“Laime ir tikai mirklis”

2019. gada 8. novembris 00:00

576

Seksīgākā latviešu gangstere. Viena no skaistākajām latviešu aktrisēm. Mīlēta un dievināta. Jā, tā ir Mirdza Martinsone!
- Intervijās esat teikusi, ka baidāties izrunāt vārdu “mīlestība”…
- Jā, man šķiet, tāpat kā Dieva, arī mīlestības vārdu nevajag pārāk bieži “valkāt”. Tad tas notrulinās un vārdam vairs nav seguma. Tas nenozīmē, ka neesmu mīlējusi vai neesmu mīlēta. Aktrise nevar iztikt bez iemīlēšanās sajūtas. Arī Vija Artmane savā karalienes monologā saka: aktrisei allaž jājūtas tā, it kā viņa būtu iemīlējusies.
- Uz skatuves izdzīvojat daudz likteņu, bet vai jums reizēm nav šķitis, ka pašai īstā dzīve aiziet garām?
- Protams, mākslai esmu ziedojusi ļoti daudz. Biju pārāk pārņemta ar teātri un kino, darbs bija pirmais un galvenais manā dzīvē, bet pārējais tikai tam pakārtots. Varbūt nevajadzēja tik daudz sevi ziedot. Mani bērni vairāk auga manu vecāku uzraudzībā, un tagad to nožēloju. Bet ko nu tur vairs - kas izdarīts, tas izdarīts. Vienīgais, ko varu teikt: paldies Dievam, ka man pietika prāta un man ir bērni. Nav noslēpums, ka daudzas aktrises mākslas vārdā atteikušās no mātes misijas. Toties man tagad ir divi lieli bērni, kas mani atbalsta, ciena un dod labus padomus. Bērni ir mani labākie skolotāji, no jaunākās paaudzes mēs vispār varam ļoti daudz mācīties. Bērni ir tie, kuri samīļo, kad esmu satraukta, un pasaka: mammu, viss atkal būs labi! Un tad jau uzreiz paliek ļoti labi.
- Kāda esat kā mamma?
- Nekad neesmu bijusi ļoti strikta māte un uzskatījusi, ka bērniem jādara, kā es gribu. Ir brīži, kad mēģinu pamācīt, bet tad attopos un domāju: nē, man jāļauj viņiem vaļa! Ļoti respektēju savus bērnus, ieklausos viņos. Īpaši tagad, kad viņi ir lieli, man gribas, lai viņi paši domā, paši dzīvo. Un meita ar dēlu tāpat izturas pret maniem lēmumiem.
- Esat radījusi tādas ieturētas sievietes tēlu, taču, vai ir lietas, kas jūs var sakaitināt?
- Manā raksturā nav meklēt kašķus. Tas prasa tik daudz enerģijas, un es to neesmu gatava tērēt strīdos. Tad labāk pagriežos un aizeju. Kad biju jaunāka, bieži strīdējos, lai aizstāvētu savu taisnību. Tagad tam vairs neveltu tik daudz enerģijas. Ja cilvēkam ir savi uzskati kādā jautājumā, negrasos strīdēties un savu gribu nevienam neuzspiežu. Vienīgais izņēmums - iestudējot lomu, varu tā mierīgi režisoram vīrietim pateikt, ka sieviete var domāt citādāk, ka sieviete to jūt citādi. Režisoram jābūt lielam psihologam, kas pārzina vīrieša, sievietes un bērna psiholoģiju. Ja viņš skatās tikai no vīrišķā viedokļa, mums var sanākt vārdu pārmaiņa.
Tā kā manī riņķo arī latgalietes asinis, mani var sakaitināt un reizēm varu arī “uzsprāgt”. Man ļoti nepatīk, ja vīrietis aizvaino sievieti, ja ir rupjš. Pret jebkuru sievieti, ne tikai pret mani. Ja ko tādu redzu, es nevaru klusēt. Varbūt tas tā pliki skan, bet — īsti vīrieši tā nedara! Īsti vīrieši saprot, ka sieviete ir būtne, kas tomēr ir tuvāk Dievam. Un viņa ir jāsargā un jāsaudzē, viņai jāpalīdz.
- Ko vīriešos vērtējat visaugstāk?
