Viens otram dāvā savu sirdi

2019. gada 1. novembris 00:00

3691

Uzticība, uzticēšanās un savstarpēja cieņa - tie ir Annas un Ojāra Zemnieku atslēgas vārdi ilgas kopdzīves noslēpumam. “Dzirkstele” ar viņiem tiekas pēc svinīgā Gulbenes novada stirpo ģimeņu godināšanas pasākuma Kalnienā, kur ir viņu mājas. Istabā vāzes vēl pilnas ar ziediem, Anna gan uzreiz teic, ka te tikai puse dāvāto ziedu, otra puse esot vecākā dēla mājās.
Šādā pasākumā viņa ar vīru piedalījās pirmo reizi, bet tas atstājis patīkamu siltumu sirdī. “Sākumā nemaz negribējām uz to doties, bet mūs pierunāja,” saka Anna. Ne viņa, ne Ojārs nebija gaidījuši tik kuplu sveicēju pulku, esot ieradušies ciemiņi pat no Īrijas un Anglijas.

Sēž šiks, garš jauns vīrietis!
“Mums dokumentos rakstīts, ka esam jau 51 gadu laulībā, bet tur ir kļūda. Es smejos, ka pagasta sekretāre savulaik sajauca dokumentus, jo mums šogad pareizi ir 50 kopdzīves gadi. Bet dokumenti rāda pretējo - ka 51 gads. Mēs par to nesatraucamies, jo faktiski kopā dzīvojam jau 53 gadus,” stāsta Anna.
Gredzenus Anna ar Ojāru mija ziemas laikā - 18.janvārī. Tā bijusi ļoti jauka diena. Fotogrāfiju, kas liecinātu par šo dienu, Annai un Ojāram nav. Anna smaidot stāsta, ka fotogrāfs “kaut kur iestidzis”, apmaldījies un nav pat atradis kāzu mājas, bet tas nekas. Viņa esot dzirdējusi, ka tiem pāriem, kuriem nav kāzu bilžu, esot ilga kopdzīve. Un viņa ar vīru tam ir vistiešākais pierādījums!
Katram pārim ir savs iepazīšanās stāsts, un katram tas ir unikāls. Arī Annai un Ojāram ir neparasts mīlestības un ģimenes stāsts. Par pirmo satikšanos ar Ojāru Anna saka, ka tas esot bijis viņas “dzīves visspēcīgākais pavērsiens”. Arī Ojārs atzīst, ka, tiklīdz ieraudzījis Annu, viņa uzreiz iekritusi sirdī. “Ojārs bija autobusa šoferis, es – konduktore. Toreiz divas dienas brauca viens šoferis ar autobusu, bet nākamajās divās dienās - cits. Tā viņi mainījās. Vienā rītā ieeju pie dispečeres, un viņa man saka, ka man būs jābrauc ar citu šoferi, un nosauc šī šofera uzvārdu - Zemnieks. Es stāvu un domāju: ārprāts, kas tagad tas būs par šoferi “zemnieku”, kāds viņš izskatīsies? Es nevarēju iedomāties, ka tas ir viņa uzvārds. Aizeju uz autobusu, un ko es redzu: sēž šiks, garš jauns vīrietis! Viņš man saka: “Vai jūs, jaunkundzīt, neietu ar mani uz restorānu pusdienās?” Ar to arī viss sākās,” atceras Anna.
Viņa satika savas dzīves lielo mīlestību, kad viņai jau bija auklējamais. Ģimenē ienāca otrs bērns, arī puika. Annas un Ojāra ģimenē valdīja un valda saskaņa un saderība. Tā, gadiem ritot, ir tikai noslīpējusies. Viņi ir viens otram īstie cilvēki dzīvē. Tādā vidē arī bērni un mazbērni jūtas labi. “Tā mēs abi dzīvojām un audzinājām dēlus. Vecākais dēls Gints skolā bija apzinīgs, jaunākais - Viesturs - mīļš palaidnis. Bet abi ir tik līdzīgi! Arī viņu rokrakstus es neatšķiru, jo tie arī līdzīgi. Pārlasot vēstules, ko viņi man sūtīja, dienot armijā, un kuras es glabāju, abiem tās sākas ar uzrunu: čau, mammīt! Parasti skatos vēstules beigās, kurš tad man to ir rakstījis. Kopā mums ir četri mazbērni. Esam sagaidījuši arī mazmazdēliņu, un drīz būs arī mazmazmeitiņa,” stāsta Anna. Viņa par savu mazbērnu pulciņu runā ar lielu mīlestību. Viņi tagad sniedz visvairāk laimes un prieka brīžu un ir bieži ciemiņi Annas un Ojāra mājās.

Ar iesauku “umņica”
Ojārs ir no Kalnienas, savukārt Anna, kā pati uzsver, nāk no skaistās Latgales, Bērzpils puses. Lai arī Kalnienā aizvadīti daudzi gadi, tomēr Anna atzīst, ka jūtas te sveša. Viņai patīk atklāti un godīgi cilvēki, jo pati tāda ir, bet, dzīvojot šajā pusē, diemžēl esot nācies vilties cilvēku izpratnē par godīgumu. Tas viņai sāp.
“Vīrs visu mūžu ir dzīvojis Kalnienā, bija bagāta saimnieka dēls. Visu mūžu strādājis par šoferi. Braucis, braucis un tikai braucis, neko citu nav darījis. Armijā vadājis ģenerāļus,” smaidot stāsta Anna. Un Ojārs papildina: “Kur vajadzēja, tur braucu. Braucu ar traktoru, vieglo, smago mašīnu, kombainu. Ar kombainu strādājot, bija liela peļņa. Tūkstotis mēnesī toreiz bija liela nauda,” atminas Ojārs.
Savukārt Annai dzīve metusi līkločus un ne tos vieglākos. Viņa mācījās Bērzpils vidusskolā, bija gudra meitene. Skolā viņu nesauca vārdā, Annai bija iesauka “umņica” (krievu valodā - gudriniece). “Es to neņēmu ļaunā,” smejas Anna. Pēc skolas absolvēšanas gribējusi studēt “žurnālistos”, bet rezultātā tomēr iestājusies “dakteros”. Annas tēvs ļoti vēlējies, lai meita ir daktere. “Tā bija prestiža profesija,” uzsver Anna.
Bet dzīve izdarīja savas korekcijas. Anna trīsarpus gadus studēja medicīnu, bet tad notika nelaime. Fizkultūras stundā viņa krita un guva ļoti smagu traumu. Par to viņa runā nelabprāt. Atmiņas ir pārāk sāpīgas un plosošas vēl tagad. “Es pusgadu pavadīju slimnīcā. Man viss tā bija apnicis, ka es atmetu ar roku medicīna studijām. Ar augstskolu man nesanāca tā, ka vajag,” stāsta Anna.
Viņa izvēlējās strādāt, nevis turpināt studijas. Strādājusi gan siltumnīcā, gan arī par skolotāju Babītē. “Tēvs man bija dzelzceļnieks. Viņam piedāvāja darbu Gulbenē, un arī mani viņš aicināja sev līdzi. Toreiz es gaidīju savu vecāko dēliņu. Par Gulbeni līdz tam nekad nebiju neko dzirdējusi, arī redzējusi nekad nebiju šo pilsētu. Atbraucu uz šejieni. Man uzreiz piesolīja darbu vairākās vietās, un es devos strādāt par konduktori autobusos,” stāsta Anna.

Grāmatas, ziedi un rokdarbi
Tagad, kad dienas aizrit pelnītā atpūtā, Anna un Ojārs ir čakli grāmatu lasītāji. Viņu mājās sekcija ir pilna ar grāmatām. Viņi lasa visdažādāko žanru literatūru. Ojārs labprāt studē arī vietējās iedzīvotājas Sarmītes Balodes “Kalnienas izloksnes vārdnīcu”, kas viņiem ir uzdāvināta. “Ja jau dzīvoju Kalnienā, tad taču ir arī jāzina par to!” saka Ojārs.
Pie mājas Anna iekopusi skaistu puķu dārzu, jo ziedi viņai sniedz prieku. Anna ir arī ražīga un prasmīga rokdarbniece. Vislabprātāk viņai patīk adīt raibas zeķes. Smaidot viņa saka, ka savējie visi ir apadīti. No kā šīs prasmes? Anna saka, ka viņas mamma esot bijusi ļoti gudra un inteliģenta sieviete, kura dziedājusi baznīcas korī, skaitījusi dzeju, runājusi vācu mēlē un gleznojusi. “Es negleznoju, bet manas mazmeitas gan to dara,” lepojas Anna, kura savus vecākus atminas ar lielu labestību, uzsverot, ka viņi bija goda cilvēki. Ne velti ir tik trāpīgs teiciens – āboli no ābeles tālu nekrīt, jo tāda pati ir arī Anna – inteliģenta, atsaucīga un sirsnīga.

Par Aanu un Ojāru

◆ Kāzu diena: 1969.gada 18.janvāris.
◆ Dzīvesvieta: Kalniena.
◆ Izaudzināti divi dēli: Gints un Viesturs.
◆ Sagaidīti četri mazbērni: Indra, Jānis, Asnāte, Tīna un mazmazdēls Gustavs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viens otram dāvā savu sirdi

Kategorijas