Bija tāds Zelta aktieris – Leons Andrejevs

2019. gada 12. novembris 00:00

1417

Bija tāds Zelta aktieris – Leons Andrejevs

Gulbenes Tautas teātra cienītāji ar stāžu zina un atceras aktieri Leonu Andrejevu (1952.12.08. - 2018.17.07.). Skatītājiem atmiņā Leona lomas ir paliekošas. Daudzas. Dažādas. Emocionāli piesātinātas. Viņa aktīvākais radošais laiks bija brīdī pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Brīdī, kad Gulbenē ar Dzejas dienām, ar amatierteātra iestudējumiem tika sagatavota augsne atmodai, pārmaiņām.
Es savās atmiņās vispirms redzu viņu runājam Imanta Ziedoņa epifāniju “Uzvelciet baltu kreklu”. Tajā brīdī Leonam bija 26 gadi. Tādu viņu redzu arī mūžībā - pēc tīrām domām un sajūtām prasošu, Latviju mīlošu. Leons bija spēcīgs, emocionāls aktieris un vienlaikus tikai cilvēks ar savām vājībām un varbūt pat nolemtību. Viņš pazuda no amatierteātra skatuves nemanot. Par ātru. Diemžēl savu vājību dēļ. Un nemanot viņš pazuda arī no dzīves skatuves. Arī par ātru. Viņš bija kaislīgs cilvēks, kurš burtiski dedzināja sevi. Gluži kā viņa atveidotais Edgars “Ugunī”. Arī viņa aiziešana bija simboliska. Nežēlīga, izsāpēta kā viņa dvēseles stīgas. Leons gāja bojā ugunsgrēkā savā paša mājā. Režisore Edīte Siļķēna, izvadot Leonu mūžībā, sacīja, ka viņam uz skatuves ir bijis apskaužami daudz lomu - kā reti kuram! Viņam ir bijis laimīgs aktiera mūžs.

Satikšanās ar skatuvi
Zīmīgi, ka portālā “www.periodika.lv” pirmo ierakstu par Leonu atrodu tajā laikā, kad viņam bija vien 7 gadi. Gulbenes laikraksts “Sarkanais Stars” stāsta par bērniem, kas mīl lasīt grāmatas. Starp viņiem ir māsa un brālis – Laila un Leons. Taču sevi ceļā uz skatuvi puisis atrada daudz vēlāk - jau studējot Jelgavā.
Pirmo lomu viņš nospēlē 20 gadu vecumā pie izcilās režisores Lūcijas Ņefedovas, piedaloties Gunāra Priedes lugā “Vecrīgas lībieša portrets”. Izrādē viņš spēlē kopā ar Aigaru Vilimu, kurš nu jau ilgu laiku ir Valmieras profesionālā teātra aktieris. Savulaik Leons man teica, ka, iespējams, viņš ir bijis pat talantīgāks par Aigaru, taču neizvēlējās profesionālo skatuvi. Kāpēc? Tas palicis noslēpumā tīts.
“Dzirkstele” sazinājās ar šo cilvēku. Kopā atcerējāmies Leonu. “Tikai un vienīgi kā cilvēku no savas jaunības viņu atceros. Es tad vēl biju vidusskolnieks. Viņš bija ļoti gaišs puisis. Tajā laikā ļoti viegli ar viņu varēja kopā piedalīties mēģinājumos un spēlēt uz skatuves izrādē. Tā bija luga par celtniecības tehnikumu. Toreiz, manuprāt, viņš ļoti gāja pie sirds Lūcijai Ņefedovai ne tikai kā aktieris, bet arī kā cilvēks. Atceros, ka mēs kopā braucām ekskursijā uz Rīgas celtniecības tehnikumu, kur tolaik Gunārs Priede strādāja par pasniedzēju,” sacīja A.Vilims. Vēl reizi viņš Leonu esot sastapis daudzus gadus vēlāk Gulbenē, kad tur viesojies Valmieras teātris. Tas noticis vēl padomju gados. Tagad atceros, ka pats Leons man tika stāstījis par šo vēlāko satikšanos ar A.Vilimu. Leons bija vīlies. Laikam divreiz vienā upē neiekāpt.
Jelgavas teātra direktors Arvīds Matisons “Dzirkstelei” teica – viņš atceroties Leonu. “Mēs kopā spēlējām vienā lugā. Viņš bija ļoti apdāvināts un cilvēks, kas bija disponēts uz teātri. Studiju laikā viņš bija pie mums, Jelgavas teātrī, bet pēc tam aizgāja atpakaļ uz dzimto pusi. Kad vēlāk satikāmies, viņš vienmēr apjautājās par Jelgavas teātri,” viņš sacīja.
Gulbenē Leona aktiera dzīve sākas pie režisores Irēnas Zaharānes, par kuru vienmēr viņš ir izteicies ar lielu cieņu un maigumu. “Liesmā” savulaik Gulbenē strādājušais žurnālists Aivars Bērziņš ir citējis tolaik 25 gadus vecā Leona teikto: “Es nemelošu, ja teikšu, ka ar nepacietību gaidu katru jaunu mēģinājumu. Tikko piezvana Irēna un pasaka - šovakar...”
Pie režisores Irēnas Zaharānes 24 gadus vecais Leons vēl ir vizuāli un dzīves nesaburzīts (redzams tālaika “Dzirkstelē”) Harija Gulbja “Medību pilī”. Viņa partnere uz skatuves ir Lauma Dzintra Zilberte, kura pirms tam savu talantu bija izkopusi uz Jelgavas teātra skatuves un vēlāk atkal atgriezās tur un spēlē teātri arī šobrīd.