- Vispirms - labu humora izjūtu. Tāpat uzskatu, ka vīrietim jābūt vīrišķīgam. Tādam, kurā reizē savienots spēks un maigums. Lai pret viņu vari gan atbalstīties, gan saņemt maigu glāstu un mīļu vārdu. Īsts vīrietis nepametīs nelaimē, grūtībās nepacels cepuri un neaizies. Viņš vienkārši ir vai nu vīrietis, vai tikai “mužiks”.
- Esat pirmā latviešu aktrise, kura atļāvās fotografēties kaila. (1987. gadā tapa kailbilde - reklāmas plakāts filmai “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”.) Kā šo uzdrīkstēšanos vērtējat šodien?
- Augstu vērtēju! Biju jauns un smuks skuķis, un kāpēc ne? Fotogrāfs (Valts Kleins - red.) bija jauns, un kailfoto tapa ļoti delikātos apstākļos - aizslēgtā salonā, kur bija vēl tikai režisors un grimētāja. Jā, tobrīd tā bija liela uzdrīkstēšanās. Domāju, biju tiesīga saņemt vismaz diplomu par drosmi. (Iesmejas.) Toreiz kautrējos, kad šo bildi lūdza publicēt, un teicu: nē, vēl ne! Kad sākās “pliko” ēra un uz skatuves sāka rādīt visu, ko vien var parādīt, tas likās tāds naivums. Kad plikņi bija katrā žurnālā, viens vairāk vai mazāk neko taču nemainīja.
- Esat arī nodēvēta par visu laiku seksīgāko latviešu gangsteri.
- (Iesmejas.) Tas laikam “Mirāžas” iespaidā! Bet foršs apgalvojums! Man ir jautājuši, vai arī dzīvē es varētu aplaupīt banku. Nē, nevarētu! Varbūt tieši tāpēc šī filma bija tik vilinoša, ļaujot izdzīvot to, ko dzīvē nevari pieredzēt.
- Ja jūs būtu bagāta, ko vispirms izdarītu?
- Ja man būtu ļoti daudz naudas, vispirms desmito daļu ziedotu labdarībai. Tad atļautos visu, ko sirds vēlas - sākot no mazām lietām līdz lielām. Es gribētu pagarināt vasaru un aizbraukt, kur ir silts. Man gan Dieviņš ir devis iespēju redzēt pasauli - strādājot kino, daudz vietu izbraukāts, bet visu pasauli neesmu apskatījusi. Piemēram, neesmu bijusi ziemeļu valstīs. No materiālām lietām - nu ko sieviete var vēlēties? Kūrortu, baseinu, masāžas, kažoku un skaistu apakšveļu. Tērētu naudu savai veselībai un dzīvotpriekam. Bet diemžēl, diemžēl… Ir tā, kā ir.
- Vai jums ir kāda vieta, kur vēlaties atgriezties?
- Savulaik savā pirmajā ārzemju braucienā biju Vīnē, Austrijā. Tieši tad gaidīju meitiņu. Meita saka: man liekas, esmu bijusi Vīnē. Viņa tiešām tur ir bijusi, tikai manā puncī. Lūk, tagad gribētu turp aizbraukt kopā ar savu lielo meitu. Pabūt ne tikai Vīnē, bet vispār Austrijā. Tā būtu pirmā vieta, kur mēs abas aizbrauktu.
- Kā aktrise esat cildināta un dievināta. Jums patīk šī uzmanība?
- Nesūdzos. Cilvēku labvēlību un pozitīvas emocijas esmu jutusi ik uz soļa, lai kur es ietu vai brauktu. Cits pienāk, apskauj un pasaka paldies par manu darbu. Par šīm emocijām un cilvēku mīlestību no visas sirds - paldies!
- Lasot interviju ar jūsu bijušo vīru, radās iespaids, ka aizvien esat viņa mūza. Viegli būt kāda mūzai?
- Ja kāds mani izvēlējies par mūzu - lūdzu! Man nav pretenziju, ja varu iedvesmot cilvēku. Tas attiecas gan uz manu bijušo vīru, gan uz citiem. Piemēram, pirms daudziem gadiem biju labos draugos ar Ģirtu Vilku - Dailes teātrī Smiļģa laikos bija tāds scenogrāfs, gados vecāks vīrs. Viņš mani, jaunu aktrisi, ievēroja un ļoti gribēja gleznot. Sākumā nepiekritu, tad piezvanīja viņa sieva un teica, lai noteikti atnāku. Viņš bija jau vecs un slims, bet vienalga zīmēja. Uzgleznoja mani gandrīz kā dievieti ar nimbu ap galvu. Šī glezna tagad ir Mākslas muzejā, man palikusi tikai skice.
