Pienenes sakne. Noslēgums

2019. gada 12. novembris 00:00

Toreiz es skolēniem neko nejautāju, vismaz ne sākumā. Stāstīju par sevi – mazu un vēlāk lielu, lasīju bērnišķīgus dzejoļus un miniatūras – par saplēstu vāzi, grūti piepildāmu vēlēšanos un pasakām. Pēc tam mēs runājām par krāsām un grāmatām, kopīgi sacerējām dzejoli un visi jutāmies brīvi no nedrošības un priecīgi. Pasmaidīju atceroties, cik amizanti izklausījās mani rakstītie teksti mazo skolēnu izpildījumā. Viņu sniegumā tie ieguva ne tikai citu skanējumu, bet arī citu jēgu. Dzirdēju deviņgadīgās Sarmītes deklamēto: “Manās domu pļavās tu ievedi ganīties savus sapņu zirgus, un nu es vairs neesmu viena…” Klausījos un sapratu, ka tas nav vienkāršs stāsts par ilgošanos un mīlestību, bet gan par draudzību, sapratni un būšanu blakus.
Tad attapos, ka skolas pagalmā esam uzkavējušās jau pietiekami ilgi, laiks doties tālāk. Arī Dacei ieplānoti vakara darbi, bet mums vēl priekšā atceļš uz Gulbeni. Lai arī ļoti vilināja vecā Madonas ceļa līkumi un vietas, kas gan jau arī rosinātu atmiņas, tomēr izvēlējāmies šoseju – tā būs ātrāk un ērtāk.
Līganā braukšana un garāmslīdošās ainavas vērošana lēnām izšūpoja no atmiņu gūsta un lika atgriezties ikdienā. Tomēr domas par redzēto un izjusto pilnībā vēl neatstājās. Skatiens slīdēja pār gleznajiem pieneņu un rapšu laukiem, bet prātā virknējās vārdos grūti izsakāma pateicība Dacei – par šo dienu, par braucienu un klātbūšanu. Par pareizo vārdu teikšanu un saprotošu klusēšanu. Par dvēseles pacilāšanu un izšūpošanu.
Jutu, ka arī Dace ir aizdomājusies un pieklususi, bet tad kādā brīdī viņa mani pārsteidza ar negaidītu teikumu, ko es, tobrīd pati būdama uz liriska viļņa, domās uzreiz ieraudzīju uzrakstītu kā trīsrindi:
“Dzintara jūra,
Pieneņu pļavā govis,
Mana Latvija.”
Abas brīdi klusējām, jo apdomājām spontāni izteikto un negaidīti dzirdēto, un tad vienlaikus izsaucāmies:
- Paklau, vai tas gadījumā nebija dzejolis?
- Bet tā taču ir kolosāla haika! – jau biju sajutusi trīsrindes ritmu un prātā pārskaitīju zilbes. Patiešām! Piecas – septiņas – piecas. Ideāli! Gan doma, gan pantmērs!
- Nezināju, ka tu esi dzejniece, - plati smaidīju, sajuzdama vēl ciešāku saikni ar savu jaunatklāto draudzeni.
- Tici man - es arī to nezināju, - Dace aizdomājusies lēnīgi noteica. – Tas laikam tevis un šīs dienas iespaidā. Dienas, kas bagāta ar izjūtām un atmiņām.
- Un pieneņu iespaidā, - smejot papildināju, lai gan aptvēru, ka šis pavasarīgais zeltainums manai dzīvei ir piesaistījis vēl vienu talantīgu sirdscilvēku.
– Pienenes – tas ir tavs un mans laiks, - apdomājusies piebildu. Tobrīd es vēl nezināju, ka no šīs rindas vēlāk radīsies vesels veltījuma dzejolis.
Tās dienas vakars, kad beidzot apsēdos savā dzīvoklī, man atnāca ar piepildītu klusumu. Izjūtas un atmiņas, klātbūtne un prombūtne, tuvums un tālums kā maigas šūpoles mani vēlreiz izšūpoja cauri šai dienai. Tās bija neparastas izjūtas, kad prāts jutās gan mazliet noreibis, gan pavisam skaidrs, jo apzinājās – notikušajam ir Liela Vērtība manā dzīvē.
Man tas šķita kā negaidīts brīnums – nevis tīņa eiforiskajos “padsmit” gados, bet gan solīdā briedumā, kad prāts un dzīves pieredze jau dod kaut kādus signālus, pēkšņi atklāt sev radniecīgu dvēseli. Bieži tā negadās.
Kaut kad vēlāk Dace man rakstīs: “Manī iekšā pēc tās trešdienas ir kaut kas liels un burvīgs. Kaut kas priecīgs un lielisks. Man ir liels prieks, ka mēs abas esam Beidzot Satikušās.”
Dažas dienas pirms tam es jau būšu saņēmusi aizkustinošu vēstuli, rakstītu uz fotogrāfijām, vairākkārtīgi pētījusi gan kadrā piefiksētos Latvijas mirkļus, gan priecājusies par vārdiem otrā pusē. Tālumā dzīvojot, katram šādam savējo sūtījumam ir liela vērtība. Tas ir kā kapilārs, kurā notiek ne tikai vielu apmaiņa starp asinīm un audiem, caur tā sieniņām rodas dzīvotgribas skābeklis.
Tad kādā sūtījumā, kurā līdz ar jaunajām grāmatām es atradu kārtējo draudzīgo vēstījumu uz fotokartiņām, es apstājos pie fotogrāfijas, kas lika atcerēties Toņas tanti. It kā nekā neparasta tajā bildē nebija – dzeltens, pienenēm nosēts, līdzens uzkalniņš un aiz tā mežs… Tieši tāds reiz atradās pārsimts metru attālumā no mūsmājām. Patiesībā līdz uzkalniņam tam krietni pietrūka – tāds iztālēm grūti pamanāms kalnelis jeb zemes pacēlums, no kura pat ar slēpēm kārtīgi nevarēja noslidināties, lai gan, skatoties no tā uz otru pusi, pavērās plaša ainava. Tieši no šī paaugstinājuma virsotnes visērtāk bija vērot tālumā ritmiski aizklabošos vilcienus un daudzkrāsainos rieta mākoņus virs Liedes kalniem.
Pirms tās dienas, kad pelēki zaļš buldozers lazdām apaugušo uzkalniņu pārvērta par līdzenu pauguru, uz tā ilgus gadus stāvēja guļbaļķu māja, kas laika gaitā pakāpeniski pārvērtās par brūkošu graustu. Aka, kas varēja būt tikpat sena kā māja, jau no pirmās ieraudzīšanas dienas mani baidīja ar drūpošiem, satrunējušiem godiem un griezīgi čīkstošu senlaicīgu vindu. Šajā mājā reiz dzīvoja Antonija, kuru mana vecmamma iesauca par Toņu.
Viņu pašu es atceros maz, jo man tolaik varēja būt desmit gadi, kad Toņa kopā ar meitu Viju pameta kalna galā esošo ēku. Tajās pāris bērnības ainās, kas vēl dzīvo manās atmiņās, Vija palikusi kā apaļvaidze jaunuve, kas uz sīkajiem vispār neskatās, bet Toņa – kā būtne, kas gatavojas dzīvot mūžīgi. Lielais šķūnis, kas izskatījās vēl senāks nekā pati māja, bija līdz pažobelēm piebāzts ar mantām, kas “gan jau kādreiz noderēs”. Mana vecmamma gan to visu sauca divos vārdos – “īsti krāmi”. Tā kā šķūņa milzīgo iekštelpu stutēja vairāki balsti un sijas, starp mantu kalniem bija atstātas šauras ejas, lai vajadzības gadījumā kaut no noderīgu varētu atrast un izvilkt, tā vismaz skaidroja Toņas tante.
Es gan teiktu, ka nekāda izvilkšana tur nevarēja sanākt, jo todien, kad es mantu kalnā starp tītavu krustiem, čuguna gludekļiem un skalu groziem ieraudzīju vērpjamo ratiņu un cerēju no tā aizņemties kādu detaļu (mūsējam bija salūzusi kaziņa, t.i., spieķis starp riteni un kāju), visa konstrukcija bīstami sašūpojās un sāka krakšķēt. Milzīgā pārbīlī šķinu prom, jo negribēju tapt aprakta zem šīm bagātībām, un turpmāk šķūnī ieskatījos tik tikko pārkāpusi slieksni.
Pilnīgi atteikties no šī objekta apguves es nespēju. Pie sienas, kas piegūla platajām divviru ārdurvīm, augstos plauktos skaisti sakārtotas stāvēja petrolejas lampas un visdažādākie stikla trauki. Pietika tikai mazliet šķūņa tumsā ielaist pēcpusdienas gaismas stariņu, kad kaut kur plauktu dziļumos man pretī pavērās spožas acis. Ilgus gadus es no šī skata baidījos sapņos, bet īstenībā, kamēr tie vēl nebija sabrukuši zem sapuvušo siju smagumu, man arvien gribējās pavērt šķūņa durvis, lai saprastu – kas tik neatlaidīgi mani vēro no tumsas.
Toņas tante gan teica, ka tās esot manas iedomas, lai vecmamma man mazāk lasot priekšā pasakas. Tur esot tikai vērtīgas mantas, starp kurām ik pa laikam kaimiņi atrodot ko noderīgu. Lai jau mana vecmamma vīpsnājot, pati no turienes esot izvilkusi gan ozolkoka toveri, gan mazu piena separatoru.
Daudz neko neatceros no sarunām ar Toņu, arī viņas seja manās atmiņās sen izplūdusi, tomēr vienu teikumu mana vecmamma citēja bieži: “Es nomiršu, bet manas mantas un māja paliks vēl pēc manis.”
To pateikusi, viņa gan pēc tam retoriski piebilda: “Nu, Toņa, un kam tie tavi vecie krāmi tika?“
Kaimiņiene uz mākoņa maliņas varbūt arī dzirdēja šo jautājumu, bet viņas vietā dialogu turpināja mana vecmamma: “Labi, ka tu neredzēji, kas notika ar tavu gadiem krāto bagātību… Tava sirds, Toņa, to neizturētu.” Pēc tam vecmamma parasti ilgi klusēja, un es reizēm, kad viņas noskaņojums vedināja uz parunāšanos, jautāju:
- Par ko tu tagad domā?
Atbildi gan jau biju ielāgojusi, taču, lai tiktu pie turpmākā stāsta, secība bija jāievēro.
- Par saknēm, meit. Toņas, savām, tavām... - vecmamma klusi atbildēja un lēnīgi turpināja iesākto darbu. Reizēm tā bija kartupeļu mizošana, zirņu šķīšana vai nocirptās aitas vilnas plucināšana. Lai cik arī dziļi tu būtu ieaudzis vienā vai otrā vietā, reiz tev tāpat tā būs jāatstāj. Kas notiks ar visu to, kas paliks pēc tevis? Vai taviem bērniem un mazbērniem tas vēl būs vajadzīgs? Tad jau būs citi laiki… Cita domāšana, citas vajadzības. Nekas no tā, ko tu visu mūžu krāji, nevienam nebūs vajadzīgs.
Man bija grūti ko iebilst, jo tolaik par to pat negribējās prātot. Tiesa, doma, ka manus bērnus varētu interesēt mana konfekšu papīriņu un iegūto pastmarku kolekcija, šķita interesanta un rosināja centīgi turpināt iesākto.
Dienā, kad pelēki zaļais buldozers, todien vēl noslēpies aiz kupli saaugušo lazdu rindām, nikni rēkdams stūma, rāva un ārdīja pussabrukušo, pamesto kaimiņmāju, mēs ar vecmammu pagājāmies līdz vecajam ozolam. Neticami ātri vecā ēka zaudēja pārspēka priekšā… Satrunējušie baļķi, nikni spļaudīdamies, kliedza, brēca un lūza, bet man no šī skata un skaņām acīs sariesās asaras.
- Tā, lūk, aiziet pasaules godība, - noteica vecmamma un vedināja mani mājup.
Pāris nedēļas vēlāk, kad tas pats kolhoza buldozers zarainā kaudzē sastūma kuplo lazdu rindu, kas ilgus gadus kalpoja kā robežšķirtne starp abām mājām, skatienam atklājās pavisam bēdīgs skats – vientuļš, pussagruvis apmelnējušu ķieģeļu skurstenis gruvešu kaudzes vidū. Acīmredzot senais mūrējums bija noturējis mājas pavardu un nepadevies pārspēka priekšā.
Mana mamma vēlāk atcerējās, ka es esot stāvējusi pagalma vidū, ilgi skatījusies uz drūmo skatu un, viņai pienākot, jautājusi:
- Vai tas skurstenis ir Toņas saknes?
- Nē, meit, tu taču zini - saknes ir zem zemes, - mamma visgudri mani mierināja. – Ārēji tās neviens neredz. Tās ir dziļi katra sirdī.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pienenes sakne. Noslēgums

Kategorijas