Pienenes sakne

2019. gada 29. oktobris 00:00

Manas bērnības māja ik rudeni smaržoja pēc krāsnī ceptiem kāļiem, burkāniem un kartupeļiem. Vakaros, kad telpas sildīja ne tikai maizes krāsns nesen aizvērtā mute, bet arī siltummūrīši, istabas šķita īpaši mierpilnas un klusas. Tad mammuka dedza petrolejas lampu, jo to uzskatīja par vispiemērotāko vēlajām stundām, un lika uz lielās istabas galda tieši pretim logam. Vecmamma atšķīra senu pasaku grāmatu, ko es izburtot iemācījos tikai pēc daudziem gadiem, un izteiksmīgā balsī lasīja man priekšā. Tā mēs tumšajos rudens un ziemas vakaros kopā gaidījām pārnākam vecākus no darba vakarskolā. Tik pierastā gaisma logā un aptverošais mājīgais miers bija visuzticamākā bāka tumsā.
Reizēs, kad šie vakari ieilga, vecmamma ar grāmatu rokā apsēdās pie manas gultas. Runcis kā vienmēr iekārtojās uz siltummūrīša turpat blakus, viņa miega dzirnas griezās tik klusi un iemidzinoši… Vēl arvien atmiņā skan vecmammas balss, iesākot kārtējo Žaņa Grīvas pasaku: “Šovakar, kad savu galvu tu uz spilventiņa liksi, Bibi, vai tu dzirdēt gribi pasaku par Diegabiksi? Gribi, Bibi? Pastāstīšu…”
Pēc pasakas izlasīšanas viņa man vienmēr noglauda galvu, sakārtoja segu un spilvenu, tad izslēdza gaismu un pievēra istabas durvis, atstājot vietu šaurai gaismas strēlei puspavērto durvju ailē. Es gan no tumsas nebaidījos, jo zināju – visi manējie mīļie tepat vien ir.
Pēc vairākiem gadiem laiks sadalījās divos nogriežņos, piesakot jauno – “pēc obligātās meliorācijas”. Nesaudzīgais plānojums iznīdēja ražīgos korinšu krūmus, baltos ķiršus un upeņu krūmus, izārdīja āderes, kas piegādāja ūdeni avotam un akai, ietekmējot visas mājas ūdensapgādi. Iespējams, tieši tolaik mājas gariņš pameta silto maizes krāsns augšu, lai gan pēc mammukas aiziešanas uz viņsauli es vēl ilgi centos gādāt par ierastajām mājas smaržām. Kūru lielo krāsni, cepu kāļus, burkānus un kartupeļus, meklēju kļavas lapas maizes lizei, līdz sāpošām rokām un sviedrainam kreklam mīcīju mīklu senajā koka abrā, lai pēc pusotras stundas atkal turētu rokās sakasnīti.
Esmu redzējusi un zinu, ka jaunie mājas īpašnieki iekštelpas pielāgojuši savām vajadzībām, labiekārtojuši un modernizējuši, un es par to varu tikai priecāties – māja turpina dzīvot!
- Man šķiet - tā elpo, - klusām teicu Dacei, kad, pieglaudusi vaigu mājas raupjajam apmetumam, ieklausījos klusumā. - Tās dvēsele ir mierīga, - čukstēju pie sevis. - Apmierināta.
Draudzene, joprojām stāvēdama pagalma vidū, saprotoši smaidīja, un arī manās domās ielija miers. Tad jau mājas gariņš būs atgriezies, kaut arī viņa iecienītā siltummūrīša ierīte jau tālā pagātnē. Viņš noteikti būs atradis labāku vietu, turklāt ieguvis adītu mici ar pušķi, modernu kombinezonu un zābakus. Kurš gan to nesaprot – tagad laiki pavisam citi.
Ieslīgšanu pieneņu noriņas seģenē atstāju vēlākam laikam, noslēgumam, jo ļoti gribējās apmest nelielu līkumu ap māju, kaut iztālēm ar skatienu noglāstīt vietas, kas manējiem savulaik nozīmējušas tik daudz.