- Kādreiz esat jutusies kā jūsu spēlētā varone Džīna “Mirāžā” - ka visa pasaule jums ir pie kājām?
- Šobrīd nē, bet jaunās dienās bijuši šādi laimes mirkļi. Laime ir tikai mirklis, tā nepastāv mūžīgi. Arī tīri fiziski esmu jutusi to pasauli pie kājām. Kad filmējāmies Itālijā, tas bija vēl pirms “Mirāžas”, no kraujas skatījos skaisti zilajās debesīs un domāju: pilnīgi gribas lidot! Alpīnisti gan saka, ka tā esot bīstama lieta - vēlme lidot…
- Šobrīd ir brīži, kad gribas lidot?
- Daudz retāk. Ja tādi rodas, jau sāc domāt - vai vajag? Tagad man lidošanas sajūta vairāk saistās ar lidmašīnām. Pat nezinu, ko lai saku… Atbildēšu ar pretjautājumu - vai jums bieži gribas lidot?
- Nē. Man vairāk patīk uz zemes.
- Nu, redziet! Man laikam arī. Apmēram tā: ar kājām uz zemes, bet ar skatu debesīs. Cilvēkam ir svarīgi nestaigāt nokārtu galvu, bet ik pa brīdim paskatīties debesīs.
- Esat teikusi, ka sieviete pati ir tiesīga noteikt savu vecumu. Cik jums patlaban ir gadu?
- Man ir 38! Un man vēl ilgi būs 38! Tā pārsvarā ir mana atbilde uz šo jautājumu.(Iesmejas.)
- Jūs piedomājat, kā saglabāt jaunību un labu figūru?
- Tas man vairāk ir gēnos - mamma mūža otrajā pusē kļuva pat slaidāka nekā jaunībā. Man īpaši nav jādomā par diētām, kaut jāatzīst, ka neēdu daudz. Taču teātra fakultātē stājos kā labi paēdusi lauku meitene, kaut nebiju no laukiem. Man gan šķiet, ka apaļīgās meitenes ir iekārojamākas nekā tievās.
- Kāda ir tā cita Mirdza - parasta sieviete?
- Tāda pati kā visas citas. Pati mazgāju, gatavoju, un man nav guvernantes, kas to visu padara. Protams, tagad ļoti daudz palīdz bērni, un laikā, kad man bija daudz darba teātrī un kino, daudz palīdzēja vecāki. Taču allaž pati esmu berzusi un kopusi, jo man patīk, ka viss ir kārtīgs. Pedante gan neesmu un uzskatu, ka reizēm var arī paslinkot. “Viens puteklītis vairāk vai mazāk - kas tas ir pret mūžību!” - kā teiktu Smiļģis. (Iesmejas.) Jāatzīst, ka daudz labprātāk tīru un beržu māju, nekā mazgāju traukus vai gatavoju pirmo, otro un vēl trešo ēdienu. Es vāru vai nu zupu, vai gatavoju otro, bet saldais lai paliek svētkiem. Man nav tāda talanta kā mammai, kurai gatavošana gāja no rokas.
- Kāda būtu jūsu dzīves idille?
- Es gribētu dzīvot tādā skaistā līdzsvarā. Lai būtu līdzsvars starp materiālo un garīgo dzīvi - lai visa pietiktu un nebūtu jādomā par izdzīvošanu, bet varētu nodarboties ar skaistām lietām. Lai tas mūžības astotnieks, kas apzīmē divas nulles - materiālo un garīgo - būtu vienlīdz piepildīts. Lai nebūtu svārstīšanās…

Par Mirdzu

◆ Dzimusi: 1951.gada 16.augustā Rigā
◆ Aktrises karjeru sākusi 1971. gadā, kopš šī laika ir Dailes teātra aktrise.
◆ Nospēlēts ap 90 lomu teātrī un apmēram 60 — kino.
◆ Bijušajās padomju valstīs kļuvusi slavena pēc galvenās lomas atveidošanas Aloiza Brenča filmā “Mirāža”.
◆ Ģimene: šķīrusies, laulībā ar Mārtiņu Vērdiņu dzimusi meita Madara un dēls Mārtiņš Matīss.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Laime ir tikai mirklis”

Kategorijas