Ar cieņu un atbildību pret Latviju

2019. gada 8. novembris 00:00

2398

11.novembrī Māris kopā ar citiem zemessargiem parasti dodas Lāčplēša dienas gājienā, nesot Latvijas valsts karogu. Viņam tas ir liels gods. Ir bijis gads, kad gājienā devies kopā ar dēliem, rokās nesot lāpas, jo tikai ar savu piemēru un ar savu kalpošanu kā paraugam var iemācīt bērniem mīlēt Latviju, turēt cieņā savu vēsturi un savus senčus.
“Vecāki man ir iemācījuši mīlēt savu valsti, bet tas vairāk notika ar runāšanu. Mani dēli to redz ikdienā, jo formastērps man ir ikdiena,” saka Māris.
Kad Māris gājiena priekšgalā nes Latvijas karogu, dēli ar lepnumu tādās reizēs soļo blakus tētim. Viņš novērojis, ka Lāčplēša dienas gājiena rindas Gulbenē ar katru gadu kļūst arvien kuplākas. “Drīz vairs nebūs visiem vietas pie pieminekļa. Cilvēkiem patīk doties gājienā. Patīk šādi neikdienišķi pasākumi. Lāpu, svecīšu nolikšana – tas viss tikai aug,” novērojis Māris.
Savukārt 18.novembrī Māra mājās smaržo pašu cepta kūka ar Latvijas karogu virsū. “Šajā dienā ģimenes vakariņas ir vienmēr,” saka Māris.

Nāk savas valsts patrioti
11. un 18.novembris ir kā kārtējais atgādinājums par patriotismu. Vai mūsu jaunā paaudze ir dedzīgi Latvijas patrioti? Māris spriež, ka tad, kad aktuāls kļuva internets, sociālie tīkli, mobilie telefoni, tad “viss tā kā pagaisa”. Viņam liekas, ka jaunā paaudze kaut ko ir palaidusi garām. Varbūt tas ir internets, kas kaut ko savu paņem, ir citas vides iespējas. “Bet esam ar to apraduši un virzāmies uz pareizo pusi, jo vēl jaunāka paaudze, kas nāk, jau sāk atmest kaut ko no viedierīcēm. Viņi vairāk sāk apzināties vērtības, izvērtē prioritātes, ja, protams, grib kaut ko sasniegt, saprot, ka nederēs tikai pastaigas ar draugiem un pasēdēšana pie datora. Ir jāmācās un jāizglītojas. Viņi izkristalizē, kas ir traucējošs. Vismaz man tā gribas domāt. Kad jaunieši, piemēram, stājas Zemessardzē, ir bijuši veiksmīgi piemēri - atnāk jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm, bet viņi ir ļoti motivēti dzīvē kaut ko sasniegt! Kopumā runājot par jauniešiem, neteikšu, ka tie, kas atnāk uz Zemessardzi, visi lieliski pārzina Latvijas vēsturi, bet mēs to iemācām. Nonākot pie mums, jaunieši tikai iegūst – tās ir ne tikai vēstures zināšanas, tā ir komandas sajūta, kopā darbošanās, jo karavīrs nekad nekur neies viens pats. Mēs mācāmies un darbojamies kopā komandā. Un tas ir tikai ieguvums. Mani pienākumi Zemessardzē ir dažādi: apmācību plānošana, apmācību veikšana, atbildība par materiāli tehnisko nodrošinājumu un citi. Arī es strādāju ar jauniešiem. Pēc tam caur Zemessardzi daudzi jaunieši nonāk Nacionālajos bruņotajos spēkos. Mēs kā Zemessardze zaudējam viņus, bet nezaudējam šos jauniešus valsts līmenī,” stāsta Māris.
Iedzīvotāju interese par Zemessardzi īpaši pieaugusi laikā, kad sākās agresija un pārmaiņas Ukrainā. Māris apliecina, ka patiešām bijis zināms pieplūdums Zemessardzē. “Viens no iemesliem, kāpēc daudzi nāca stāties Zemessardzē, bija tas, ka cilvēki acīmredzot iekšēji juta kaut kādu apdraudējumu, līdz ar to gribēja justies spēcīgāki un zināt vairāk par savas valsts aizsardzību, lai spētu aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti,” saka Māris.
Viņš vērš uzmanību arī uz informatīvās telpas drošību. Tā Latvijā kļūst arvien aktuālāka. “Piemēram, sociālajos tīklos daudzi neiedziļinās informācijā, neiepazīstas ar būtību, bet dalās jau ar nepatiesu informāciju vai propagandu. Arī šajā jomā mēs izglītojam zemessargus,” saka Māris.
Zemessardzē kopā satiekas dažāda vecuma un dažādu profesiju pārstāvji – skolotāji, uzņēmēji, celtnieki, ārsti, deputāti, studenti un citi, lai pieredze, ko tur gūst, būtu ilgtermiņa ieguldījums un pienesums Latvijas drošībai. Daļa, izvērtējot savus spēkus, izlemj arī turpināt militāro karjeru profesionālajā dienestā. Māris gan paskaidro, ka ne visi tiek uzņemti Zemessardzē. Ir jāiziet medicīniskā pārbaude, savu lomu spēlē arī izglītība, tiek skatīta arī katra kriminālā vēsture.
Zemessardzē aktīvi stājas arī sievietes. “Daļa sieviešu pat ir morāli un fiziski izturīgākas nekā viens otrs vīrietis. Tā kā ikdienā šie cilvēki, kas ir iestājušies Zemessardzē, ir savos darbos, tad mācības parasti notiek brīvdienās. Galgauskas poligons ir mūsu galvenā darbošanās vieta,” stāsta Māris, piebilstot, ka lielās mācības notiek arī citos poligonos. Poligonā zemessargi pilnveido prasmi rīkoties ar ieročiem, dzīvo mežā, nakšņo teltīs, notiek arī fiziskās aktivitātes ar dažādiem uzdevumiem.
Zemessardzes prestižs gadu gaitā ir tikai audzis, un, lai tas tā būtu, kā min Māris, pie tā tiek strādāts. “Mēs piesaistām cilvēkus, kas vēlas darboties. Un nāk tādi, kas ir savas valsts patrioti, kuri grib tajā “X stundā” palīdzēt aizstāvēt savu valsti un iedzīvotājus. Tiešām tie, kas nāk, ir tie, kas vēlas to darīt. Nav tā, ka atnāk tāpēc, ka draugs atnācis, bet īsti pats nesaprot, kāpēc viņš to dara. Parasti cilvēks zina, kāds ir viņa mērķis un kāpēc viņš ir atnācis uz Zemessardzi,” saka Māris.