- Varbūt man klusiņām mašīnā pagaidīt? - Dace jautāja. - Man tas viss šķiet tik jūtīgs, tik trausls… Viss tavs. Negribas to piepēdot…
Priecājos, ka blakus bija Dace, un man savas klejojošās domas vajadzēja piebremzēt, citādi es varbūt kaut kur vienatnē apsēstos un atmiņas mani aizrautu sen aizmirstās dzīlēs. Biju pateicīga, ka viņa fotografē. Es tobrīd visu uztvēru galvenokārt caur atmiņām, tverot izjūtas: vēss, raupjš, silts, mīļš, krāšņs, skurbinošs, saudzīgs, aizkustinošs, pārsteidzošs... Ložņājoša ziņkāre mani nevajāja un nelika ieskatīties katrā stūrī. Kaut kad vēlāk es ne reizi vien paņemšu rokās Daces uzņemto fotogrāfiju kaudzīti un no jauna caurstaigāšu tās dienas mirkļus. Izpētīšu tās diezgan rūpīgi, jo iedomāšos: var gadīties, ka bildēs ieraudzīšu ko tādu, kas sastapšanās brīdī palika nepamanīts.
Mūsu īsajā pastaigā ap māju bija daudz ko atcerēties un pamanīt, žēl tikai, ka Dacei šo to nācās iztēloties, jo izrādījās – manam atmiņu albumam bija “izdzisušas” dažas ilustrācijas. Stāstīju par dīķīti, kurā mans brālēns Harijs savulaik kuģojis ar skārda vannīti, bet acīm redzamais lika atcerēties un apjaust – tajā izlīdzinātajā bedrē ūdens jau sen vairs neturējās…
Gribēju parādīt krustmātes Antras iecienīto naktsvijoļu pļaviņu un Jāņu ozolu, bet apmulsu no savādā, kaut arī skaisti sakoptā līdzenuma to vietā. Atmiņu paisums uzvilnīja ar jaunu spēku, atsaucot atmiņā tos Līgo vakarus, kad pie saviem skolotājiem ar līgodziesmām ieradās viņu audzēkņi, kad Jāni sveikt no malu malām pār pielijušajām pļavām brida kaimiņi, kad pēdējās ugunskura dūmu grīstes izdzisa tikai saulei austot…
Un kurš gan vairs atceras Antras iekopto gaileņu un bērzlapju taciņu gar liepu žogu, “tiltus” pāri “Gaujai” un “Daugavai”? Laikā “pēc meliorācijas” diviem lielākajiem novadgrāvjiem ap mūsu māju vecmamma piešķīra nopietnus vārdus, to krastus savienoja “tilti” – platu dēļu laipas uz pamatīgiem gultņiem. Viens veda pār “Gauju”, otrs pār “Daugavu”. “Gaujas tilts” gan vēl arvien savienoja divus izsusējušā grāvja krastus, tikai tagad tas bija krietni sarāvies un ieguvis skaistas margas. Tā mēs ar Daci viegli varējām piestāt pie otra sen izraktā dīķa ar mūsu iecienīto Sapņu saliņu vidū.
Ideju tās izveidošanai mans vecvectēvs bija aizguvis no Jaungulbenes pils parka, pareizāk – no Paula fon Tranzē-Rozeneka, kurš vienā no parka dīķiem savulaik bija uzbūris mazu saliņu. Ja barons uz savu saliņu brauca ar plostu, tad Oto gribēja uzbūvēt tiltu. Īpašas vajadzības gan pēc tā nebija, jo vasaras mēnešos ūdens dīķī izsīka. Vēlāk mēs, bērni, par to tikai priecājāmies, jo tieši tur radījām savu mazo amfiteātri: saliņa bija lieliska skatuve, bet dīķa ārējās malās tētis ierīkoja pāris solus. Izžuvušais un allaž sakoptais loks ap saliņu noderēja izrādes jeb koncerta dinamikai – pa šo apli joņoja, skrēja un bēga visi, kuru lomās tas bija paredzēts. Koncertu laikā tur sabira milzums papīra un miltu sniega, dažnedažādu ziedu, vainadziņu un… zvaigžņu. Pašlaik gan par šo rosīgo pagātni vēstīja vienīgi manas atmiņas, jo ap dīķi neierobežota valdīja daba.
Dīķa otrā pusē pēc vecmammas lūguma ierīkotais soliņš sen bija zaudējis savu romantisko nozīmi. Varbūt tāpēc, ka nevienam vairs nebija laika uz tā pasēdēt un paklausīties lakstīgalas pogošanu kuplajā ievā. Tam blakus esošais ar zemi apbērtā pagraba uzkalniņš un zem tā cepures paslēptā ziemas krātuve atsauca atmiņā virkni garšu un smaržu, sākot no bagātīgas ābolu ražas kastēs līdz pat apledojuša dūraiņa garšai, kad ragaviņas ar švunku notraukušas no nelielā uzkalniņa. Kaut kur pa vidu tam palika vēderainās mucās raudzētā alus un apiņu aizdara smārds, svaigi kauta puscūča šķebinošā smarža, raudzēto bērzu sulu un pašgatavotā vīna aroms.

To, cik ļoti izmainījies dārzs, zināju jau sen, bet katram saimniekam jau savas vajadzības. Viens rok zemi, lai audzētu dārzeņus, cits – lai uzziedinātu puķes, vēl cits – lai priecātos par gludu zālāju. Kas nu kuram vajadzīgs, ko kurš vēlas. Tāpēc vairs nepētīju vietas, kur reiz auga mālābele, birnis vai cukuriņš, kur uzziedēja un sārtojās saldo ķiršu “biztaliņa”, kur pletās zemeņu un aveņu dobes… Apzinājos – tas nudien bija sen, un centos par to nedomāt. Tie bija citi laiki.
Dace tomēr ir saklausījusi manus “te bija tā, tur bija tā, te mēs darījām tā”.
Jūtu viņas saskumšanu, pieklušanu, tomēr draudzene neko nesaka. Tā jau mums katram – kaut kas savs paliek pagātnē, ko reizēm ir skumji atcerēties. Citu reizi tieši otrādi – atmiņas nāk ar prieka brīžiem un smaidu, sniedz viegluma sajūtu. Man tās vijās un mijās, cēlās un vēlās, apmeta kūleņus un aizslīdēja, tomēr domās krājās gaišums. Apkārt viss bija sakopts un kārtīgs, zaļojošs un ziedošs. Bija skaisti! Mani vecāki noteikti priecātos, to visu redzot savām acīm.
Tie, kuriem pāri piecdesmit, mani sapratīs, vismaz daļa. Tā daļa, kuru dzimtas mājas, zaudējušas senos saimniekus, dažādu apstākļu pēc palikušas bez pieskatīšanas. Ir labi, ja jaunajiem pietiek spēka un līdzekļu tās uzturēt. Ir labi, ja tām atrodas rūpīgi īrnieki, apsaimniekotāji vai jauni īpašnieki. Bet ja nu ne? Ja pašu dzīve aizvedusi tālu prom, jo ar to, ko nopelni tuvumā, nepietiek ne sevis, ne senču mājas uzturēšanai? Tad māja kā vecā pirtiņa Friča Bārdas dzejolī, ko labi atceros vēl no bērnības, “sēd gluži salīkusi un lietū izmirkusi – ar salmu baļeni un dūmu seģeni, kā melna vecenīte, kā ubadzīte”… Cik tādu līdzīgu, nevienam nevajadzīgu jau nav Latvijas laukos…
Spēji nokratīju skumjas, lai gan arī mūsmājas pirtiņā tik sen vairs neviens neuzmet garu. Apgāju mājas stūri, pārlaidu skatienu vecmammas īpašajai peoniju dobei, ar skumjām atcerējos mammas iecienītās lilijas un no radiniekiem selekcionāriem dāvanā saņemtās lielziedu narcises. Tad pamanīju jaunas puķu grēdas, atkal sajutu uzvirmojam prieku un sapratu, ka pirms atvadām uz brīdi vēl gribu piesēst pagalma stūrī un sajust, cik dziļi vēl manas pienenes sakne turas šajā zemē, šajā vietā…
Neapšaubāmi – dziļi, jo tā tomēr ir mana dzimtā māja. Mana bērnība, skolas gaitas un studiju gadi. Mani vecāki un vecvecāki, no kuriem sākusies mana asinsrite. Pieneņu noriņa, kurā klāts zīdaiņa paladziņš. Pagalms, ko pirmoreiz skārusi mana pēda. Logs, caur kuru saules putekļi zeltījuši manus matus. Citādi nemaz nevar būt.
Kaut esmu tālu no šīs sētas un vietas, domās un sapņos te bieži iegriežos, lai vienā vai citā atmiņu mirklī skatītu savējos. Mamma vēlējās, lai, viņu pieminot, dedzinām sveces, lai kur būtu. Mums tās deg bieži, ne tikai tuviniekus pieminot un dzimtas stāstus atceroties. Mazbērni ar interesi klausās manas bērnības atmiņas, un tādos brīžos es jūtos kā īsta vecmāmiņa.
Pirms atstājām pagalmu, vēl salauzu ceriņu zarus – tas vecākiem un vecvecākiem būs vispiemērotākais sveiciens no viņu mājām. Ceriņi - viņu stādītie, lolotie, mūžīgi paliekošie.
Brauciens uz kapiem man vēl joprojām liek notraust kādu asaru, klusā pasēdēšana uz akmens sola – atvainošanās par reto apmeklējumu. Viens otrs man par to pārmet un atgādina, ka kapusvētkiem Latvijā ir sena vēsture.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas