Pienenes sakne

2019. gada 5. novembris 00:00

Kad Kiprā stāstīju par latviskajiem kapusvētkiem un rādīju bildes, gan angļi, gan kiprieši brīnījās – kapi un svētki? Kaut kā neiet kopā. Dārgos aizgājējus vari atcerēties, cik bieži vēlies, bet kāpēc tad jārīko svētki kapos? Šeit gan tādiem masu saietiem nemaz nebūtu vietas, jo marmora un betona plāksnēm segtās atdusas vietas atrodas cieši blakus cita citai. Arī īpaša kopšana tām nav nepieciešama, ja vien tuvinieki nav izvēlējušies bagātīgu apzaļumošanu. Turklāt Kiprā pēc tuva cilvēka nāves sieva un meitas var sērot pat ilgus gadus un savas sēras apliecināt ar melnām drānām, ieturētām emocijām un atteikšanos no svētku svinēšanas.
Mana paziņa stāstīja, ka Itālijā mirušos radiniekus parasti apmeklē Ziemassvētkos. Latvijā arī šajā laikā kapos daudzviet esmu redzējusi iedegtas svecītes. Pie savējiem es kādreiz devos Līgo vakarā, lai uz katras kapa kopiņas noliktu pa ziedu vainagam. Tagad varu būt tikai pateicīga tiem, kas palaikam pieskata manu radinieku atdusas vietas. Labs un svētīgs darbs ir neaizmirst savus tuviniekus.
Kapu apkopšanai atvēlētā pusstunda todien aizritēja nemanāmi. Dace gan mani nesteidzināja, gluži otrādi – nadzīgi ķērās pie grābekļa, lai man paliktu kāds garāks mirklis klusām sarunām ar tuviniekiem. Bet es jau visu būtisko biju izstāstījusi iepriekšējā vakarā, pārlūkojot senās fotogrāfijas. Izlasījusi no kapu kopiņu sūnekļa pērnā rudens lapas, to vietā katram atstāju siltu glāstu, ceriņziedu smaržu un atvadījos.
Es bieži domās sarunājos ar mammu, krustmāti un citiem tuviniekiem, mājās mēs palaikam pieminam viņus goda dienās un atmiņu stāstos. Viņi ir dziļi manā sirdī – mīļi, īpaši un neaizmirstami. Mazbērni pazīst savus vecvecākus bildēs un brīnās – kāpēc dažās viņi izskatās tik jauni, ja jau ir mani vecāki? Vai arī es vienmēr izskatīšoties tikpat jauna, cik tagad?
Atceļam uz Gulbeni izvēlējāmies citu virzienu, un tā bija vēl viena iespēja skatīt un atcerēties sen neredzētas vietās. Pa šo ceļu man gan agrāk maz iznāca staigāt, tomēr gluži svešs tas nebija.
Ieraudzījusi kārtējo plašo ziedošo rapšu lauku, Dace atgādināja:
- Šķiet, tu arī gribēji aplipt ar dzeltenajiem putekšņiem.
Pasmaidīju, jo šis lauks patiešām izskatījās aicinošs. Pietika pašķirt vien mazu taciņu, lai izietu uz iebrauktas rises un viegli paietos tālāk. Saules izgaismotais zeltainums, bišu rosīgā zumēšana un es starp ziediem… Kļuva tā gaiši un viegli. Kā apskurbušam taurenim.
Tomēr šī noskaņa nepieklusināja sajūtu, ka apkārtnē daudz kas ir mainījies… “Ir aizaugušas takas, redzi pati…” kaut kur no zemapziņas izcēlās Eduarda Rozenštrauha izpildītās dziesmas rindas, “tur katru gadu jauna zāle dīgst...” Pēc neilgas piepūles no atmiņas dzīlēm iznira arī tās nosaukums - “Meitenei no savas klases”, un es sapratu: šī dziesma nāca kā nepārprotama norāde – pabraukt garām savai skolai tomēr nevajadzētu. Kā teica Dace – mums vēl ir laiks, lai piestātu tās pagalmā. Es nešaubījos – ja jau bijām iegriezušās Madonas vecajā ceļā, tad šoreiz bija gan īstais brīdis, gan īstā kompānija.
