Dzirkstele.lv ARHĪVS

Priesteris Pāvils Kamola atgriezies Gulbenē

Inita Savicka

2019. gada 1. novembris 00:00

1075
Priesteris Pāvils Kamola atgriezies Gulbenē

Gulbenes katoļu draudzes priesteris atkal ir Pāvils Kamola, bet Andžejs Stoklosa tagad kalpo Rīgā.
“Dzirkstele” jau rakstīja, ka 2011.gadā P.Kamola ieradās Latvijā no Polijas, aptuveni gada laikā apguva latviešu valodu. Viņš ir kalpojis Gulbenes, Alūksnes, Smiltenes un Jaunpiebalgas draudzēs.
2015.gadā Gulbenē sāka kalpot A.Stoklosa, kurš arī bija atbraucis no Polijas. Savukārt P.Kamola no 2015.gada rudens bija Madonas un Ērgļu katoļu draudžu prāvests. Tagad pēc četriem gadiem P.Kamola atkal ir atgriezies Gulbenē.
Priesteris “Dzirkstelei” atzīst, ka atgriezties pēc četriem gadiem nav viegli, jo redzams un jūtams liels kontrasts ar Madonu. “Tas, ka mēs nokļūstam dažādās vietās, ir mūsu ceļš. Sirds attīstās, un mēs katrā vietā atrodam jaunas lietas. Madonas posms varbūt man bija vajadzīgs, lai es, piemēram, ieraudzītu tādu kokli un iemācītos to spēlēt! Mazliet sāku zīmēt, iznāca mana dzejoļu grāmata “Spogulis akā”. Mana sirds dažreiz piedzīvo tik daudz, ka gribas to izteikt ne tikai skaidros vārdos, bet arī tēlos – dzejā. Dzeja ir reliģiska un filozofiska. Esmu iespaidojies no “Mazā prinča” (franču rakstnieka un lidotāja Antuāna de Sent-Ekziperī vislabāk pazīstamā grāmata – red.). Četri gadi Madonā un citi apvāršņi, tagad esmu atpakaļ. Gulbenē ir pats sākums, un pavisam neesmu sajūsmā. Cilvēki te ir noguruši, nomocīti ar darbiem, salauzti ar dzīves problēmām. Nopietna lieta bija māsu aiziešana. Viņas darbojās arī ar bērniem un jauniešiem. Tas iespaidoja draudzi, salauza atsevišķus cilvēkus. Tas man sāp. Ir skumīgi. Liekas, ka draudze pa šo laiku ir mainījusies,” atzīst P.Kamola.
Viņš novērtē to, ka A.Stoklosa kalpoja arī sociālās aprūpes centros Daukstēs, Līgo, Jaungulbenē, kā arī  Litenes pansionātā. “Arī es uz turieni braucu kalpot,” saka P.Kamola. Savukārt novembra sākumā ieplānots apmeklēt sociālo dzīvojamo māju “Blomīte” Ozolkalnā.


* * *
Noslīka lāses
un vārdi
akā
un kaklā.

Bet vairs nav
nedz gribas virves,
nedz cerību spaiņa.

Atliek gaidīt
brīnumu pavasari,
kad lietus pats
norasinās dobes
un sirdis.


Rudens manī

Krīt koku lapas
uz zemi,
uz kapiem,
uz sirdi.

Es tās atstāšu
kā kažoku
ziemai,
zaudējumiem
un ilgām.

Kad beidzot eņģeļi
izies no mākoņu slēptuvēm
tie ieraudzīs tikai krāsainu gobelēnu,
par kuru stāstīs Labajam Dievam.

Smieklīgi, cik viegli varēšu
maldināt eņģeļus!

Bet, ja atnāks pats Dievs,
lai mirušos un mani
pamodinātu no lāča miega...?!?