Kur dzīvi pakārto gadu ciklam

2019. gada 5. novembris 00:00

Talsu novada Lībagu pagastā atrodas pusotru kilometru garā “Jāņkalnu” folkloras taka. Tajā saimniece Aiva Daukša iepazīstina ar latviešu senču rakstiem un zīmēm, ar rituāliem, dievībām un dainām. Iepriekš piesakoties, var nobaudīt kādu senlatviešu ēdienu, piemēram, sklandraušus, bukstiņu biezputru, ķūķi. Var nopērties arī lauku pirtiņā. Taka iekļauta jaunajā tūrisma maršrutā “Baltu ceļš”, ko sagatavojis Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar kolēģiem Latvijā un Lietuvā.
“Jāņkalni” ir tikai maza daļiņa no Talsu pauguraines parka teritorijas un nosaukumu ieguvuši no blakus esošā Jāņkalna. Tuvumā atrodas arī Kamparkalns un Vanagkalns. “Senāk katra kalna virsotne kalpojusi savām funkcijām: Kamparkalns - laika likšanai, Vanagkalns bijis upuru, ziedojumu kalns, bet Jāņkalnā notika lietu lemšana. Caur ozola vārtiem viedie gājuši pa priekšu, pārējie pēc tam savos rituālos gājuši gluži tāpat kā Jāņos. Arī mums te ir šī dzīvošana, kas pakārtota gadu ciklam - var atbraukt un piedalīties. Mans mērķis ir vilkt to senču zināšanas ārā no pūralādes, lai cilvēki mācās un varētu darīt paši. Cik zinu, tik stāstu pēc savas saprašanas, kas man ir salicies kopā. Nekur nav gatavas formulas, arī par tradīcijām - citos novados ir tā, citos tā. Arī tautas dziesmas ir tik dažādas, bet it kā viena un tā pati. Par to nav jāstrīdas. Vienkārši kā mēs protam, tā mēs darām. Es vienmēr saku tā, ka dziedāt ir sevi dziedināt – latviešu tautas dziesmas mūs dziedina. Un te nevajag nekādas vokālās dotības, te nav koris vai ansamblis. Kompleksus metiet malā, tautas dziedāšana ir - kā māku, tā maunu. Galvenais ir to darīt, jo katrs to dara sevis dēļ. Piemēram, senāk, kad adīja, zināja, kam, zināja, kādas zīmes, kādas krāsas ieadīt, lai nēsātājs dziedinātos vai sadzīvotu ar savām kaitēm. Agrāk zināja, kādu zāli kad lietot. Viss ir dabā, Visumā ir viss,” saka Aiva.
Takas sākumā ir Māras krusts. “Spēcīgas, sargājošas zīmes jāliek pret sētu, kur mēs dzīvojam, lai tās sargātu mūs. No kokiem tas ir pīlādzis, jo pīlādžogas galā arī ir krusts,” uzsver Aiva. Viņa stāsta, ka Saules dainas arī ir visvairāk Kurzemē pierakstītas. “Tā ir visvairāk variētā zīme. Arī uz Talsu tautas tērpa villaines stūros ir Saules zīme ar pareizām krāsām, kā tam jābūt. Es saku, ka mēs esam Saules tauta. Senčiem arī visas gadskārtas, rituāli notika pēc Saules kalendāra, bet fiziskās, saimnieciskās lietas – pēc Mēness kalendāra. Kā jau Saules tauta mēs ceļamies ar sauli un gulēt ejam arī ar sauli. Ziemā gan tā nesanāk. Man ir rīta rituāls: es katru rītu 21 reizi noskaitu: šorīt agri celdamās, trīs vārdiņus vien sacīju: Dievs, Laima, mīļā Māra, nāciet manim palīgā! Ticiet vai neticiet, bet tā diena rit citādāk. Tikko es neesmu noskaitījusi, tā kuļos pa to dienu,” pieredzē dalās Aiva.
Takas sākumā aug daudz dubultu koku, kas norāda uz spēka vietām, kuru Latvijā ir ļoti daudz. Latvija ir vienīgā zeme, kur šīs vietas ir izvietotas tik blīvi. “To parāda dubultie koki, ozoli, kas aug tikai uz āderēm, vērptie koki. Āderes ir zemes dzīļu atvērumi – šie enerģētiskie starojumi vērš apvidu tādu, kāds tas ir. Ir koki, kas mīl būt kopā, un ir, kas atgrūžas,” saka Aiva. Tur, kur Hartmana tīklā (regulāras paralēlas lādēta starojuma “līnijas”, kas pārklāj zemeslodi un nosakāmas ar rīkstniecības metodēm) “līnijas” krustojas, ir spēka vieta. “Latvijā šīs vietas ir tikai “padsmit” kilometrus cita no citas, bet citur - tūkstošiem kilometru attālumā. It kā tas tīkls ir samazināts un uzklāts Latvijai. Kāpēc šo mazo zemīti Latviju tik daudzi gribēja iekarot un savākt sev?” saka Aiva un izstāsta savu versiju, uzsverot, ka nekas nav tāpat vien. “Ieklausieties sevī! Kādi augi ienāk sētā, tādi tiem iemītniekiem ir vajadzīgi. Kas pazūd, to tātad nevajag. Ja māllēpes no manas sētas ir “aizgājušas”, tātad man tās nevajag. Kāpēc bērzam ir citādāka miza nekā citiem kokiem? Tas ir senču “ledusskapis”. Ziemā bērzi ir baltāki, vasarā – melnāki. Bērzs ir tik gudrs koks, ka tāss ir kārtu kārtām kā izolācijas materiāls. Tāss satur betulīnu, kas ir analogs putuplastam. Bērzs ir “aukstumsoma”. Ziemā šis koks ir aizvēries, lai pasargātu sevi no nosalšanas. Tad šo koku zāģēja un vasarā šajos klučos glabāja ēdienu - tas nesaskāba un turēja to temperatūru, kāda bija, kad ielika,” uzzinām no Aivas.
Izmēģinām uzkāpt un iziet cauri ozola žāklei. “Žāklē jūs atrodaties tieši uz āderes plus vēl iedarbojas ozols ar savu spēcīgo enerģiju - gluži kā tāds skurstenis, portāls uz Visumu, kur jūs varat palaist to savu vēlmi,” stāsta Aiva.
Vēl gūstam nelielu ieskatu uguns rituālā, jo pats rituāls var būt diezgan ilgs. “Katra mūsu šūniņa satur arī uguns enerģiju. Ķermenis ir izslāpis pēc tās. Mums automātiski gribas svecīti iedegt vai kamīnu iekurt. Lai no uguns kaut ko saņemtu, mums arī pretī kaut kas jādod. Ziedosim ozola zaru kā vīrišķības un spēka simbolu, liepu kā sievišķības, ābeli kā mātes mīlestības, ievu kā mīlestības, lazdu kā gudrības, pīlādzi kā aizsardzības, kadiķi kā mūžīgas dzīvības, vīnstīgu kā prieka un līksmes simbolu un ziedu kā skaistuma simbolu. Kad uguns ir “pabarota”, tad iedomājas savas vēlmes, ko var izteikt skaļi vai domās,” skaidro Aiva. Rituāla beigās pateicas Vēja, Ūdens, Uguns mātei, notiek klanīšanās, kas ir cieņas un goda parādīšana.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur dzīvi pakārto gadu ciklam

Kategorijas