Nedēļa vēsturē

2019. gada 29. oktobris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par oktobra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1360. gada 24. oktobrī Kalē (Francijā) tika ratificēts miera līgums starp Anglijas karali Edvardu III un kaujā pie Puatjē, ar kuru beidzās Simtgadu kara pirmais posms, sagūstīto Francijas karali Žanu II Labo. Pēc četru gadu pārrunām abi monarhi nonāca pie kompromisa, kas gan Francijai bija sāpīgs – Edvards pieprasīja pusi Francijas un par karaļa atbrīvošanu – milzīgu izpirkšanas maksu.
Visā angļu iekarotajā Francijas daļā uzliesmojušais partizānu karš Edvardu gan darīja piekāpīgāku – līguma galīgajā versijā angļi ieguva tikai trešdaļu Francijas: tās dienvidrietumu daļu ar galvaspilsētu Bordo. Arī izpirkuma summa kļuva mazāka, kaut gan vēl bija iespaidīga – trīs miljoni zelta ekiju (apmēram 12 tonnas zelta). Žana pavalstnieki, saņēmuši visus spēkus, savāca tikai 400 tūkstošus. Vēl 600 tūkstošus deva Milānas sinjors, pretī iegūstot kā sievu savam dēlam Francijas karaļa meitu – šāda laulība pamatīgi nostiprināja viņa varu Milānā. Devis godavārdu un atstājis savā vietā ķīlniekus – divus prinčus, vairākus grāfus un baronus, kā arī pa diviem ievērojamiem pilsētniekiem no 19 galvenajām pilsētām –, Žans devās uz Franciju vākt iztrūkstošos miljonus. Naudu sadabūt neizdevās, tādēļ 1364. gadā karalis atgriezās franču gūstā, kur drīz vien arī mira. Atmiņās viņš palika kā īsts bruņinieku goda kodeksa iemiesojums.

1931. gada 25. oktobrī dzimusi franču teātra un kino aktrise Annija Žirardo (mirusi 2011. gadā). Pirmo reizi Krievijā viņa ieradās uz filmas “Žurnālists” uzņemšanu. Režisors Sergejs Gerasimovs gan bija iecerējis filmēt franču kinodīvu Simonu Siņorē, bet krievu uzņemšanas grupai aizliedza izbraukt uz Franciju, savukārt Siņorē kategoriski atteicās doties uz PSRS. Viņas vietā aizbrauca drosmīgākā Žirardo.
Filmas uzņemšanas paviljonā valdīja pamatīgs aukstums, visi aktieri pa klusam ņēma uz krūti. Annija pirms tam nebija pagaršojusi pat konjaku, kur nu vēl krievu “vodku”, un pati pirmā glāze, kuru trauslā francūziete izdzēra veselības sargāšanas nolūkos, izrādījās izšķiroša – viņa aizmiga tieši uzņemšanas laukumā.

1863. gada 26. oktobrī Londonas centrā Karalienes ielas Brīvmūrnieku tavernā vienpadsmit galvaspilsētas futbola klubu pārstāvji nodibināja Futbola asociāciju – pirmo pasaulē specializēto futbola apvienību.
Masonu tavernā sapulcējušies džentlmeņi izstrādāja trīspadsmit mūsdienu futbolam visai tuvu spēles noteikumu apkopojumu. Protams, no tā, ko mēs futbola laukumos vērojam šodien, bija arī atšķirības. Vārtsargi, piemēram, nedrīkstēja bumbu ņemt rokās (to atļāva tikai pēc astoņiem gadiem un arī tikai vārtsarga laukuma robežās), bet vārtus iezīmēja divi zemē iedzīti mieti bez šķērskoka (virvi starp tiem iedomājās novilkt vien pēc trīs gadiem). Tiesneša svilpe parādījās 1878. gadā, līdz tam tiesnesis vai nu zvanīja zvanu, vai arī vienkārši kliedza, cik jaudas. Spērieni pa kājām un klupināšana, liekot priekšā kāju, tika pasludināti par neatļautiem paņēmieniem, toties cīņā par bumbu pretinieku bija atļauts grūst. Bet pats galvenais – pēc ilgāka strīda vienojās, ka futbola spēlē laukuma spēlētāji nedrīkst bumbu tvert rokās. Šī nosacījuma pretinieki drīz vien izveidoja jaunas – regbija – spēles noteikumus.
1981. gada 27. oktobra vakarā Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, slēgtā un slepenā militārajā zonā, pavisam tuvu Zviedrijas kara flotes štābam Karlskrūnā uz sēkļa uzsēdās ar kodoltorpēdām bruņota PSRS zemūdene.
S-363 kaujas uzdevumā devās no Paldiski ostas. 18. oktobrī tā, ar radiopelengatora antenu aizķerot kāda zviedru zvejas tīkla trali, antenu deformēja – tas varēja būt viens no avārijas iemesliem. Visu nakti zemūdene centās atbrīvoties saviem spēkiem, bet tikai sasvērās uz sāniem. Ne zviedru radari, ne citas ierīces to nepamanīja, arī dīzeļmotoru skaļais troksnis nepievērsa neviena uzmanību. Tikai otrā rītā 76 metrus garo nelūgto ciemiņu ieraudzīja zviedru zvejnieks Ingvars Svensons, kurš izsauca robežsargus. Krievi paskaidroja, ka slepenajā zonā iemaldījušies bojāta hidrokompasa dēļ (pa ceļam gan zemūdene veiksmīgi bija izlavījusies starp vairākām zemūdens klintīm).
Sākās 10 dienu ilga intensīva diplomātiska komunikācija. Zviedri kategoriski aizliedza PSRS karakuģiem un velkoņiem ienākt savos ūdeņos un nopratināja zemūdenes apkalpi. Tās kapteinis to darīt atteicās un saņēma rīkojumu no savas virspavēlniecības: ja zviedri zemūdeni mēģinātu ieņemt ar spēku, to uzspridzināt ar visu ekipāžu un kodoltorpēdām – radioaktīvā katastrofa tad būtu lielāka nekā Černobiļā. S-363 no sēkļa nocēla zviedru kuģi.