Saikne ar Gulbeni nepazuda
Līdz nonākšanai zemessargu rindās Māra dzīve metusi dažādus līkločus. Māris ir absolvējis Jaunpils vidusskolu (Tukuma rajons) un, tā kā bijis sportists, tīri likumsakarīgi devies studēt uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Jau 4.kursā domājis par miesassarga darbu. “Bet tas noteikti nebija filmu iespaidā,” uzsver Māris.
Pamēģinājis savus spēkus armijā. Pēc militārā dienesta nokļuvis drošības dienesta Saeimas apsardzē, mobilajā apsardzē. To visu pamēģinājis un sapratis, ka tas tomēr nav domāts viņam. Tad nācis sporta piedāvājums no Gulbenes un Māris nokļuva “Gulbenes Bukos”. “Tas bija 2005.gads. Tajā laikā armija ļoti atbalstīja sportu. “Biju “Gulbenes Bukos”, bet vienlaikus paliku armijā. Gadi gāja. No “Gulbenes Bukiem” aizgāju. Strādāju Rīgā Nacionālo bruņoto spēku Sporta klubā par instruktoru. Nāca pārmaiņas, notika reorganizācija. Nācās pamest to vietu. Nonācu Militārajā policijā. Līdztekus arī sportoju, spēlēju basketbolu - tas man ir neatņemams. Militārajā policijā 2014.gadā devos misijā uz Afganistānu, kur biju pusgadu,” stāsta Māris.
Lai arī kur veduši Māra dzīves ceļi, saikne ar Gulbeni kopš 2005.gada nekad nav pazudusi. Kad atgriezies no Afganistānas, abi ar sievu Lieni, kura ir gulbeniete, sapratuši, ka Rīga nebūs īsti vieta viņu ģimenes ligzdai. Nolēmuši atgriezties Gulbenē. “Lielu lomu spēlēja tas, kādi te ir cilvēki. Svarīgi ir labi draugi, kam uzticies, un tādi man te, Gulbenē, bija iegūti,” saka Māris.
Viņš skaidro, ka karavīru specifika ir tāda, ka ikdienā daudzi ir prom no savām mājām. “Es tādu nevēlējos pieņemt, tāpēc spēru soli un devos uz pārrunām Zemessardzē. Pagāja gads vai pusotrs, un es tur tiku. Zemessardzē tagad esmu jau piekto gadu. Esmu pilna laika karavīrs – rotas virsseržants,” saka Māris.

Par Māri

◆ Vecums: 40 gadi.
◆ Dzīvo: Gulbenē.
◆ Izglītība: augstākā, absolvēta Latvijas sporta pedagoģijas akadēmija.
◆ Darbs: Zemessardzes 25. kājnieku bataljona štāba apgādes rotas virsseržants.
◆ Ģimene: sieva Liene, dēli – Rinalds un Tomass.
◆ Sirdslieta: basketbols.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar cieņu un atbildību pret Latviju

Kategorijas