Tāds aktiera mūžs
Leona nozīmīgākās lomas, spēlējot Gulbenes amatierteātrī, raksturo viņa personību, pretrunas, izaugsmi, klupienus. Režisora Pētera Sūča dzīvesbiedre Aija “Dzirkstelei” saka: “Viņš labi runāja dzeju. Arī patriotisko, ko aizkulisēs bieži vien visi kopā uztvērām ar zināmu humora piedevu. Tas bija padomju gados. Leonam bija liela atbildības sajūta. Problēmas sākās stipri vēlāk. Leonam teātris tolaik bija pirmajā vietā un viss pārējais pēc tam. Arī ģimene.”
Taču Pēteris Sūcis skatījās pāri politikai un laikam, dziļāk, cilvēciskāk. Tas nebija viegli. Un te – simbolisks gadījums. Dzejas izrādē “Aiziet atgriežoties” Leonam tiek atvēlēta dzejnieka Roberta Eidemaņa loma. Pirmizrāde ir paredzēta republikāniskā kultūras darbinieku semināra laikā. Leons ierodas piedzēries. Viņa vietā lomu nospēlē režisors Pēteris Sūcis. Varbūt tīri zemapziņā Leons negribēja šo lomu, šo izrādi?
Tomēr Leons nevar bez teātra un teātris nevar bez Leona. Viņam ir 29 gadi. Togad pat viņš spēlē divās citās izrādēs par novada dzejnieka Jāņa Poruka tēmu. Vīrišķīgs, jūtīgs. Blakus lieliski vecās paaudzes aktieri – Olga Krieva, Oļģerts Ceske. Arī vienaudži – Uldis Zaharāns, Ligita Zitāne, Sarmīte Locāne (tolaik Griška). Leons ir galvenais varonis - Viļņu Jānis “Īsā pamācībā mīlēšanā”. Leonam tad ir 30 gadi. Sajūtama ļoti silta atmosfēra, skatītāju saviļņojoša sirds un humora gars. Leona mīlas partnere lugā ir Sarmīte.
31 gada vecumā Leons ir galvenajā lomā Ojāra Vācieša dzejas izrādē “Si minors – karstā nakts”. Izcils! Tāds ir ne tikai vietējo skatītāju, bet arī teātra ekspertu viedoklis. Harija Gulbja “Albertā” viņš ir jauns, neapdomīgs un sirdī labs - Dzintris. Spilgta epizodiska loma patiešām iespaidīgā iestudējumā ar izcilu galveno varoni Oļģerta Ceskes sniegumā.
32 gadu vecumā Leons kļūst par Pēru Gintu dzejas izrādē “Vēstules tālajai zvaigznei”. Redzu, kā viņš runājot mēdz žestikulēt. Runā viss viņa ķermenis. Iestērķelētajam padomju laikam tas ir kaut kas pārsteidzošs! Leons ir uz viļņa. Viņš pamazām ir gatavs savai mūža lomai.
Leons kļūst Edgars “Ugunī” (Rūdolfa Blaumaņa luga). Viņam ir 33 gadi. Man ir uzticēta Kristīnes loma. Man ir 22 gadi, un es neprotu uz skatuves nospēlēt abpusējas mīlestības jūtas. Vēl neprotu. Leons to izdara mūsu abu vietā. Viņš ir lielisks! Leons izspēlē visu savu sirdi, dzīves pieredzi, savu lepno garu.
Līdztekus Leons tiek pie savas pirmās izteikti negatīvās lomas Jana Tetera lugas “Siena” iestudējumā. Viņa atveidotais tēls nav vienkāršs. Leonam jāizspēlē, kā no parasta pilsoņa cilvēks kara apstākļos var kļūt par varaskāru, savas dziņas nekontrolējošu būtni. Bet Mati Unta “Čārlija krustmātē” viņš ir spīdošs komēdijas aktieris – jauneklīgs, amizats. Uz skatuves viņš ir kopā ar Pēteri un Aiju Sūčiem. Titullomā spoži sevi parāda Laimonis Sīkais. Dzirkstoša spēle.
Līdz ar režisora Pētera Sūča aiziešanu no Gulbenes (viņš kļuva Valmieras profesionālā teātra direktors) faktiski sākas Leona kā aktiera noriets. Viņam ir vairs daži spilgti mirkļi uz skatuves. 36 gadu vecumā viņš spēlē episkā Aleksandra Ostrovska lugā “Bez vainas vainīgie”. Mēs esam partneri. Režisore Olga Krieva šo iestudējumu izveido par, iespējams, augstāko savu radošo mūža sasniegumu.
Vēlāk Leona repertuārā Gulbenes Tautas teātrī ir lomas, kuras tā īsti nepaliek atmiņā ne viņam, ne skatītājiem.
39 gadu vecumā viņš vēl iesaistās veiksmīgā Imanta Jaunzema iestudējumā – Žana Anuija “Orķestrī”. Aktieru ansamblis spēlē kā pa stīgām. Galvenajā lomā ir Juris Zeibārts, kura tēlojums izceļas ar intelektuālu svaigumu.
Leons triumfē 45 gadu vecumā ar labestīga, dzīves pievilta veca vīra lomu Paula Reimana lugas “Krustmāte Jūle no Tūles” iestudējumā. Režisore Edīte Siļķēna, sadalot lomas aktieriem, ir trāpījusi desmitniekā. Līdzās galvenā varoņa atveidotājam Zintim Borodkinam tikpat izcils uzmirdz Leons. Faktiski viņš nospēlē savu dvēseles stāvokli. Padara lomu dziļāku, nekā to bija uzrakstījis autors. Un tika atzīts par labāko aktieri Latvijas gada amatierteātru skatē - par Zelta aktieri! Šī loma arī kļuva par viņa atvadu skūpstu no skatītājiem un Gulbenes Tautas teātra.

Fakti
Leons Andrejevs (līdz 1978.gadam - Ēvele) ir piedalījies šādos iestudējumos:
◆ Jelgavas Ādola Alunāna teātrī pie režisores Lūcijas Ņefedovas: 1972.gadā Gunāra Priedes “Vecrīgas lībieša portrets”.
◆ Gulbenes dramatiskajā kolektīvā - pie režisores Irēnas Zaharānes: 1974.gadā Anatolija Delendika “Mīlu tevi, Inga!” un vēl 2 citas izrādes; pie režisora Pētera Sūča: 1979.gadā Paula Putniņa “Kā dalīt zelta dievieti” un vēl 12 citas izrādes drāmas kolektīva un 4 jau Tautas teātrī; pie režisores Olgas Krievas: 1988.gadā Aleksandra Ostrovska “Bez vainas vainīgie” un vēl 2 citas izrādes; pie režisora Imanta Jaunzema: 1989.gadā Maju Lasila “Jaunais dzirnavnieks” un vēl 2 citas izrādes; pie režisores Ineses Stalidzānes: 1992.gadā Astridas Lindgrēnes “Pepija Garzeķe”; pie režisores Astrīdas Vilciņas: Robēra Tomā “Astoņas mīlošas sievietes”; pie režisores Edītes Siļķēnas: Juri Tūlija “Jūras būšana” un vēl 4 citas izrādes.
◆ Latvijas televīzijā aktierfilma pie režisora Ģirta Nagaiņa: 1999.gadā Pāvila Rozīša “Valmieras puikas”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bija tāds Zelta aktieris – Leons Andrejevs

Kategorijas