Tās bija savādas izjūtas – pēc ilgiem gadiem pirmie soļi lielās skolas pagalmā… Tādi bikli un bijīgi, kā kādreiz… Tādi klusi un nedroši, lai nesatramdītu nemierīgo atmiņu spietu, jo kaut kur tepat – varbūt deniņos, varbūt pirkstu galos – jau ietrīsējās pirmās stīgas.
Lai arī lielās skolas durvis bija aicinoši atvērtas un iekšpusē manīju grozāmies kādu stāvu, garākai sarunai uzreiz nesadūšojos. Varbūt tāpēc, ka apzinājos – kādu no manējiem skolotājiem tur tāpat vairs nesatikt… Varbūt arī tāpēc, ka gaitenī pamanīju spaini un birsti – tātad tā varēja būt apkopēja, kura šajā saulainajā pēcpusdienā vēl strādāja. Sarunāties ar kādu par pustukšās skolas likteni šobrīd galīgi negribējās – spilgti atcerējos to apmulsuma mirkli, pirms diviem gadiem “Dzirkstelē” ieraugot ziņu par skolas reorganizāciju - Gulbīša vidusskola turpmāk sauksies Gulbīša pamatskola. Tolaik es vēl neapjautu, ka šī skolu reorganizācijas tendence izpletīsies plašumā, tāpēc ziņa par manas skolas likteni šķita jo skarbāka. Kā tā? Kāpēc? Kā var bērniem atņemt skolu? Un kas gan ir skolotājs bez savas skolas? Kā vientuļš koks ar apcirptu lapotni! Kā putns bez spārniem. Kā balss bez atbalss! Todien es jutu acīs sariešamies asaras un atcerējos, un atcerējos…
Centos apsaukt savus atmiņu kumeļus, kuri jau atkal sāka nemierīgi dīdīties, un palūkojos apkārt. Senās ēkas, skolas pagalms, dīķis, vecie koki, apstādījumu rindas… Mazā, savulaik pirmo četru klašu skoliņa, kas tagad izskatījās tik pamesta, bet savulaik bija tik mīļa... Dzīvs, viss vēl jautās tik dzīvs, un atmiņu epizodes kā koša varavīksne uzplauka acu priekšā.
Pati pirmā skolas diena ar asarām acīs, kad visi apkārt šķita tik sveši un man gribējās pieķerties pie rokas vienīgajam pazīstamajam zēnam. Pirmā skolotāja Valda, kuru es vienmēr atcerēšos ar visdziļāko cieņu, apbrīnu un mīlestību. Viņas rāmais miers un sūrā dzīves pieredze vienā mirklī kliedēja visas sīkās nesaskaņas. Pirmā draudzene Vija, par kuru sākumā pat nenojautu – mēs viena otrai blakus būsim vēl ilgus gadus.
Skolas gaitenis ar apnicīgo, bet reizēm tik interesanto staigāšanu uz riņķa. Skolēnu balsu murdoņa, kas pēc dežurantes apsaukšanas pārvērtās klusā soļu švīkstēšanā. Rīta līnijas ar dažādiem ziņojumiem un norādījumiem, ar vieniem un tiem pašiem priekšā izsauktajiem puišiem.
Pirmā septembra kopbildes, kur visi sarindojušies uz vienas un tās pašas piekalnītes uz mazās skolas fona. Nozīmīgais oktobrēnu laiks ar lepnumā starojošām sejām. Pirmie tautas deju soļi un pirmās simpātijas. Atmiņu klades ar klasesbiedru fotogrāfijām un vēlējumu pantiņiem vai dziesmu tekstiem. Pirmie bērnišķīgie noslēpumi, pirmie greizsirdības kašķi un muļķīgas intrigas.
Mājturības stundas ar baltiem priekšautiņiem un pirmajām pašas ceptajām pankūkām. Pašos sākumos gan bija jāapgūst tāds iesācēja komplekts – vārīti kartupeļi un olu kultenis, bet to es jau biju paspējusi apgūt mājās.
Pirmais bibliotēkas apmeklējums, lai gan mūsmājas bibliotēka jau tolaik varēja konkurēt ar tās krājumiem. Grāmatu lasīšana mūsu dzimtā cieņā bijusi jau izsenis.
Pionieru istaba skolas otrajā stāvā, kaklauta apsiešana un svinīgais zvērests, kas savulaik ticis iekalts tik pamatīgi, ka neizdzēšami palicis atmiņā: “Es, Iveta Krūmiņa, iestājoties Vissavienības pionieru organizācijas rindās, savu biedru priekšā svinīgi zvēru…” Kopīgā makulatūras vākšana, apstaigājot tuvākas un tālākas sētas, biklā klauvēšana un nedrošā taujāšana. Veiksmes gadījumā, atceļā divatā stiepjot ar auklu pārsietu saini, sūrstošās plaukstas un kūpošās muguras.
Jaungada eglīte ar “laimes aku”, kurā man patiešām laimējās – es izcēlu skolotājas iegādāto neparasto dāvanu – fosforizētu skrejoša ziemeļbrieža statujiņu. Dažas klases meitenes gan uzskatīja, ka tai, kura atnesusi guaša krāsu kasti, tāda dāvana nepienākas, tomēr skolotāja vēlreiz uzsvēra vārdus “laimes aka” un pati izvilka zīmēšanas bloku ar krāsainajiem zīmuļiem. Staltais ziemeļbriedis vēl ilgus gadus naktīs mani apmirdzēja ar savu blāvo starojumu un lika atcerēties vēlāko klases audzinātāju, sirsnīgo krievu valodas skolotāju Sofiju.
Fizkultūras stundas, kas arī mazajiem notika lielās skolas sporta zālē, vienmēr saistījās ar dažādiem pārbaudījumiem, sākot ar lielo puišu izstieptajām kājām šaurajā skolas gaitenī līdz pat kustīgās virves un milzīgā buka pievarēšanai.
Lielās skolas virtuve ar milzīgajiem mizojamo kartupeļu katliem dežūru laikā, ar garo galdu klāšanu, šķīvju un krūzīšu skaitīšanu. Protams, ar loģisko noslēgumu – šķietami bezgalīgo trauku mazgāšanu un ēdamzāles uzkopšanu.
Obligātais vasaras darbs skolas lauciņos ar nezāļu kaplēšanu un ogu lasīšanu, kad tu nekad iepriekš nezini, ar kādu sliņķi kopā būs jāpavada šī diena.
Manas vismīļākās mūzikas stundas vai varbūt pasniedzējs Ludis, kuram patika saskatīt talantus. Viņš man piedāvāja pēc stundām mācīties klavierspēli, tomēr tālais mājupceļš un pēdējais autobuss lika atteikties no šī kārdinošā piedāvājuma.
Pamatskolas izlaidums, kad puisis, kurš reiz skolas gaitenī lika man priekšā kāju un pasniedza roku, kad es paklupu, aicināja uz valsi un vēlējās pavadīt līdz mājām.
Te nu atmiņu skrējiens mazliet aprāvās, jo ar slaidu lēcienu pārlēca trim gadiem, lai šo puisi vaigā skatītu atkal, šoreiz jau atnākušu no armijas. Jutos pārsteigta, kad no atmiņu dzīlēm uzvirmoja visnegaidītākie momenti, bet – gan jau tiem vēl atradīsies laiks.
Brīdi vēlāk, kad Dace mani jau bija nofotografējusi pie lielās skolas ēkas tieši zem karoga, pagājāmies uz otras ēkas pusi. Pa ceļam piestājām pie Vārdauņa pieminekļa, tad izdomājām, kā nofotografēties abām kopā, un priecājāmies, kad tas izdevās, un pēc pārdesmit soļiem jau bijām pie mazās skolas stūra.
Kādreiz man šķita, ka pie šīs dēļiem apšūtās ēkas sienas var sasildīt nosalušās plaukstas - tā likās tik mājīga un aicinoša! Tagad atklāju, ka šī sajūta ir zudusi. Zudusi manī vai tomēr apklusušās ēkas sienās? Tagad man gribējās savās delnās iepūst siltu dvašu, piekļaut skolas sienai, lai tā sasildās - atmostas, atdzīvojas un iedziedas bērnu balsīs.
Tad pēkšņi izjūtas mainījās, jo no atmiņu līkločiem iznira tā diena, kad biju uzaicināta tikties ar mazāko klašu skolēniem. Tās bija tik neparastas izjūtas – ieiet klasē, kurā reiz pats esi juties mazs un nedrošs, un sastapt tur tādus pašus – biklus un neziņā pieklusušus. Apzināties, ka viņi mazliet baidās, jo es esmu sveša, un – nedod Dievs, ja uzdošu vēl kādus jautājumus!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne

Kategorijas