1886. gada 28. oktobrī, klātesot ASV prezidentam Groveram Klīvlendam un dārdot lielgabalu salūtam, Ņujorkā uz salas, kas tagad nes Brīvības vārdu, atklāja Francijas dāvanu ASV simtgadē – Brīvības statuju (oficiālais nosaukums – “Brīvība apgaismo pasauli”).
Statujas veidotājs franču skulptors Frederiks Ogists Bartoldi par modeli bija izvēlējies šujmašīnas izgudrotāja Īzaka Zingera atraitni daiļo Izabellu Boijeru, statuju projektēt palīdzēja Eifeļa torņa autors inženieris Gistavs Eifelis. Statuja attēlo sievieti, kas vienā rokā tur lāpu, otrā – plāksni ar datumu, kad tika pieņemta ASV Neatkarības deklarācija. Tās galvā ir kronis ar septiņiem stariem, visas pasaules (septiņi okeāni un septiņi kontinenti) simbols. Statuja ir 33 metrus augsta (ar visu pamatni – 93 metrus), 204 tonnas smaga, izgatavota galvenokārt no tērauda un apšūta ar vara plāksnēm. No Francijas to atveda, sadalītu 350 gabalos. Šodien tā ir viena no populārākajām statujām pasaulē.

1969. gada 29. oktobra vakarā Kalifornijas Universitātes (Losandželosa, ASV) students Čārlzs Klains veica vēsturisku eksperimentu. Viņš uz sava datora klaviatūras uzrakstīja vārdu, ko dators radioviļņos pārraidīja uz gandrīz 600 kilometru attālo Stenfordas zinātniski pētniecisko institūtu, kur “vada” pretējā galā atradās viņa kolēģis Bils Duvals. Vispirms pienāca ziņas pirmais burts “L”, par ko Bils nekavējoties Čārlzam ziņoja pa telefonu, tad sekoja burts “O”. Pie trešā burta sistēma “uzkārās”, bet pēc pusotras stundas ar otro mēģinājumu sūtījums – vārds “LOGIN” – bija pārraidīts. Šie abi datori kļuva par ARPANET – tiešā interneta priekšteča – pirmo posmu. Līdz tam globāla datoru tīkla izveidošanu uzskatīja par teorētiķu fantāzijām, bet ASV Aizsardzības ministrijas aģentūra ARPA sāka finansēt šīs jomas zinātniskās izstrādes. Tā tika likts pamats revolucionārajai nākotnes pasaules datu pārraides un uzglabāšanas sistēmai. Pirmā ziņojuma pārraides dienu uzskata par interneta dzimšanas dienu.

1760. gada 30. oktobrī ar karaļa Džordža II nāvi beidzās “vācu” posms Lielbritānijas vēsturē. Tīrasiņu vācietis, Hannoveres kūrfirsts Džordžs II Anglijā valdīja 33 gadus. Viņš apguva angļu valodu un runāja tajā gandrīz tikpat labi kā vāciski, bet tik un tā viņu turpināja uzskatīt par svešinieku. Tautai nepatika, ka karalis, cenšoties aizstāvēt dzimto Hannoveri, iejaucas dārgos karos kontinentā. Popularitāti nevairoja arī viņa nesaskaņas vispirms ar tēvu, tad ar dēlu, kuru viņš galu galā pārdzīvoja. 76 gadu vecumā karalis mira, pie tam kārtojot lielās darīšanas, kas deva bagātīgu barību angļu asprāšiem.
Viņa mazdēls 22 gadus vecais karalis Džordžs III sākumā baudīja vispārēju mīlestību. Viņš bija skaists, izglītots, ļoti reliģiozs, angļu valoda bija viņa dzimtā. Valsts intereses viņš izvirzīja augstāk par personīgajām, piemēram, samierinājās ar nepieciešamību precēties nevis ar mīļoto meiteni, bet gan ar to, ko izvēlēsies ministri. Viņa dzimtas ienaidnieki vairs nevarēja uz katra stūra klaigāt, ka angļu tronī sēž vācietis. Džordžs III valdīja 60 gadus, šajā laikā Anglija kļuva par pasaules lielāko valsti. Taču vecumā karalis zaudēja prātu un tautas atmiņā tā arī palika kā neprātis tronī.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas