Nedēļa vēsturē

2019. gada 5. novembris 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par oktobra un novembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.

1503. gada 31. oktobrī tikai vienu dienu ilgajā kardinālu konklāvā par jauno Romas pāvestu tika ievēlēts kardināls ar 30 gadu “stāžu” Džuliāno della Rovere, kurš pieņēma vārdu Jūlijs II. Vēsturē viņš iegājis gan kā dedzīgs Pāvesta apgabala (Svētā Krēsla laicīgo valdījumu) paplašināšanas piekritējs, gan kā devīgs renesanses mākslas mecenāts, kurš personīgi atbalstīja Bramanti, Rafaēlu un Mikelandželo.
1505. gadā Mikelandželo pēc pāvesta uzdevuma uzsāka darbu pie grezna pontifika kapa pieminekļa kompleksa veidošanas, taču konflikta ar visvareno pasūtītāju dēļ bija spiests ne tikai pārtraukt darbus, bet pat bēgt no Romas. 1516. gadā Mikelandželo pabeidza pieminekļa fragmentu – statuju “Mozus”. Tā kā Jūlijs II jau bija pametis šo pasauli, to uzstādīja nevis uz pāvesta kapa Svētā Pētera katedrālē, bet gan Romas Svētā Pētera ķēdes (San Pietro in Vincoli) baznīcā.

2003. gada 31. oktobrī, atzīmējot Jūlija II piecsimtgadi, svinīgā ceremonijā lielā mākslinieka darbu atkal atklāja pēc trīs gadu ilgas restaurācijas. Interesanti, ka sastatnēs ap statuju bija uzstādītas videokameras, tā ka gadsimtu traipu un dubļu noņemšanai speciāli izveidotā vietnē interneta lietotāji varēja sekot reālā laikā.

1347. gada 1. novembrī Dānijas karalis Valdemārs I par 19 tūkstošiem Ķelnes marku pārdeva Livonijas ordenim dāņu iekaroto Igaunijas ziemeļdaļu. Līgumu vispirms parakstīja 1346. gada augustā ordeņa tā laika galvaspilsētā Marienburgā (tagad – Polijas pilsēta Malborka). Monarhu, kura iesauka dzimtenē bija Aterdāgs (“Atkal diena”), godāja kā dāņu zemju apvienotāju, tāpēc šāds lēmums – labprātīgi šķirties no iekarotām zemēm – daudzos izraisīja neizpratni.
Karaļa rīcības cēlonis bija pavisam vienkāršs – iepriekšējais Dānijas karalis Kristofers II bija dzīvojis ar tik plašu vērienu, ka karalistes kasē tagad svilpoja vējš un nauda bija vairāk nekā nepieciešama. Valdemāru tomēr mocīja nelāga sirdsapziņa – viņš iekarotu pagānu zemi bija nevis novedis līdz kristietībai, kas tika uzskatīts par kristīga valdnieka pienākumu, bet gan par to guvis peļņu, tādēļ publiski izteica nožēlu par izdarīto un lūdza pāvesta Klimenta VI piedošanu.

1790. gada 2. novembrī Sanktpēterburgā, Ziemas pils ēku ansamblī ietilpstošajā Ermitāžas teātrī, notika vēsturiskas lugas (nosaukumā saglabāts autores stils) “Oļega valdīšanas iesākumi. Šakespira atdarinājums bez parasto teātra likumu saglabāšanas” pirmizrāde. Diezin vai ne sevišķi izcilo lugu kāds vispār būtu pamanījis, bet tās autore bija... Krievijas imperatore Katrīna II. Līdz ar to lugai tika nodrošināts atbilstošs noformējums – dekorācijas bija vienkārši grandiozas, mūziku maršiem, kora dziesmām un arī starpbrīžu aizpildīšanai bija rakstījuši itāļu komponisti Karlo Kanobio un Džuzepe Sarti, kā arī krievs Vasilijs Paškevičs, vienas dziesmas tekstam tika izmantota Mihaila Lomonosova oda. Katrīnas teksti bija, maigi izsakoties, bezgaumīgi, taču lieliskās dekorācijas, aktieru meistarība un lugas autores statuss tiešām atstāja iespaidu. Plūda glaimu straumes, un imperatore, noticējusi uzslavu īstumam, pati ar naivu lepnumu savus panākumus pārstāstīja Voltēram un citiem saviem korespondentiem.

1958. gada 3. novembrī Parīzē, Sēnas kreisajā krastā, Fontenuā laukumā, atklāja amerikāņa Marsela Breijera, itāļa Pjēra Nervi un francūža Bernāra Zerfisa projektēto UNESCO ēku kompleksu. Tas sastāvēja no trīs būvēm: sekretariāta, plenārsēžu nama un pastāvīgo pārstāvniecību korpusa.
Burta “Y” veidā būvētās septiņu stāvu sekretariāta ēkas fasādes 1068 logi nodrošina ideālu apgaismojumu un rada neparastu viegluma, pat gaisīguma izjūtu. Ēkas stabilitāti nodrošina 72 betona balsti. Blakus pārstāvniecību korpusam iekārtots īsts japāņu dārzs. Komplekss ieguvis visas pasaules atzinību kā 20. gadsimta vidus arhitektūras un tēlotājas mākslas organiskas sintēzes paraugs: tā arhitektoniskā konstrukcija greznota ar Pikaso un Miro gleznojumiem, Žana Arpa bareljefu, Aleksandra Koldera un Henrija Mūra skulptūrām.

1961. gada 4. novembrī oficiāli tika dots starts ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) operācijai “Mangusts”, kuras mērķis bija Kubas līdera Fidela Kastro nogalināšana.
Reiz, pusdienojot ar aģenta 007 radītāju rakstnieku Janu Flemingu, ASV prezidents Džons Kenedijs, jautāja: “Bet kā rīkotos jūsu Džeims Bonds, ja viņam būtu uzdots nogalināt Fidelu Kastro?” (Kad Kastro bija nacionalizējis prezidenta tēvam piederošo kokakolas rūpnīcu Kubā, viņš faktiski bija kļuvis ne tikai par ASV, bet arī par Kenediju dzimtas personīgo ienaidnieku.) Flemings pajokoja: “Laikam būtu izdarījis kaut ko smieklīgu. Kubieši ir reliģiozi – debesīs jāpalaiž kaut kāds spīdošs krusts. Visi skatīsies debesīs, un šajā mirklī snaiperis netraucēti var nošaut Kastro!”
Nākamajā dienā Fleminga viesnīcas numurā atskanēja telefona zvans un balss klausulē pavēstīja, ka ar rakstnieku vēlas runāt CIP direktors. Bet rakstnieks jau bija devies uz Angliju, un ne saruna, ne tikšanās nenotika.
Pēc gada uz prezidenta Kenedija rakstāmgalda nogūlās plāns ar līdzīgu sižetu: “Intensīvi tiek izplatītas tenkas par drīzu Jēzus Kristus otro atnākšanu. Naktī no zemūdenes Havanas tuvumā tiek palaistas ilgi degošas apgaismošanas raķetes, iefiltrētie aģenti sāk šaudīšanos. Pilsētā izceļas panika, sākas valdības evakuācija, un snaiperi var darīt savu darbu.”
Kenedijs parakstīja pavēli par operācijas gatavošanas sākumu un plāna autoru ģenerāli Edvardu Lansdeilu nozīmēja par operācijas “Mangusts” vadītāju. Trīs gadu laikā CIP vairāk nekā 400 reizes Kubā izsēdināja kubiešu emigrantus – kaujiniekus, bet reāli Kastro dzīvība tika apdraudēta tikai vienu reizi, kad no motorlaivām tika apšaudīta Havanas viesnīca “Ikars”, kuras terasē Kastro ar rumu cienāja padomju speciālistus. Mēģinājumus savervēt kādu no vadoņa līdzgaitniekiem vai arī saindēt viņa barību izjauca kubiešu pretizlūkošanas darbinieki. 1964. gadā operāciju, kas bija aprijusi miljonus dolāru, pārtrauca kā pilnīgi bezperspektīvu.

1699. gada 5. novembrī, briesmīgā vētrā zaudējis visus savus biedrus, Lemjuels Gulivers laimīgi sasniedza krastu. Zaudējis visus spēkus, viņš aizmiga tik cieši kā nekad dzīvē. Pēc desmit stundām viņš pamodās un mēģināja piecelties, bet nespēja pat pakustēties un konstatēja, ka rokas un kājas abās pusēs ir stigri piesietas zemei. Tieši tāpat zemei bija piesieti viņa biezie un garie mati. Drīz viņš sajuta, ka kaut kas dzīvs sāka kustēties pa viņa kreiso kāju, mīksti pārrāpoja krūtīm un apstājās pie paša zoda. Nolaidis acis, Gulivers ieraudzīja ne vairāk kā sešas collas garu cilvēciņu ar loku un bultu rokās un bultu maku aiz muguras. Aiz pirmā uz gūstekņa uzrāpās vēl vismaz četrdesmit līdzīgu radījumu. Tā Gulivers pirmo reizi tikās ar liliputiem. Tā vismaz savā populārajā grāmatā “Gulivera ceļojumi” par šo tikšanos stāstīja slavenais 18. gadsimta angļu rakstnieks Džonatans Svifts.

1899. gada 6. novembrī uz Vorenas pilsētiņas (ASV) ielas pa mehāniskās darbnīcas vārtiem izripoja automobilis. Darbnīca piederēja brāļiem Džeimsam un Viljamam Pakardiem. Šie “bezzirga rati” ar nosaukumu “Modelis A” kļuva par pirmdzimto lielajā “Packard” automašīnu ģimenē, kas līdz 20. gadsimta 50. gadiem bija viena no prestižākajām pasaulē.
Mazliet agrāk jaunākais no Pakardiem (Džeimss) Klīvlendā iegādājās Aleksandra Vintona “motorekipāžu”, bet, atgriežoties ar to mājās, pamatīgi nomocījās. Pēdējo ceļa posmu viņam pat nācās mašīnu stumt. Vintons visas pretenzijas noraidīja, paziņodams – ja jau Džeimss ir tik gudrs, tad lai pamēģina pats. Tad Pakardi pārvilināja Vintona konstruktoru, un pēc 16 nedēļām divvietīgā automašīna ar 12 zirgspēku petrolejas dzinēju un velosipēda tipa riteņiem bija gatava.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas