, bet ar ļoti attīstītu tausti un ožu. Ar saviem ragiem viņš sevi brīdina par briesmām un atrod arī pārtiku. Saimnieks joko, ka, protams, katram gliemezim ir savs vārds: “Juri, parādi man, lūdzu, savus ragus!” Un Juris parāda arī! Ragiem galā ir melni punkti – acis. “Zināt to teicienu: acis uz kātiņiem? Viktorīnās parasti uzdod jautājumu, kuram dzīvniekam nav zobu. Gliemezim zobu nav, bet viņam ir mēle, kuru latīniski sauc par radulu. Tā izskatās kā tūkstošiem kārpu. Viņš rīvē ar tām kā ar rīvi. Ja Hičkokam vajadzētu prototipu šausmu filmai, šis būtu labākais monstrs,” smejas A.Noviks.
Gliemezim ir S-veida kuņģis, kas pēc izvārīšanas ir metams ārā. Bet A.Noviks saka, ka viņam ir bezatkritumu pārstrāde, jo kāds zemnieks, kuram ir daudz dīķu un kurš audzē zivis, no viņa šīs ķidas savāc. Viņš tās samaisot ar graudiem un metot dīķī - zivis labi ņemas svarā.
Maijā, kad gliemeži pamostas, viņiem nav, ko ēst. “Mēs viņiem dodam kukurūzu, putraimus, kviešu miltus, līdz parādās pirmā lielā delikatese – nātres un kāposti. Gliemežiem garšo viss, kas ir mīksts – kabači, ķirbji, samtenes, zemenes, arbūzi, salāti. Zāli viņi ēd ne labprāt, bet nopļautā zāle gan viņiem kalpo kā barība. Visideālākā dzīvesvieta gliemežiem ir latvāņu lauks - viņiem garšo zaļās lapas, patīk, ka apakšā var rāpot, bet no turienes viņus ir grūti salasīt,” stāsta A.Noviks.
Gliemežiem ir arī ienaidnieki - vārnveidīgie putni, bet saimnieks joko, ka ar putniem esot visu sarunājis. Otrs ienaidnieks ir kurmis, tāpēc tīkls ir ierakts 10-15 centimetrus zemē. Arī peles apdraud gliemežus, bet nenodara tik lielu postu, lai pret viņam kautā kā vajadzētu speciāli cīnīties. Ceturtais ienaidnieks ir melnā skrejvabole, kas bojā gliemežiem dzimumorgānus.
Izrādās, ka vienīga gliemeža ēdamā daļa ir pēdiņa, ar kuru tas rāpo. “Gliemezi nekad neēd jēlu. To cep, vāra, šmorē ilgi un dikti. Latgalē šo gaļu sauc par posnu gaļu. Tā ir liesa gaļa, kas nesatur taukvielas, bet satur olbaltumvielas, proteīnu un aminoskābes. Tāpēc šo gaļu lieto sportisti, vīrieši, lai palielinātu potenci - dabiskā “viagra”, bet sievietes lieto, lai nekad nenovecotu,” stāsta saimnieks.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nepaklausīgie vīngliemeži

Kategorijas